Vadošais futbola tiesnesis valstī Andris Treimanis soļo pretī UEFA Čempionu līgai

Pēc mača starp Marseļas "Olympique" un "Groningen" komandām

FOTO: No personīgā arhīva

Andris Treimanis šobrīd ir vadošais Latvijas futbola tiesnesis, kurš kopā ar saviem palīgiem Haraldu Gudermani un Alekseju Spasjoņņikovu regulāri saņem nozīmējumus uz atbildīgiem mačiem – Eiropas Futbola federāciju asociācijas (UEFA) Eiropas līga, Pasaules kausa izcīņas kvalifikācija... Pašlaik 32 gadus vecā Treimaņa ceļš pretī futbola virsotnēm tikai turpinās. Vēl jūnijā viņš tika paaugstināts uz UEFA tiesnešu pirmo kategoriju, kas latvietim ļauj pretendēt jau uz Čempionu līgas apakšgrupu turnīra maču tiesāšanu. Augstāk par šo kategoriju ir tikai elite, kur ir tikai pavisam izmeklēti tiesneši, taču ar optimismu varam raudzīties, ka tajā drīz būs arī latvietis.

Cik noprotu, tiesāt sāki jau agrā vecumā. Kā tev tas sākās?

Svilpi pirmo reizi rokās paņēmu 12 gadu vecumā, bet piecus gadus vēlāk debitēju pirmajā līgā, 20 gadu vecumā – virslīgā. Savukārt 25 gadu vecumā man piešķīra Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas (FIFA) kategoriju; pirms pāris gadiem mani pārcēla uz UEFA otro kategoriju, bet šogad tiku pirmajā.

Kas bija tas dzinulis, kāpēc tu kļuvi par futbola tiesnesi?

Dzirkstelīti iedeva tēvs, jo viņš Kuldīgā joprojām ir bērnu futbola treneris. Jaunības dienās nebija, kas tiesā zēnu spēles. Viņš man ieteica palasīt futbola noteikumus un nozīmēja tiesāt spēles. Tēvs arī bija pazīstams ar vienu no tā laika vadošajiem tiesnešiem Vladimiru Direktorenko. Bija zēnu turnīri, un tā es sāku. Tobrīd paralēli spēlēju arī futbolu un biju ticis līdz gana nopietnam līmenim, jo spēlēju Latvijas U-16 un U-18 izlasēs. Tomēr, sasniedzot pilngadību, sapratu, ka augstas klases futbolists no manis nesanāks, bet vēlējos palikt futbolā. Tā kā piecus sešus gadus paralēli spēlēšanai biju arī tiesājis, nolēmu pievērsties tieši tam. Gribējās sasniegt kaut ko vairāk. Soli pa solim tas attīstījās. Kad man bija 20 gadi, mērķis bija tikt virslīgā, bet pēc tam apetīte tikai auga.

Ja nedaudz pafilozofējam, tu vari pateikt, kas ir futbola tiesāšanas «odziņa»?

Tā ir iziešana lielā stadionā, kas ir piepildīts ar skatītājiem un kur ir lieliska atmosfēra. Tādos brīžos sajūties kā daļa no lieliem futbola svētkiem. Tā ir neaprakstāma sajūta, ko izjūt paši sportisti, – viņi iziet laukumā, piedalās un uzvar. Mēs, tiesneši, – trešā komanda – vienmēr uzvaram (smejas). Tā ir odziņa, kas man šobrīd saista tiesāšanā.

Kādi tiesnešiem ir fiziskie normatīvi? Jo ar lieko svaru jau neviens soģis pa laukumu neskraida.

Virslīgā trīs reizes gadā veicam speciālu FIFA testu tiesnešiem. Tiesnešiem un asistentiem tas gan ir atšķirīgs. Divas nedēļas pirms virslīgas sākuma skrienam 6x40 metru sprintu, kur jāiekļaujas 6,2 sekunžu laika limitā. Mans labākais laiks ir aptuveni 5,3 sekundes. Tad ir 4000 metru intervālu skrējiens, kur jāveic 75 metri ātrumā, bet pēc tam 25 metri soļojot. Arī tam ir laika ierobežojums. Lai šo testu nokārtotu, ir jābūt labai trenētībai. Ja nevari nokārtot normatīvus, nevari saņemt tiesneša licenci.

Glāzgovas "Celtic" pret "Reikjavik". UEFA Čempionu līgas kvalifikācija

FOTO: no personīgā arhīva

Tad jau tiesnešiem ir aktīvi jātrenējas, līdzīgi kā sportistiem.

