Kārlis ar Lindu ar tandēma divriteni Latīņamerikā veikuši 2909 km

Janvārī dienvidu puslodē, kā zināms, ir vasara, bet ne tāda kā Latvijā. Brazīlijā dienas vidū temperatūra sasniedz pat 37 grādus un dedzinošā saule jebkuram liek paslēpties ēnā. Ievērojot šo dienas kārtību, komanda ātri pielāgojās celties ļoti agri, ap 5:00 no rīta, lai līdz dienas vidum varētu paspēt veikt lielāko distances daļu, tam seko pusdienas, kuras tiek gatavotas uz līdzi paņemtā gāzes degļa, un tad ēnā vai ideālā variantā kondicionētā benzīntankā tiek nogaidīts, līdz svelme mazinās. Ap pl. 15:00-16:00 var atsākt pedāļu mīšanu, bet pēc dažām stundām jau jālūko pēc naktsvietas, jo, tumsai iestājoties, uz šosejām ir bīstami. Galvenokārt nakšņojam teltī, cenšamies atrast kādu attālāku vietu no lielceļa, jo satiksme sākumposmā Rio de Janeiro – Sao Paulo ir ļoti blīva un skaļa.

Lai gan nerunājam portugāļu valodā, ar vietējiem komunicējam katru dienu, gan iepērkot pārtikas produktus, gan meklējot naktsmājas. Galvenās izdzīvošanai nepieciešamās frāzes iemācāmies ātri – ēdiens, ūdens, vai drīkstam gulēt teltī jūsu dārzā, un tamlīdzīgi.

Lai gan satiksme ir intensīva, izvēlamies lielās šosejas, jo to nomales aprīkotas ar ļoti platu sānu joslu, kur mašīnas nebrauc, tā ideāli piemērota velotūristiem! Daba Brazīlijā ir fantastiska – viss zaļš, kalni, klintis, upes. Veicot pirmos 600 km līdz Sao Paulo, izbaudām vietējo viesmīlību, kuri uzņem mūs savās mājās, dārzos, dzīvokļos, dodot pajumti, neprasot neko pretī, tikai smaidu un stāstus – to mums netrūkst!

Sao Paulo ir 20 miljoni iedzīvotāju, to nemaz nevar ne saprast, ne aptvert. Atliek tikai izbraukt tai cauri ar divriteni, un skaidrs ir pavisam noteikti, ka atgriezties tādā metropolē nav nekādas vajadzības. Mazi lauku ciematiņi lielas šosejas malā turpina mūs priecēt, dodoties virzienā uz Bolīviju. Jā, Bolīviju! Komandas sākotnējā iecere bija ripot caur Argentīnu, bet, kā jau jebkurā tālā ceļā var gadīties izmaiņas, tā arī mēs savu maršrutu pagriežam Bolīvijas virzienā.

Lielceļa benzīntankos var tikt ne tikai pie saldējuma, bet arī gandrīz katrs no tiem aprīkots ar vairākām dušas kabīnēm. Eiropā ko tādu nav viegli atrast, bet Brazīlijā var mierīgi dzīvot arī teltī un dušā nomazgāties tāpat tiksi!

Zinājām jau iepriekš, ka Brazīlijā ir kāda īpaša apdzīvota vieta ar latvisku nosaukumu – Vārpa! To pirms apmēram 100 gadiem nodibināja tur ieceļojušie latvieši. Savulaik ap 2000 iedzīvotāju kuplajā vietā nu vairs palikuši tikai daži simti, bet latviešu valodā viņi vēl runā un bija ļoti priecīgi mūs tur uzņemt, pabarot, izguldīt un uzlādēt turpmākajam ceļam.

Liels pārsteigums bija Vārpas ciema centrā atrast Brīvības pieminekļa kopiju! Fantastiski!

