/nginx/o/2018/07/05/8085035t1h463e.jpg)
Rupji veroties statistikā, Latvijas delegācija Phjončhanas olimpiskās spēles noslēdza ar vienu iegūtu medaļu bobsleja divnieku sacensībās, kā arī vēl pāris sporta veidos mūsējos no goda pjedestāla šķīra tikai dažas sekundes simtdaļas. Tomēr Olimpiāde ir kaut kas vairāk par izcīnītajām uzvarām, medaļām un izpildītajiem uzdevumiem. Tā ir arī par neizmērojamu cīņasgribu, raksturu un piepildītiem sapņiem.
Iedvesmas avots šajā ziņā ir biatlonists Oskars Muižnieks, kurš iespēju startēt olimpiskajās spēlēs izcīnīja ar paša savāktajiem līdzekļiem, drauga aizlienētām slēpēm un jaunieša laikos vecāku dāvinātu šauteni, savu sapni par Olimpiādi piepildot Phjončhanā.
Pirms šīs sezonas savulaik par ļoti perspektīvu uzskatītais Muižnieks nolēma atgriezties biatlonā un piepildīt sapni par dalību olimpiskajās spēlēs. Viņš šo sporta veidu pameta pirms desmit gadiem, būdams vīlies biatlona sabiedrības darbā. Sportu gan Oskars neatstāja, jo ar labām sekmēm sacentās kalnu riteņbraukšanā un distanču slēpošanā. Rudenī atgriezies biatlonā, viņš uzreiz aiz Andreja Rastorgujeva kļuva par Latvijas otro numuru un droši ieguva iespēju piedalīties Phjončhanas olimpiskajās spēlēs. Tajās Muižnieks ierindojās 66. vietā sprintā un cienījamajā 42. pozīcijā klasikā, bet pats sportists nenoliedz, ka pirms Olimpiādes mērķi bijuši ambiciozāki. Visticamāk, šīs paliks pēdējās olimpiskās spēles viņa karjerā, jo sportists neredz, kā viņš varētu turpināt karjeru biatlonā, ja apstākļi tajā nemainīsies.
Pēc profesijas 28 gadus vecais Muižnieks ir fizioterapeits, bet kopš oktobra viņš ir bezalgas atvaļinājumā, lai varētu cīnīties par iespēju sacensties olimpiskajās spēlēs. Pēc iepriekšējās sezonas Latvija vīriešu konkurencē bija ieguvusi divas ceļazīmes uz Phjončhanu, un, ja nebūtu Oskara atgriešanās, kopā ar Rastorgujevu droši vien startētu 47 gadus vecais Ilmārs Bricis.
«Doma par olimpiskajām spēlēm man iezagās prātā pagājušajā gadā, turklāt slēpošanā mani rezultāti nebija slikti,» neilgi pēc olimpisko spēļu noslēguma man saka Muižnieks, kurš pēc šādas idejas rašanās veicis nepieciešamos zvanus un lēmis par atgriešanos biatlonā.
«Pats atradu sponsorus, kā arī ieguldīju savus līdzekļus. Protams, finanšu resursi man bija tālu no ideāla, bet nepieciešamo minimumu kaut kā spēju sadabūt. Darbā no oktobra paņēmu bezalgas atvaļinājumu un no tā brīža esmu pilnas slodzes sportists.»
Starptautisku biatlona sacensību apritē Muižnieks atgriezās jau martā, Igaunijā piedaloties Starptautiskās Biatlona savienības (IBU) posmā, bet šīs sezonas pirmajā IBU etapā Norvēģijā viņš izcīnīja 16.vietu un ieguva tiesības piedalīties Pasaules kausa sacensībās. Spēcīgajā konkurencē viņš regulāri tika labāko sešdesmitniekā, turklāt Ansī trasē Francijā latvietis iedzīšanā izcīnīja 35.vietu, kas augstākā līmeņa sacensībās ir viņa karjeras rekords.
Teju visos Pasaules kausa posmos Muižnieks startēja ar slēpēm, ko aizņēmās no sava labākā drauga, bet uz Olimpiādi biatlonists jau atveda sešus slēpju pārus. Tāpat viņš sacenšas ar šauteni, ko viņam 16 gadu vecumā uzdāvināja vecāki. Kā saka pats Oskars, stobrs tai vēl ir labs un nenolietojies, kamēr laide gan būtu jāmaina.
«Lai es varētu šosezon startēt, bija nepieciešami padsmit tūkstoši eiro, kas šim sporta veidam nav daudz. Šobrīd savā bankas kontā skatīties negribas. Tomēr es neko nenožēloju. Nebūtu patīkami, ja es neiegūtu ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm, bet es šo mērķi sasniedzu un man ir otršķirīgi, cik daudz naudas ir iztērēts.
Naudu dzīvē vēl paspēs sapelnīt, bet vai es kādreiz vēl piedalīšos olimpiskajās spēlēs – to gan nezinu.
