Anžejs Pasečņiks. Soli no NBA

Tiesa, šobrīd vēl nav skaidrības, vai Pasečņiks palīdzēs Latvijas izlasei šā gada Eiropas čempionātā. Pats basketbolists izteicis vēlmi būt kopā ar komandu, tomēr šis lēmums atkarīgs arī no Spānijas kluba Grankanārijas «Herbalife», ar ko Latvijas spēlētājam ir līgums, un arī «76ers».

Kā šobrīd jūties? Pēc NBA drafta cilvēku veltītā uzmanība tev noteikti ir krietni lielāka, nekā bija pirms tam.

Ir, protams. Latvijā gan nav tā, kā bija drafta laikā Ņujorkā, kad mani jauca ar Kristapu Porziņģi. Tomēr arī Rīgā vairs neesmu vienkārši garš džeks, kurš staigā pa ielu. Nupat Mežaparkā izskrēju krosiņu, cilvēki man novēlēja veiksmi, vēlējās nofotografēties. Tas bija patīkami. Pirms tam Latvijā nebiju to izjutis. Grankanārijā cilvēki cītīgi seko basketbolam un zina, kas esmu, tāpēc nāk un aprunājas, novēl veiksmi. Tur un Latvijā uzmanība ir normas robežās, bet ASV jau garā auguma dēļ vien normāli nevaru paiet pa ielu, kad jau 10-15 cilvēki pienākuši klāt un visu ko jautā. Vairākas reizes mani sajauca ar Porziņģi. Viena sieviete, un tas jau bija pēc drafta, ar mani nofotografējās un pateica: «Paldies, ka paliec Ņujorkā, Kristap!»

Tev pašam patīk šāds salīdzinājums ar Kristapu?

Šādi konkrēti gadījumi, kā bija ar šo sievieti, mani nedaudz uzvelk. Ja mūs salīdzina basketbola ziņā, neesam diez cik līdzīgi spēlētāji, bet, iespējams, tieši sasaiste ar Kristapu bija viens no iemesliem, kāpēc mani ievēroja NBA. Viņš ceļu uz šo līgu padarījis vieglāku.

Kā tu tiec galā ar uzmanību? Tā nepaceļ tevi mākoņos un neliek sadomāties?

Pēc dabas esmu ļoti piezemēts, arī draudzene šad un tad var iedot pa ausīm. Man nav bijušas šādas problēmas. Arī Latvijā uzmanība nav bijusi tik liela, lai saslimtu ar zvaigžņu slimību.

Pēc visiem šiem notikumiem no basketbola esi paguvis atpūsties?

Jā. Ar draudzeni kopīgi pavadām laiku. Šķiet, ka it kā nav ko darīt, bet nav bijis tāda brīža, kad varētu vienkārši pasēdēt mājās un paēst, – visu laiku ir kaut kur jāskrien un jādara. Tagad jāsāk arī trenēties. Sanāca atpūsties, bet ne pabūt mājās.

Grankanārijā, kur spēlē ikdienā, jau tie laikapstākļi vienmēr tādi saulaini un vasarīgi. Šeit Latvijā tā nepietrūkst, ņemot vērā, ka vasara pie mums pagaidām diezgan neizdevusies?

Cauru gadu biju Grankanārijas saulē, bet tik un tā sapņoju, ka atbraukšu uz Latviju un varēšu aizbraukt uz Jūrmalu papeldēties, pasauļoties. Atbraucu, un visu laiku līst lietus (smejas). Nekas, laikam tā ir samaksa, ka sezonas laikā dzīvoju uz salas un ka visu laiku spīd saule. Esmu pelnījis pabūt arī lietū.

Pagājušajā sezonā Grankanārijas «Herbalife» komandā tiki pie lielāka spēles laika nekā pirmajā gadā. Pats arī juties tā, ka būtu uzlabojis savu sniegumu?

Protams. Uzskatu, ka šos divus gadus, ko esmu pavadījis Grankanārijā, katru mēnesi, katru nedēļu esmu pielicis. Tas atspoguļojās manā spēles laikā, arī treneris ticēja vairāk. Pats jutos un spēlēju labāk. Nākamsezon grasos to turpināt, lai pēc gada atkal varu atskatīties uz paveikto un būt priecīgs.

Pie kā tev nākamās sezonas laikā jāpiestrādā visvairāk?

Joprojām esmu tievs un ne pārāk spēcīgs. Tas man vēl pietrūkst, lai varētu pilnvērtīgi spēlēt NBA. Tāpēc tas būs galvenais uzsvars – strādāšu pie savas fiziskās sagatavotības.

Iepriekšējās sezonas laikā juti, ka par tevi ir interese no NBA?

Jā. Lai arī man pašam par to kopumā bija vienalga, dzirdēju, ko runā apkārt un klubā. Komandas biedri jau sāka dalīt procentus, cik kuram man no pirmā līguma būs jāatdod (smejas). Katrā spēlē bija jābūt gatavam, jo uz mani skatījās katrā arēnā, bet mani tas neietekmēja un netraucēja.