Jā, noteikti. Tiesnešiem režīms ir ļoti līdzīgs sportistu piekoptajam. Nedēļā ir viena spēle, bet papildus tam ir arī 4-5 treniņnodarbības nedēļā. Trenējamies grupā kopā ar vieglatlētiem pie trenera Edvīna Krūma. Daudz skrienam dažāda veida intervāla treniņus ar tempa maiņām, lai vingrinājumi treniņos būtu maksimāli pietuvināti spēles intensitātei. Pirms sezonas strādājam arī svaru zālē, kā arī pie vispārējās fiziskās sagatavotības.

Tiesnesim noteikti jābūt arī ar labu ārējo izskatu, pienācīgi sakārtotiem matiem.

Jo augstāks līmenis, jo lielāka uzmanība tiek pievērsta detaļām. Sākot ar apavu auklām, beidzot ar to, ka tiesnesim ir jāatbilst lietišķam izskatam. Viņš nevar būt ar gariem un izpūrušiem matiem, ar bārdu. Tās gan vairāk ir rekomendācijas un nav ierakstīts reglamentā. Svarīgi, kā tu izskaties laukumā un ārpus tā, kā tu runā, kāda ir tava ķermeņa valoda un uzbūve. Tiesnesim ir jābūt atlētiskam, nevari būt ar lieko svaru. Virslīgā pirms desmit gadiem varēja manīt tiesnešus ar maziem puncīšiem. Tagad nevienam nekā tāda nav.

Klau, bet svarīga jau ir arī ne tikai fiziskā, bet arī psiholoģiskā gatavība. Tiesnešiem spēļu laikā jāspēj tikt galā ar milzīgu spiedienu, ko uzliek futbolisti, treneri, līdzjutēji. Kā ar to tikt galā?

Es spēlei gatavojos līdzīgi kā eksāmenam. Ja students visu semestri ir labi mācījies, gatavojies, pirms eksāmena izgulējies un gatavs atbildēt uz jebkuru jautājumu, viņš ir pārliecināts, ka ar šo pārbaudījumu tiks galā. Līdzīgi ir ar futbola tiesāšanu. Lai varētu tiesāt, fiziski jābūt ļoti labi sagatavotam. Pārsvarā svarīgākie lēmumi tiek pieņemti spēles beigās, kad visi ir noguruši. Ja tiesnesis ir fiziski noguris, viņš mentāli vairs nav gatavs pieņemt lēmumus, zūd reakcijas ātrums un galvas skaidrība. Savukārt, ja spēles beigās neesi noguris, vari pieņemt attiecīgu lēmumu. Svarīga ir arī gatavošanās spēlei – jāizpēta futbolisti, komandu taktika, problemātiskie spēlētāji, standartsituāciju izpilde, kā vienības pāriet no aizsardzības uzbrukumā. Līdz ar to tiesnesis ir gatavs – viņš zina, ka, konkrētajam spēlētājam metoties divcīņā, var rasties problēmas. Ja kā students futbola spēlei esi izpildījis visus mājasdarbus, ir visi priekšnoteikumi, lai tu aizvadītu labu spēli un psiholoģiski justos mierīgs, izstarotu pārliecību.

Skolēniem un studentiem gan nereti ir tā, ka pirms vieglākām stundām un ieskaitēm viņi mācībās ir vieglprātīgāki. Tev tā nav, ja runājam par zemāka līmeņa spēlēm, piemēram, virslīgu vai pirmo līgu?

Atšķirība starp virslīgas un starptautiska līmeņa spēli ir tāda, ka šeit es zinu 95% spēlētāju. Aptuveni jau tagad varu pateikt, kā katra komanda spēlēs. Līdz ar to man nav nepieciešama tik padziļināta analīze kā pirms starptautiskiem mačiem, kad ar komandām satiekos pirmo reizi. Viss jaunais rada diskomforta, trauksmes un neziņas sajūtu, bet Latvijas čempionātā esmu par sevi pārliecināts. Tomēr nav tā, ka uz virslīgas un pirmās līgas spēlēm varu iziet vieglprātīgi, jo apzinos, ka Latvijā esmu viens no vadošajiem tiesnešiem. Man sava latiņa ir jātur, es nedrīkstu atslābināties.

Ģērbtuvēs pēc spēles starp Roterdamas "Feyenoord" un Luganskas "Zorya"

FOTO: no personīgā arhīva

Vai pirms spēlēm vērtējat, kuriem futbolistiem patīk simulēt pārkāpumus?