Kā sportistam man šī varētu būt pēdējā reize. Varbūt uz Olimpiādi aizbraukšu kā fizioterapeits,» smejas Muižnieks.
Lai arī Muižnieks bija prom no biatlona, no sporta nekur tālu viņš nebija aizgājis. Pēdējos četros gados viņš bija aktīvs kalnu riteņbraucējs un distanču slēpotājs, turklāt abos sporta veidos viņš startējis ar labām sekmēm – pērn triumfēja «Vivus.lv» MTB seriāla kopvērtējumā un bija tuvu panākumam arī SEB bankas seriālā, kā arī startēja Eiropas un pasaules čempionātos. Savukārt slēpošanā viņš 2015.gadā kļuva par Latvijas čempionu un arī šajā sporta veidā startēja pasaules čempionātā, bet pirms gada kļuva par Eiropas ziemas triatlona vicečempionu.
Tieši no riteņbraukšanas Muižnieks guva tos atbalstītājus, kas viņam palīdzēja savākt līdzekļus, lai atgrieztos biatlonā.
«Šie cilvēki noticēja manam sapnim par olimpiskajām spēlēm. Patiesībā nebija tā, ka finansējuma atrašanai būtu nepieciešami milzīgi pūliņi. Apkārt esošie cilvēki un paziņas pat paši nāca ar saviem piedāvājumiem. Tas bija ļoti patīkami,» priecīgs ir Muižnieks. «Pieļauju, ka tas nāca tik viegli, jo bija nepieciešams finansējums īsākam laikam. Četrgades plānam to nebūtu tik vienkārši izdarīt, jo tie ir pavisam citi līdzekļi.»
«Ar fizioterapiju neko daudz iekrāt nevar. Tas ir darbs, kur vari nopelnīt ar paveikto un tam veltīto laiku. Bagāts ar to nevari kļūt. Es arī neesmu Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā, tāpēc par tās finansējumu nevar būt ne runas.
Savukārt Latvijas Biatlona federācija mani nodrošināja ar minimumu – apģērbu, slēpju smērēšanu, nogādāšanu uz sacensībām,» atklāj Oskars, kuram nav arī trenera, un šosezon viņš trenējies vienatnē.
«Man pirmais treneris Sergejs Sverčkovs vasarā palīdzēja ar šaušanu, bet tas bija ļoti reti – šīs reizes ir uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Trenējos viens un vados pēc savas pašsajūtas un pieredzes.»
Muižnieks gan nenoliedz, ka no savām pirmajām spēlēm gaidījis vairāk un olimpisko garu īsti nav noķēris. Biatlona komanda Phjončhanā dzīvoja pēc Latvijas laika, kas pēc vietējās laika zonas nozīmēja gulētiešanu ap sešiem rītā un mošanos trijos dienā.
«Pirmā olimpiskā sajūta piezagās atklāšanas ceremonijā. Tur sajutu, ka esam nonākuši pasaules centrā, un bija tas «fīlings». Šis pasākums gan notika dienu pirms sacensībām, un tobrīd galvenais uzsvars bija uz tām, jo gribējās labi nostartēt un izpildīt savu mērķi – iekļūt labāko divdesmitniekā. Tas kā pusprofesionālim skan ambiciozi, bet patiesībā līdz tam nebija tālu,» nosaka Muižnieks.
«Dzīvojot olimpiskajā ciematā, bija sajūta, ka tas nav kārtējais Pasaules kausa posms. Šeit ir citi sportisti no dažādām valstīm. Mūs ar Andreju no pārējiem atšķīra tas, ka dzīvojām pa naktīm.
Modāmies tad, kad lielākā daļa bija nodzīvojusi jau pusi dienas un aizvadījusi treniņus. Trenējāmies astoņos vakarā, bet vakariņas ieturējām divos naktī.
Brīvajā laikā gan neko daudz iesākt nevarējām – masāžas, kāda biljarda spēle, bet pēc biatlona sacensību noslēguma nedaudz iepazinām arī vietējo naktsdzīvi. Mana sākotnējā doma bija, ka pirmās olimpiskās spēles jābrauc kārtīgi izbaudīt, tomēr kopumā Olimpiādi biju iztēlojies mazliet citādāku – kaut ko grandiozāku. Turklāt atklāšanas ceremonijā līdz beigām nemaz nepalikām, jo bija ļoti auksti. Negribējās eksperimentēt ar imunitāti,» atzīst Latvijas otrais spēcīgākais biatlonists.
Trasē Muižniekam gan izdevies noķert vismaz kaut kādu sajūtu, ko rada olimpiskie riņķi, jo sportistiem bija citādāki tērpi, kā arī atlētu un viņu atbalstītāju bijis mazāk nekā ierasts Pasaules kausā. Tiesa, skatītāju skaits gan varēja būt lielāks, jo tikai retās reizēs tribīnes bija piepildītas, kas savukārt Eiropā ir īsts retums.