Sezonas laikā pats biji pārliecināts, ka vasarā tiksi izvēlēts NBA draftā?

Sākumā ne tik ļoti, jo klubā nespēlēju pārāk daudz, bet sezonas laikā kļuvu par stabilu rotācijas spēlētāju. Sniegums man bija gana labs, un sāku lēnām ticēt, ka draftā mani izvēlēsies pietiekami augstu. Tomēr par savu nākotni NBA vēl šaubījos. Tieši fiziskā sagatavotība ir galvenais iemesls, kāpēc vēl tur nevaru spēlēt. Mani ir arī citādāks spēles stils nekā Kristapam, jo no ārpuses nevaru pretinieku tik labi apspēlēt. Es esmu vairāk zem groza apakšas spēlējošs basketbolists, tāpēc man jābūt fiziski spēcīgākam.

Ja tu sevi paslavē, kādas basketbolista īpašības tu sevī izceltu?

Es vispār neprotu sevi slavēt, esmu ļoti paškritisks. Draudzene regulāri pārmet, ka neesmu sevi paslavējis pēc labi aizvadītas spēles. Uzskatu, ka esmu labs komandas biedrs gan laukumā, gan ārpus tā.

Amerikāņiem jau tas patīk.

Patīk, jā. Tomēr man pietrūkst pārliecības runāšanā uz laukuma. Ārpus laukuma man tas padodas labāk.

Tad nākamajā sezonā tu paliec Grankanārijā un uz NBA vēl nedodies.

Jā, palikšu tur vēl gadu vai divus. Man ar Grankanārijas klubu ir līgums uz vēl diviem gadiem. Redzēsim, bet ceru, ka jau pēc gada būšu gatavs NBA. Man vēl jāstrādā pie fiziskās sagatavotības, arī jāpieslīpē spēle viens pret vienu un ar muguru pret grozu. Manam augumam tas ir nepieciešams. Vēl man arī jāstrādā pie metiena, jo nākotnē gribēšu to izmantot.

Tātad 2015.gadā aiziet no «VEF Rīga» un kļūt par leģionāru, pievienojoties Grankanārijas «Herbalife», bija pareizs solis?

Jā, esmu par to pārliecināts, neko no tā nenožēloju.

Kāpēc tev «VEF Rīga» rindās neizdevās sevi realizēt?

Fiziski un psiholoģiski tobrīd biju jauns. Negribu teikt, ka es «VEF Rīga» sastāvā kādā brīdī būtu atslābinājies, vienkārši biju vājš. Man neizdevās pilnveidot savu ķermeni tik labi, tāpēc arī netiku pie lielāka spēles laika, jo fiziski vienkārši nevarēju to izturēt. Tas iedzina mani bedrē, un īsti nezināju, ko darīt. Bija smagi. Vienīgā izeja bija visu pamest un aizbraukt prom, ko arī izdarīju. Tas man noteikti palīdzēja.

Sākt dzīvot vienam svešā vidē arī ir liels izaicinājums.

Jā. Pirms tam vecāki mani varbūt pat pārāk daudz atbalstīja un darīja manā vietā. Grankanārijā biju viens, pats iemācījos tikt galā ar sadzīviskām lietām. Tas lika man pieaugt kā vīrietim. Turklāt iemācījos labāk komunicēt ar cilvēkiem, nebiju vairs tik noslēgts.

Treniņapstākļi Grankanārijas klubā ir citādāki nekā Rīgā?

«VEF Rīga» komandā arī bija ļoti labi speciālisti un treniņapstākļi, neko sliktu nevaru pateikt. Tomēr treneri Grankanārijas «Herbalife» vienībā ir slimi ar mani, viņi ļoti vēlas ar mani strādāt. Visi tur esošie speciālisti grib mani pilnveidot. Viņi ir ļoti ieinteresēti manā izaugsmē.

Tas arī ir iemesls, kāpēc paliec Grankanārijā? Jo interese par tevi bija arī no slavenākiem klubiem.

Jā, interese bija no Barselonas «Lassa» un «Valencia» komandām. Tomēr ar aģentu uzskatījām, ka labāk palikt, kur esmu tagad, jo klubam ir plāns, ko ar mani darīt. Tāpat zinām, ko gaidīt no Grankanārijas kluba, kamēr, aizbraucot uz Barselonu vai Valensiju, tā nebūtu – nezinu, vai vispār tiktu pie spēlēšanas. Tas būtu tāds tricky variants. Savukārt šajā gadījumā es zinu, kas būs, un šis būs tas gads, kad man daudz jāspēlē. Ja sevi labi parādīšu treniņos, spēlēšu daudz un, iespējams, būšu pamatcentrs – tas ir tieši tas, kas pirms NBA man vajadzīgs.

Solījumi par tavu spēles laiku vai lomu komandā jau bijuši?