Jā, tam mēs gatavojamies. Latvijā zinām katru šāda veida uzbrucēju vai aizsargu. Negribu saukt vārdos, lai kāds neapvainojas. Varu pateikt, ka gandrīz katrā virslīgas komandā ir viens vai divi futbolisti, kuri ir atzīmēti mūsu blociņā. Nosauksim to par pelēko blociņu (smejas). Zinām, ko konkrētās situācijās no viņiem gaidīt. Tā šobrīd ir futbola sastāvdaļa - tiesnešu un pretinieku komandu mānīšana, bet mums jābūt tam gataviem.

Man radies priekšstats, ka vairāk ar simulēšanu aizraujas dienvidvalstu futbolisti.

Šo valstu futbolistiem ir emocionālāka mentalitāte. Esmu tiesājis spēles ar skandināvu un britu komandām, kas ir nosvērtākas un vīrišķīgas, nečīkst par minimāliem pārkāpumiem. Skaidrs, ka spāņi, grieķi, itāļi uz līdzīgām situācijām reaģē citādāk.

Kura spēle no tiesāšanas viedokļa tev bijusi sarežģītākā?

Viena no psiholoģiski grūtākajām bija pirms diviem gadiem, kad Telavivā tiesājām vietējās «Maccabi» komandas UEFA Čempionu līgas kvalifikācijas turnīra spēli pret Maltas klubu «Hibernians». Laikapstākļi bija ļoti neraksturīgi Latvijai – vasaras dienas pašā vakarā bija ap 30 °C karsts un nenormāls mitrums. Fiziski bija ļoti grūti, turklāt pirmajās minūtēs atmosfēra stadionā bija tāda, ka nevarēja dzirdēt svilpi, arī rācijās parunāt ar asistentiem nebija iespējams. Tas šķita psiholoģiski smags mačs, bet, ja tagad aizsūtītu uz līdzīgu spēli, uz to skatītos citādāk. Klāt ir nākusi pieredze un pārliecība.

Komandu līdzjutēji, neapmierināti ar tiesnešu darbu, ir jūs pēc spēles gaidījuši pie stadiona?

Mums tāda saskare ar līdzjutējiem tikpat kā nav iespējama. Mūs vienmēr eskortē policija – ar busiņu tumšos stiklos atved uz spēli un pēc tam aizved. Neviens par mūsu klātesamību nezina. Tiesa, interesanti bija, kad martā vietējā Luksemburga spēlēja pret Franciju. Luksemburga ir maza futbola valsts, bet interese par Francijas izlasi bija milzīga. Stadionā ieradāmies labu laiku pirms mača sākuma, tomēr pie dienesta ieejas bija sapulcējies tik liels pūlis, kas vēlējās sagaidīt komandu, ka mēs nevarējām tur nemaz piebraukt. Tāpēc mums ar visām somām pašiem nācās šim pūlim iet cauri. Tas pēc drošības standartiem ir kritiski. Labi, pirms spēles vēl tā, bet pēc mača bija jādara tas pats. Ja būtu kāds radikāls fanāts, visādi varētu beigties... Tomēr kopumā ar agresīvu uzvedību vai mēģinājumiem uzbrukt nav nācies saskarties.

Klau, bet cik liela nozīme ir tavai komandai, asistentiem?

Pateikšu ļoti īsi – bez komandas esmu nekas. Ar asistentiem Haraldu Gudermani un Alekseju Spasjoņņikovu kopā tiesājam jau daudzus gadus. No viņiem ir ļoti daudz kas atkarīgs. Viņi spēles laikā sniedz ieteikumus, padomus. Mēs spēli vadām visi kopā. Jā, man pieder galavārds, tomēr pārējiem tiesnešiem ir ļoti liela nozīme, jo es viens nevaru redzēt visu laukumā notiekošo. To apliecina arī Konfederāciju kauss, kurā ieviests video asistents. Turnīra laikā pēc video atkārtojuma noskatīšanās pieņemti vairāki svarīgi lēmumi. Video tiesneši ir futbola nākotne. Skaidrs, ka to ieviest tik mazos čempionātā kā Latvija šobrīd nav tehniski un finansiāli iespējams. Ja gribam tiesāt augstākā līmenī, kur tehnoloģija tiek izmantota, mums nav iespējas trenēties. Skatīsimies, kā tas attīstīsies tālāk. Ceru, tas nebūs šķērslis tikai tāpēc, ka mums Latvijas čempionātā nav video tiesneša.

