Runā Matulis: Pusfināls bija pavisam tuvu, nu - astotie

Ja man kāds pirms divām nedēļām teiktu, ka Latvijas un Zviedrijas izlašu ceturtdaļfinālā līdz 8. minūtei zviedri nebūs izdarījuši nevienu metienu pa Latvijas izlases vārtiem, es to uztvertu kā ļoti sliktu joku. Bet, sākoties spēles 9. minūtei, metienu attiecība bija 1:0 mūsu puiku labā. Trīs minūtes pirms trešdaļas beigām rezultāts 0:0, metieni - 3:2... Latvijas labā.

Kopā ar Latvijas kolēģiem izdarām loģisku secinājumu: jo ilgāk šāds sūds (domāts - hokejs) turpināsies, jo mums labākas izredzes. Tāds nu reiz ir izslēgšanas spēļu hokejs - pragmatisks, bez kļūdām, bet, lai spēlētu šādu hokeju, vajag baigo psiholoģisko noturību. Avantūrisms atkrīt pilnībā.

Neesmu simtprocentīgi pārliecināts par statistikas precizitāti, bet kaut kad pirmās trešdaļas beigās uz lielā tablo parādījās divi skaitļi: 29,1 un 29,2. Ātrums kilometros stundā. Pirmais bija ātrākā zviedra vidējais ātrums, otrais - Roberta Bukarta ātrums. Parasti tas ir par dažiem kilometriem ašāks, bet šā pasaules čempionāta rekordists ir Ronalds Ķēniņš, kura kājas ir 41 km/h ātras. Tātad - ļoti apdomīga un arīdzan lēna trešdaļa.

Pirmie neizturēja zviedri. Otrās divdesmit minūtes sākot ar pamatīgu Elvja Merzļikina vārtu apšaudi. Elvis turējās kā Lugāno tīģeris, bet tad viens no daudzajiem zviedru Forsbergiem viņu tomēr cauršāva. Mūsu videotreneris Pēteris Groms no tribīnēm tūdaļ norāva stopkrānu, jāskatās video! Mjā, ja tiesātu tik smalki kā 2014. gadā čehs Jeržabeks, nu bija tur zviedru uzbrucējs vārtsarga laukumā. 0:1 un milzīgs zviedru spiediens, ko nolaist palīdzēja viņu aizsarga piespēle uz Riharda Bukarta nūjas, Rihards vienmēr bijis ašais, piespēle uz priekšu Teodoram Bļugeram, un aiziet, Zuzīt! Teodors slido, tad strauji met vārtu tālajā stūrī, bet zviedru vārtsargs Nilsons neķēra pat gaisu. 1:1! 32. minūte. Nu sākas hokejs. Zviedri dreb! Un nopelna gandrīz divus mazākumus pēc kārtas. Minūte 54 sekundes piecatā pret trijiem. Tur jābūt golam. Bet nav...

Vairākums mums visā čempionātā vidēji vājš, uz ko pirmsspēles Latvijas žurnālistu saietā jau norādīja Artis Ābols: «Labi, švaks bija visu laiku, bet vairāki izkrituši un vairāki piebraukuši klāt. Maz trenēts. Zonā ieejam labi, ripu kontrolējam, bet saspēle ir lēna. Kad jāmet, tad piespēle. Kad jāpiespēlē, tad met...» Tur varbūt arī pazuda mūsu pusfināls.

Otro ripu zviedri iemeta klasiski - kā tenisā, no gaisa. Trešais gols? Elvis Merzļikins uzskata, ka viņš jau bijis ripu piespiedis: «Jā, es biju piespiedis. Bet, ja dabū pa knaģiem, lai kā cieties, ripa izslīd. Bet nav ko meklēt attaisnojumus - uzskatu, ka tiesnešu izpildījumā bija labs darbs.» Cerības mums atkal nesa Rūdolfa Balcera metiens, pēdējās minūtes ar tukšiem vārtiem bijām tuvu 3:3, bet... Vienalga - šī ir komanda, ar kuru mums jālepojas.

Bobs Hārtlijs: «Lieliska spēle abu komandu izpildījumā. Zinājām, ka spēle pret Zviedriju būs ļoti svarīga, bet, no otras puses, skatoties uz mūsu mačiem pret ASV, Dāniju un Kanādu, mums radās pārliecība. Zinājām, ka varam cīnīties. Zinājām, ka pret zviedriem nevaram noraidīties, jo mazākumā mums klātos ļoti smagi. Apsveicu Zviedriju ar uzvaru, tomēr tai pašā laikā nevaru vārdos izteikt, cik lepns esmu par saviem spēlētājiem. Lieliska cīņa un lielisks turnīrs viņu izpildījumā. Mēs augām kā ģimene. Paldies arī sponsoriem un faniem Latvijā. Mēs sajutām jūsu atbalstu.»

Šoreiz iztikšu bez tradicionālajiem rangiem, bet - šī Boba Hārtlija izlase ir nostājusies vienā līmenī ar Leonīda Beresņeva brigādi 1997. gadā (7. vieta), ar Haralda Vasiļjeva komandas hokeju 2000. gadā Pēterburgā (8.), ar Kurta Lindstrema ceturtdaļfinālu 2004. gadā Prāgā (7.), ar Olega Znaroka puišu varoņdarbu 2009. gadā Bernē (7.). Nu šajā plejādē klāt nāk Boba Hārtlija Kopenhāgenas 8. vieta.

Jānis Matulis