Nē, nekas tāds. Tomēr šī vienība ļoti gribēja mani paturēt. Tā nevēlas ar mani nopelnīt naudu, bet gan izaudzināt labu spēlētāju.

Ar Grankanārijas klubu tev ir līgums uz vēl diviem gadiem, bet nākamajā sezonā, ja dodies spēlēt uz NBA, viņi var tikt pie finansiālas kompensācijas.

Protams, viņiem labāk patiktu, ja par mani kaut ko samaksātu. Ar darbu, kas manī ieguldīts, viņi to arī būtu pelnījuši.

Kāds tev pa šo neilgo laiku radās iespaids par Filadelfijas «76ers» organizāciju?

Ja godīgi, tā bija komanda, kuru pirms NBA drafta neapciemoju. Zināju, ka viņi manī ir ieinteresēti, bet pirmajā kārtā viņiem nebija izvēles tiesību, protams, izņemot pirmo numuru, uz ko gan necerējām. Kad mani nodraftēja Orlando «Magic», zināju, ka tikšu aizmainīts uz «76ers», jo 25. numuru Filadelfijas komanda bija iemainījusi, lai iegūtu tieši mani. Drafts beidzās divos naktī, bet jau astoņos rītā bija jādodas uz Filadelfiju. Satikos ar treneriem, īpašniekiem un menedžeriem, bet no pilsētas neko daudz neredzēju. Sastaptie cilvēki, halle un treniņapstākļi man ļoti patika. Ja redzi, ka ir labi un strādātmīloši cilvēki, tur uzreiz ir patīkami atrasties.

Pēdējos gados «76ers» draftā vienmēr izvēlējusies ar augstu numuru. Tevi nebaida tas, ka šajā laikā klubs izvēlējies tieši vairākus garā gala spēlētājus – Žoelu Embīdu, Benu Simonsu, Džalilu Okaforu?

Tas mani nebaida. Jā, Embīds ir spēcīgs, Simonss pagaidām traumas dēļ NBA vēl nav spēlējis, bet Okafors tuvākajā laikā varētu tikt aizmainīts. Pirms trim gadiem par «76ers» runāja kā par vienu no sliktākajām komandām NBA, kas nezina, ko darīt ar spēlētājiem. Tomēr šobrīd liela daļa cilvēku klubā ir nomainīti un viņi būvē jaunu ēru. Man tā būtu labākā vieta, kur atrasties. Potenciāls šai komandai ir ļoti augsts, pēc pāris gadiem tā demonstrēs ļoti labu sniegumu.

Kuras NBA komandas vēl par tevi izrādīja interesi?

Pie sevis uzaicināja daudz komandu, bet ar aģentu devāmies tikai pie tām, kas mūs pašus interesēja. Tās bija Portlendas «Trail Blazers», Oklahomasitijas «Thunder», Atlantas «Hawks», Sanantonio «Spurs», Orlando «Magic» un Bruklinas «Nets».

Tavs draugs Kristaps Porziņģis pirms NBA drafta deva tev kādu padomu?

Viņš teica, ka amerikāņiem ļoti patīk, ja «slam dunk» izpildi ar spēku. Savā atklātajā treniņā to arī darīju. Ja godīgi, šķita pat nedaudz smieklīgi, ka cilvēkiem iespaids par tevi izmainās brīdī, kad vienkārši dažas reizes efektīgi ieliec bumbu grozā no augšas. Līdz galam to nesaprotu, bet viņiem tas patika.

Pērn izlases sastāvā piedalījies Riodežaneiro olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā, kur demonstrēji diezgan solīdu sniegumu. Pēc šā turnīra pārliecība par sevi pieauga?

Par doto iespēju jāsaka liels paldies trenerim Ainaram Bagatskim. Vienmēr esmu bijis piezemēts un neesmu sevi uzskatījis labāku par kādu citu. Atbraucot uz izlasi, domāju, ka uz kvalifikācijas turnīru nemaz netikšu, bet beigās tiku iekļauts sastāvā. Tad šķita, ka uz soliņa vien sēdēšu, bet spēlēju pat salīdzinoši daudz, kas man bija neliels pārsteigums. Man parādījās pārliecība par sevi. Uzskatu, ka izmantoju šo iespēju.

Kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem?

Ceru, ka būšu NBA un spēlēšu ļoti labi, kā arī būšu ar savu ķermeni izdarījis to, ko vēlos.

Kuriem treneriem tu esi pateicīgs par ieguldīto darbu?

Protams, tie ir Guntars Jonāns, Nikolajs Mazurs un Viktors Lācis. Tie lielos vilcienos ir cilvēki, kuri manī ieguldījuši vislielāko darbu. Jonāns bija mans pirmais treneris, bet jau no paša sākuma viņš ļoti daudz ar mani darbojās individuāli, tāpēc esmu viņam ļoti pateicīgs. To pašu varu teikt arī par Mazuru un Lāci, kurš savukārt strādāja pie manas fiziskās sagatavotības. Tāpat daudz pateicības jāsaka pašreizējiem treneriem Grankanārijas klubā.