Kā tu vispār skaties uz jaunākajām tehnoloģijām, kas tiek ieviestas futbolā, - vanaga acs, video atkārtojumi?

Par to ir daudz jautājumu. Skaidrs, ka šobrīd šīs tehnoloģijas izmanto situācijās, kad tiek runāts par vārtiem, aizmuguri, kartītēm, «pendelēm». Tomēr ir neskaidrības. Ko darīt, kad, asistentam to nefiksējot, piespēli saņēmis aizmugurē esošs spēlētājs, bet viņš bumbu piespēlē tālāk, pēc tam ir vēl viena piespēle un gūti vārti? Vēl, piemēram, situācija soda laukumā – netiek piešķirts 11 metru soda sitiens, pretinieki aizskrien pretuzbrukumā un gūst vārtus. Šobrīd ir daudz jautājumu, tāpēc tas viss ir vēl tādā eksperimenta stāvoklī. Skaidrs, ka šobrīd tas viss vēl tiek pieslīpēts.

Runājot par finansiālo pusi, tiesneša darbs tev kļuvis par pamatdarbu?

Nē, pamatdarbs man ir Latvijas Futbola federācijā, kur strādāju par juristu. Būt tiesnesim ir kā labs bonusa darbs. Paldies federācijai, kas ir tik pretimnākoša un ļauj šos darbus apvienot, jo izbraukumi ir arī darbdienās. Tāpat tiesneša darbam izmantoju daļu no sava atvaļinājuma. Finansiāli būt tiesnesim ir gandrīz kā otrs darbs. Man ir uzdevuši jautājumu, vai var izdzīvot tikai ar tiesāšanu. Varbūt izdzīvot varētu, bet man ļoti svarīga ir stabilitāte – katru mēnesi jāmaksā kredīts par dzīvokli. Tiesāšanā tomēr vari dabūt arī traumu un slikti notiesāt pāris spēles, lai pēc tam saņemtu diskvalifikāciju. Līdz ar to vairs nevarētu tiesāt un nebūtu nekādu ienākumu. Tomēr pēc attieksmes un trenētības pakāpes varam sevi likt vienā plauktiņā ar profesionāliem tiesnešiem no futbola lielvalstīm, kuri saņem cieto algu un bonusus. Esam amatieri, bet profesionāļi savā attieksmē.

Cik lielu naudas summu tu saņem par vienu notiesātu starptautisku spēli?

Nesaukšu konkrētas summas, bet tās ir pāris Latvijas vidējās mēnešalgas.

Par tiesāšanu ir iespējams saņemt arī cieto algu?

Mums tas nav iespējams. Futbola lielvalstīs tiesneši apkalpo vietējo čempionātu, un tur viņiem ir profesionālie līgumi. Savukārt UEFA mums maksā komandējuma naudu un bonusus, kas atšķiras atkarībā no tiesnešu kategorijas, kurā esi. Ar šo organizāciju mums nav nekāda veidu līgumu.

Es tev uzdevu jautājumu par grūtāko maču, bet kura bijusi nozīmīgākā spēle tavā tiesneša karjerā?

Par nozīmīgāko varu nosaukt nacionālo izlašu spēli starp Luksemburgu un Franciju. Nacionālās valstsvienības ir vēl lielāki svētki, jo savā starpā mērojas divas valstis – tie nav tikai divi klubi vai pilsētas. Izlašu spēlēs svinības un nozīmīguma sajūta ir daudz lielāka. Šogad tiesājām arī UEFA Jauniešu Čempionu līgas pusfinālu starp «Barcelona» un «Salzburg». Šajās vienībās spēlē jaunie talanti, kuri pēc pāris gadiem spēlēs lielajās komandās. Līmenis bija ļoti augsts, turklāt tā bija kā atzinība no UEFA puses – mūs novērtē un ar mums rēķinās. Tas nozīmē daudz, ka mūs no tādas salīdzinoši mazas futbola valsts kā Latvija uzaicina tiesāt šāda līmeņa spēli. Tā arī ir tā odziņa, kāpēc ceļos sešos no rīta un dodos uz treniņu vai lietū skrienu krosiņu.

UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas mačā Slovēnijas pilsētā Mariborā

FOTO: no personīgā arhīva

Kāds šobrīd ir tavs mērķis? Tiesāt UEFA Čempionu līgas finālu, būt Pasaules kausā?