Bijām jau izminušies cauri diviem Brazīlijas štatiem, kad, šķērsojot Parānas upi, apmēram 10 km platumā, mēs ieripojām Matogrosso do Sul štatā, kurš pēc reljefa šķiet nedaudz līdzenāks, bet tas tikai pēc štata galvaspilsētas Campo Grande sasniegšanas. Līdz tam kalni augšā un lejā. Pilsētas, miesti, ciemi ir daudz savrupāki, un vienu no otra atdala plašas ganību platības, kur mums pat bija dažviet grūtības ar dzeramā ūdens atrašanu; kopš tās «sausās dienas» visu laiku vedam līdz vismaz 6 litrus ūdens. Velotūristi un velo entuziasti internetā ir izveidojuši tādu saiti – WarmShowers.org, visi, kas tajā reģistrēti, uzņem viesos veloceļotājus, un pēc garas braukšanas dienas ir tik silti ap sirdi, kad redzi internetā iepazītu cilvēku, kurš izbraucis tevi sagaidīt pilsētas satiksmes virpulī, lai palīdzētu vieglāk atrast ceļu līdz mājām, kurās varēsi nomazgāties, paēst un pagulēt vienkārši tāpat vien. Tāpēc, ka esi ceļā, tev jāpalīdz. Tā ir fantastiska sajūta. Neviens neprasa - kāpēc tu esi ceļā?

Saprot bez vārdiem, ka «ceļā būt» kaut vai tikai kaut kur dziļi sirdī mēs vēlamies ikkatrs.

Tālāk uz Brazīlijas un Bolīvijas robežas pusi mūs gaidīja plaši līdzenumi un Pantanal nacionālais parks. Vairāk līdz šim sastaptie Brazīlijas iedzīvotāji mums ar nedaudz baltu skaudību novēlēja izbaudīt šā parka dabas bagātību. Brazīlija ir tik liela, ka dažkārt pat visas dzīves laikā vietējie nav šo parku redzējuši klātienē un nav devušies izbaudīt šīs neskartās dabas krāšņumu. Palmas, putni, rāpuļi, applūdušas pļavas un tālumā kalnu virsotnes. Šeit arī pirmo reizi nu jau teju 2000 km garajā ceļā arī novērtējām vakara peldes atspirdzinājuma vērtību!

Vai atcerieties, kad pēdējo reizi stāvējāt rindā, lai šķērsotu kādas valsts robežu? Tādā rindā, kur jāgaida vismaz trīs stundas. Tas mums bija kā piedzīvojums, jo varējām iepazīties ar Bolīvijas iedzīvotājiem ļoti tuvu vaigu vaigā.

Ļoti interesanti ģērbta ģimenīte no Bolīvijas šķērsoja robežu pretējā virzienā, iepazīstoties uzzinājām, ka tie ir pirms gandrīz gadsimta no Eiropas emigrējušo vāciešu pēcteči.

Kraso sadzīves apstākļu maiņu Bolīvijas pusē mēs nebijām paredzējuši. Līdz ar daudz retāku transporta plūsmu arī oāzes-benzīntanki bija pazuduši kā nebijuši. Ciemi klusāki, ar pavisam niecīgu pārtikas produktu izvēli. Bērni Bolīvijas pusē gan šķiet priecīgāki, nāk klāt, fotografējas, daži pat iemēģināja uzkāpt uz mūsu tandēmvelo. Visi ļoti draudzīgi. Šobrīd tieši norit labības kulšana un lauki ir pilni ar vīriem – tādiem lauksaimniekiem kombinezonos ar balti pelēkiem, rūtainiem krekliem. Vēl gabaliņu pirms Santakrusas sasniegšanas pārliecinājāmies par vēja spēku – līdzenumos tas ieskrienas pilnā jaudā un kopā ar smilšu vērpetēm sitās mums tieši sejā.

Pretvējam veiksmīgi tikām cauri, un kopējais statistikas skaitītājs rādīja 2909 km, 182 h, 19 216 augstuma metrus, 12 caurdurtas kameras, 2 saplēstas riepas, 5 salauztus spieķus un 2 laimīgas sirdis.