Runā Matulis: Asās somu finkas

Droši vien nonākšu pretrunā pats ar sevi, bet novelt pilnīgi visu tikai uz mūsu džeku kļūdām vien nebūtu korekti. Tas būtu no sērijas, kā varonīgā padomju tauta piecus gadus cīnījās ar vācu deģenerātiem Otrajā pasaules karā - šāds teiciens ir dzirdēts, tāpēc to pieminu.

Pretinieks - Somijas hokeja izlase - piespieda mūsu puikas kļūdīties. Un mums jāatzīst, ka tik talantīga jaunatne Somijai sen nav bijusi.

Droši vien tas kaimiņu zviedru ietekmē, bet ripa pie nūjas katram somam turas kā Aleksandram Kerčam vai Helmutam Balderim jaunībā.

Komandas saspēle - ideāla. Kad trešās trešdaļas sākumā Teuvo Terēveinens vairākumā panāca 6:0, tas bija kā no hokeja hrestomātijas - viena piespēle, otra, trešā, Teuvo metiens pustukšajā vārtu stūrī, jo reti kurš vārtsargs vārtos spēj pārvietoties ātrāk par ripu. Tāds ģēnijs nav arī Kristers Gudļevskis.

Ja visu izlases sagatavošanās laiku lējām krokodila asaras, ka nav vārtu, tad somu uzbrukums ir vienkārši ģeniāls. Pieci uzbrucēji no NHL regulārajā sezonā kopā sametuši 109 golus. Un tas ir tikai NHL. Bet tā ir pati pati spēcīgākā pasaules hokeja līga! Plus vēl divu aizsargu astoņi goli NHL un piecu Somijas izlases uzbrucēju 40 vārti KHL. Neskaitot tos, kuri šo to sametuši zviedru vai somu virslīgās. Mēs visi kopā, rēķinot normālās līgas (KHL, DEL, Čehija, Šveice, bez AHL) esam spējuši iemest 97 ripas. 97 un 117 goli NHL - laikam kaut kāda starpība ir. Mikko Rantanens («Avalanche»), Mikaels Granlunds («Wild»), Sebastians Aho, Teuvo Terēveinens («Hurricanes»), Kasperi Kapanans («Maple Leafs»), Markuss Nutivāra («Blue Jackets»), Jūliuss Honka («Stars»).

Mēs no okeāna tās puses pretī varam likt divus no AHL - Rūdolfu Balceru un Kristeru Gudļevski. Viens ir ceļā uz NHL, otrs - laikam jau pagājis tam garām. Bet gribam mērīties spēkiem ar, iespējams, 2018. gada pasaules čempioniem.

Ja es būtu Bobs Hārtlijs vai vismaz vārtsargu treneris Edgars Masaļskis, es kā otro numuru spēlei pieteiktu Matīsu Kivlenieku, kurš ir maķenīt straujāks par Gudi, turklāt kad tad ļaut puikam debitēt, ja ne pret Somiju, ASV vai Kanādu. Kur cerību uz punktiem tabulā pamaz. Bet Gudļevskis Eiropas klubu skautus un ģenerālmenedžerus ar savu spēli nepārliecināja. Kaut ne jau viņš viens vainīgs.

Bet vārtsargam ir tā nelaime būt laukumā visu vārtu zaudējumos.

Labi, ka mazais Bukijs neļāva spēlei beigties 0:8, tāpat jau ir trakāk nekā Aļonas Ostapenko zaudētājām. Ko mums ņemt līdzi no šīs spēles? Patika, ka mikszonā gluži kā divi balodīši vienu meldiņu dziedāja brāļi Roberts un Rihards Bukarti:

«Nav nekādas nozīmes, vai zaudējam ar 1:8 vai 1:2, šīs spēles jau praktiski ir kā play-off. Aizmirstam rezultātu un gatavojamies nākamajam mačam. Otrdien ar Koreju.»

Bija forši redzēt, kā Roberts pieslidoja pie tiesnešiem un savāca ripu: «Manam bračkam tas pirmais gols pasaules čempionātā.» Tik uzmanīgi nesekoju līdzi, vai kāds no uzrunātajiem mikszonu šķērsoja kā kurlmēmais, bet arī pēc 1:8 zaudējuma ar savas valsts žurnālistiem runājās abi Bukarti, Ronalds Ķēniņš, Kristiāns Rubīns, droši vien vēl kāds. Mazliet nepatika komandas kapteiņa teiktais: «Mums beņķītis ir miris. Miris. Visi ielien sevī, visi domā tikai par savu pakaļu un neatbalsta cits citu. Tā nedrīkst būt.»

Hārtlija teikto, ka pozitīvais ir tikai tas, ka mums nav savainoto, var uztvert divējādi - kas tas tiešām labi, jo priekšā vēl vismaz piecas spēles, bet - tā treneri arī mēdz smalki pajokot, ka neviens jau nav cīnījies... Redzēs, ko Bobs ar to būs domājis. Acīmredzot dzīvā spēka taupīšanas nolūkos jau spēles viducī Hārtlijs ļāva uz ģērbtuvēm doties jaunajam Maskavas spartakietim Mārtiņam Karsumam.

Uzvarām Herningā vēl jābūt.

Rīt plkst. 17.15 mačs ar Koreju, kas Somijai arī zaudēja ar 1:8. Būs labi!

Jānis Matulis