Es sevi saucu par reālistu. Zinu, ka šobrīd nevaru uzlidot kosmosā, tāpēc tāds pašlaik nav mans mērķis. Tomēr būt šāda līmeņa turnīros tiesnesim no Latvijas ir kosmoss. Mūs iecēla UEFA pirmajā kategorijā, kas ir labs un godam nopelnīts sasniegums. Šobrīd mērķis ir nostiprināties UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā, mums jāieiet pastāvīgā apritē. Varbūt, jā, pēc gada vai diviem gribētu debitēt UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā.

Kāpēc UEFA Čempionu līgas apakšgrupu turnīru nevari tiesāt jau tagad? Vajadzīgā kategorija taču ir.

Teorētiski var, tomēr UEFA vērtē visu. To, ka esmu no mazas valsts un ka man nav lielu spēļu pieredzes. Lai es varētu būt tur, man ir jāsakrāj pieredze. Šobrīd uzskatu, ka UEFA tiesneša pirmā kategorija ir iedota nedaudz avansā, jo puisim no Latvijas ir potenciāls. Augstākajā – elites – grupā ir iekļauti 26 tiesneši, kamēr pirmajā grupā ir ap 60. Nosauksim to par tiesnešu Top90, kurā iekļauts esmu arī es. Šajā deviņdesmitniekā tikai es un vēl divi tiesneši ir dzimuši 1985.gadā, kamēr pārējie ir vecāki.

Kas ir jāizdara, lai sasniegtu elites grupu?

Stabili jātiesā un jāturpina augt. Pirms pieciem gadiem man šķita, ka varu tiesāt augstā līmenī, tomēr, ja ar šīs dienas acīm paskatos uz to Treimani, kas bija toreiz, tad gribas saķert galvu (smejas). Ir krasi mainījusies tiesāšanas filozofija, meistarība, spēles izpratne. Domāju, paies vēl daži gadi, un uz Treimani, kas ir šodien, atkal skatīšos citādāk nekā tagad. Jākrāj pieredze, jāpierāda sevi katrā spēlē. Jāstrādā visu laiku. Nospēlējot pāris spēles spilgti, futbolists var vienu reizi nospēlēt sliktāk un tāpat būs sastāvā, kamēr mums katrā mačā jābūt līmenī, it sevišķi no tik mazas valsts kā Latvija. Mēs nevaram atļauties vaļības.

Kāds šodien Andris Treimanis ir kā tiesnesis? Viņš laukumā atļauj asāku spēli vai fiksē katru mazāko noteikumu pārkāpumu?

Tagad noteikti futbolistiem laukumā ļauju spēlēt vairāk, nekā tas bija pirms pieciem gadiem. Eiropas futbola tendences ir atlētisks un ātrs futbols. Arī Latvijā tiesāšanas maniere mainās, ļaujot spēlēt eiropeiskāku futbolu ar vairāk divcīņām. Tomēr ir jābūt robežai – kur ir atļauta divcīņa un kur jau ir pārkāpums. Tāpēc svarīgi ir sajust līniju un to ieturēt.

Nacionālo izlašu pārbaudes spēle - Spānija pret Venecuēlu

FOTO: no personīgā arhīva

Tev bija tiesneši, kuriem sekoji un no kuriem smēlies iedvesmu?

Man nav bijuši elki, bet autoritātes gan. Februārī mani uzaicināja uz tiesnešu nometni Malagā, kur bija visi soģi no elites, puse no pirmās grupas un trīs perspektīvie no otrās grupas, tai skaitā arī es. Sēdēju kopā ar visiem «lielajiem dūžiem», kuri tiesā UEFA Čempionu līgas finālus un pārējās augstākā līmeņa spēles. Bija forša sajūta. Jā, es izjūtu pret viņiem cieņu, bet viņi nav mani elki. Ir spēles, kad man patikušas atsevišķas nianses no šo tiesnešu darba – žesti, ķermeņa valoda, ko pēc tam varu paņemt arī sev. Šādas detaļas krājas, bet tā, ka kādam tiesnesim īpaši sekoju līdzi, nav.

Runājot par slaveno Pjerluidži Kolinu, viņš savā laikā tiešām bija vadošais futbola tiesnesis vai arī tas vienkārši bija uzpūsts Fantomasa tēls?

Es domāju, viss kopā. Viņš ir ļoti harismātisks cilvēks. Pāris reižu esam aprunājušies. Viņš izstaro ļoti spēcīgu harismu, interesants cilvēks ar spēcīgu personību.

