Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidenta vēlēšanas notiks 27. aprīlī. Tajās startēs trīs kandidāti - Krišjānis Kļaviņš, Kaspars Gorkšs un Vadims Ļašenko. TVNET ir uzrunājis visus trīs kandidātus, lai sabiedrību iepazīstinātu ar Latvijas futbolā pastāvošajām problēmām un atklātu LFF prezidenta amata tīkotāju piedāvātos risinājumus. Pagājušajā nedēļā piedāvājām video interviju ar Kļaviņu, savukārt šajā reizē saruna ar Gorkšu.
Gorkšs: Indriksona vārds Latvijas futbolam šobrīd ir ļoti kaitējošs
LFF prezidenta amatā kopš 1996. gada ir Guntis Indriksons. Gorkšs uzskata, ka šā brīža Latvijas futbola saimniecības vadība ir sevi izsmēlusi, tāpēc nepieciešamas kardinālas pārmaiņas.
Futbola federācijas jaunajam prezidentam ir jāpārstāv futbola intereses visaugstākajos varas ešelonos - valdības, pašvaldības, starptautiskā līmenī, uzskata Gorkšs. Viņaprāt, LFF prezidents nav atsevišķu sacensību organizētājs vai pasākumu sponsorētājs.
«Manis nosaukšana par Gunta Indriksona protežē ir devusi vairāk ļauna nekā laba. Lai kā cenšos to noliegt, tas nekur neiet projām. Gunta Indriksona vārds Latvijas futbolam ir ļoti kaitējošs. Neatbalstu LFF valdes pieņemto lēmumu, ka viņam ir jādod goda prezidenta amats. Protams, jāizturas ar cieņu, ko viņš pagātnē ir darījis Latvijas futbola labā. Šobrīd būtu labāk, ka Guntis Indriksons turētos pēc iespējas tālāk no Latvijas futbola,» stāsta Gorkšs.
«Es gribu būt aktīvs prezidents, iesaistīties ikdienas darbos. Tas ir tikai loģiski, ka šis amats būtu atalgots. LFF ir organizācija ar 7,2 miljonu budžetu. Tā ir liela atbildība. Saņemot atalgojumu, es arī uzņemos atbildību par LFF budžeta pielietojumu,» piebilst bijušais futbolists un Latvijas izlases kapteinis.
Gorkšs uzskata, ka LFF prezidenta darbam jābūt terminētam. Viņaprāt, vienu personu drīkstētu iebalsot amatā maksimums uz trim termiņiem. «Divi termiņi jeb astoņi gadi ir par maz, taču 12 gadi varētu būt optimāls laiks, cik daudz viena persona var strādāt LFF prezidenta amatā.»
LFF jābūt atklātai jautājumos par katru savu lēmumu un jāspēj tie pamatot. Gorkšs ierosina, ka visām LFF valdes sēdēm jābūt ierakstītām audio un video formātā, turklāt šie ieraksti varētu būt pieejami arī medijiem un pārējai sabiedrībai.
Līdz šim LFF mēģinājusi iegūt politisku vai biznesa lobiju, ieceļot amatā politiķus vai biznesmeņus, uzskata Gorkšs. Viņaprāt, tā ir novecojusi postpadomju sistēma. LFF prezidentam jābūt no futbola vides, lai viņš spēj asociēties ar futbola problēmām. Lobiju jāmēģina nopelnīt ar nesavtīgu darbu.
Latvijas nacionālās futbola izlases spēļu vietai prātīgākais variants ir «Daugavas» stadions, norāda Gorkšs. «Ilgtermiņā «Skonto» stadions noteikti nav risinājums, jo nav skaidrības ne par to, kam šis stadions pieder, ne kas to apsaimnieko. Šobrīd LFF ieguldīt naudu, lai īstermiņā uzlabotu «Skonto» stadionu, nav nekādas loģikas. Ir jāpārvācas uz «Daugavas» stadionu. Tāpat jāpielāgo Liepājas stadions UEFA prasībām, jārisina iespēja attīstīt Jūrmalas un Ventspils stadionus. Šobrīd nebūtu prātīgi pāris desmitus miljonu novirzīt lielam projektam, tādā veidā ciešot pārējām futbola sfērām.»
Latvijas futbola valstsvienība nesen pārbaudes spēlē piedzīvoja 0:1 zaudējumu Gibraltāram. Pēc šā mača LFF valde no amata atbrīvoja komandas galveno treneri Aleksandru Starkovu, kura alga gadā bija 75 000 eiro.
«Esmu aprunājies ar savu bijušo treneri Romānu Grigorčuku [Ukrainas speciālists], bet sīkāk neesmu iesaistījies šajā procesā. Ir izveidota darba grupa, kas pie tā strādā, izveidojusi 10 kandidātu sarakstu. Ceru, ka jaunais treneris netiks pieņemts līdz jaunā prezidenta ievēlēšanai. Tad šis process būtu harmoniskāks un dabīgāks,» stāsta Gorkšs.
«Skaidrs, ka 75 000 eiro atalgojums, kāds bija Starkovam, starptautiskā tirgū nav konkurējošs. Vairāk gribētu runāt par trenera ieguldījumu, nevis atalgojumu. Vai viņš atbrauc tikai uz nedēļu, kad ir izlases gatavošanās, vai viņš, kā Bobs Hārtlijs hokejā [Latvijas hokeja izlases treneris], ceļo pa Latviju un uzrunā visus hokejā iesaistītos,» uzsver LFF prezidenta amata kandidāts.
«Novēlu, lai 27. aprīlis ir kaut kā jauna sākums, nevis pastāvošo tradīciju nodošana citu cilvēku rokās. Jautājums ir par to, vai mēs iesim tajā virzienā, kur dodas Eiropa, vai paliksim vecajās sliedēs,» piebilst Gorkšs.