Cik grūti tiesāt spēles ir Latvijā? Šogad virslīgas klubu ambīcijas ir augušas, arī nauda izskatās, ka tiem ir vairāk.

Tehniski tiesāt spēles Latvijā ir pat grūtāk nekā starptautiskus mačus. Pie mums ir fizisks futbols – daudz divcīņu, kontakta, vienai komandai nav izteiktas bumbas kontroles. Tiklīdz zūd bumbas kontrole, tā uzreiz ir divcīņas ar izklupieniem, spēle otrajā stāvā. Līdz ar to mača laikā ir jāpieņem daudz lēmumu. Ja vienai komandai ir izteikta bumbas kontrole un pārsvars, to lēmumu nav tik daudz. Tas pats par meistarību – ja taktiski un tehniski futbolists ir labi sagatavots, viņš atņemt bumbu izklupienā vai gaisa divcīņā māk bez pārkāpuma. Ja tā nav, spēlētājs to izdara ar noteikumu pārkāpumu vai arī zaudē bumbu nevainīgā situācijā. Mums uz to visu ir jāreaģē. Tāpēc dažreiz virslīgu tiesāt ir grūtāk nekā Eiropas līmeņa mačus, kur futbols ir skatāmāks un ātrāks. Virslīga ir tā vieta, kur jātrenējas, lai būtu labs arī Eiropā, lai gan mums pietrūkst futbola atmosfēras. Pati futbola kvalitāte gan ir normālā līmenī, ko regulāri pierāda arī Eirokausi. Priecē, ka šogad pirms spēlēm nevar zināt, kura komanda ir favorīte, un ir daudz cīņas. Tas arī mums kā tiesnešiem palīdz gatavoties.

Ja mēs pasapņojam, Anglijas premjerlīgā tev būtu interesanti tiesāt?

Noteikti. Tur katra spēle ir kā UEFA Čempionu līgas vai Eiropas līgas mačs. Atmosfēra un futbola kvalitāte pavisam cita. Februārī notikušajā nometnē brokastoju kopā ar labi zināmajiem tiesnešiem Martinu Atkinsonu un Entoniju Teiloru. Atkinsonam prasu, kura spēle tuvākajā laikā viņam jātiesā, viņš atbild, ka Londonas «Chelsea» ar Mančestras «City». To pašu prasu Teiloram, un viņš atbild, ka Mančestras «United» ar Lesteras «City». Viņi uzreiz tad prasa, kas man jātiesā. Es saku, ka mums tagad ziemas pārtraukums, tāpēc spēļu nav. Šķiet, sēžu kopā ar viņiem, jūtos teju līdzvērtīgs, bet futbola līmenis ir tik atšķirīgs. Tomēr tā mums kalpo kā motivācija, jo viņiem atbraukt uz kādu Eiropas maču pēc tiesāšanas Anglijā ir kā brīvdienas, jo nav tik liels spiediens no līgas, klubiem, faniem un medijiem. Tomēr tā ir mūsu valsts burvība – esam šeit, pīļu dīķī, bet ik pa brīdim mums dod iespēju aizbraukt izpeldēties jūrā. Tāpēc tveram visu, ko mirklis dod.

Pēc mača starp Marseļas "Olympique" un "Groningen" komandām

FOTO: no personīgā arhīva

Ja jaunajam censonim ir mērķis kļūt par futbola tiesnesi, kur viņš var smelties zināšanas?

Vienreiz gadā ne tikai Rīgā, bet arī reģionos tiek rīkots jauno tiesnešu seminārs, kur var noklausīties lekcijas un noskriet vienkāršotu normatīvu, kā arī notiesāt pāris jauniešu čempionāta spēles. Tas tiek vērtēts no Tiesnešu komitejas puses. Ja izdodas un grib, jaunajam tiesnesim tiek piešķirta Latvijas trešā kategorija. Pēc tam augstāk ir otrā, pirmā un nacionālā. Katrā reģionā ir atbildīgais par tiesnešu nozīmēšanu uz spēlēm. Un tā pamazām kāpt augstāk.

Par futbola tiesnesi var kļūt jebkurā vecumā?

Ja ir mērķis kļūt par FIFA un UEFA tiesnesi, labāk iesākt pēc iespējas ātrāk, piemēram, 14-15 gados, kad jaunietis ir kaut cik pastiepies un laukumā viņu klausa. Pusaudža vecums ir optimālais. Lai kļūtu par FIFA kategorijas tiesnesi, sevi vispirms ir jāpierāda nacionālajā čempionātā.

Uz augšu