Kaut ko no olimpiskās auras biatlonists noķēris arī 20 kilometru klasikā, kur tika izcīnīta 42.vieta, apsteidzot arī mūsu līderi Rastorgujevu. «Individuālajās sacensībās pie sevis domāju, ka šī ir mana pirmā un varbūt pēdējā Olimpiāde, tāpēc no sevis jāizspiež maksimums. Tādā veidā manī radās papildu enerģija. Tā noteikti bija olimpiskā aura.»
«Nevaru teikt, ka ar olimpiskajās spēlēs sasniegto es būtu neapmierināts. Parasti šaušana ir mana stiprā puse, bet 20 kilometros pieļāvu trīs kļūdas. Tiesa, tad izdevās labāk noslēpot nekā iepriekš. Ja es būtu izšāvis «pa nullēm», tad vispār būtu kosmoss. Viena kļūda mazāk būtu devusi vietu pirmajā trīsdesmitniekā un būtu pavisam cits gandarījums par paveikto. Gribējās parādīt labāko rezultātu, jo tās tomēr ir olimpiskās spēles. 42.vieta nav slikts rezultāts, ņemot vērā, kāds bijis mans ceļš uz Olimpiādi, bet laikam no sevis pārāk daudz prasu.
Esmu maksimālists. Tomēr zinu, ka varu labāk. Šajās olimpiskajās spēlēs gribējās atzīmēties divdesmitniekā,» neslēpj Muižnieks.
«Tomēr to olimpisko atmosfēru par visiem 100% nenoķēru, turklāt spēļu beigās ļoti gribējās braukt mājās. Iepriekš jau esmu bijis Āzijā un sapratis, ka nespēju tur nodzīvot ilgāk par divām nedēļām. Olimpiādes beigās vēl apslimu un vairs nevarēju doties trenēties,» noteic Oskars.
Mūsu biatlonisti Phjončhanā dzīvojuši pēc Latvijas laika, jo pēc olimpiskajām spēlēm vēl jāaizvada trīs Pasaules kausa posmi Eiropā, tāpēc mainīt gulēšanas paradumus pāris nedēļu dēļ nav bijis jēgas. Tiesa, sezonu no mūsu olimpiešiem turpinās tikai Rastorgujevs un Baiba Bendika, kamēr Muižnieks apsolījis ģimenei, ka šosezon vairs nekur nedosies, turklāt viņš pēc Olimpiādes nolēmis atgriezties darbā.
«Pirms sacensībām klasikā ar komandas biedriem sarunāju – ja tikšu desmitniekā, turpināšu trenēties biatlonā. Līdz tam nebija tālu. Sašautu «pa nullēm», iekļūtu labāko desmitniekā. Tomēr tas ir no sērijas kā būtu, ja būtu,» atzīst Muižnieks.
Oskars nenoliedz, ka viņš gribētu piedalīties noslēdzošajos trijos Pasaules kausa posmos un noslēgt sezonu veiksmīgi. Bet kā vārdā?
«Tas būtu tikai tāpēc, lai es varētu sasniegt savus personīgos mērķus. Tas būtu pusotrs mēnesis prom no ģimenes, kurai esmu apsolījis, ka pēc Olimpiādes būšu mājās. No meitas un sievas tik ilgi prom biju pirmo reizi,» atklāj Muižnieks.
No biatlona Oskaram bija aptuveni astoņu gadu pauze, bet viņš priecīgi atzīst, ka pēc šīs sezonas sacensībām un olimpiskajām spēlēm viņam šis sporta veids iepaticies vēl vairāk.
«Sākotnēji man nebija pārliecības, ka es varētu konkurēt ar pirmā trīsdesmitnieka sportistiem, tomēr rezultāti pierādījuši pretējo. Šobrīd esmu brieduma gados un vēl varētu nākamo četrgadi mierīgi trenēties, bet no otras puses – cik augstu es uzlēkšu? Zinu, kur man ir jāprogresē.
Varbūt pat gribētos mēģināt to darīt, bet tas atduras pret finansiālo pusi un arī interesi par mani sezonas laikā neviens īpaši neizrādīja, piemēram, Latvijas Biatlona federācija. Jā, man tika nodrošināts minimums, bet ar šo organizāciju komunikācija ir nosacīta.
Ja man pašam būs jāturpina tā strādāt, jādara tik daudzas lietas pašam, tad, domāju, es vairs Pasaules kausu līmenī nestartēšu. Ja tam parādītos laba augsne un labāki apstākļi, manas domas varētu mainīties,» Muižnieks liek noprast, ka augstākā līmeņa biatlonam viņš varētu arī mest mieru.
Tiesa, Oskars tik vienkārši no elites negrib atvadīties, jo viņš uzskata, ka vēl ir vieta lielam progresam.
«Es reāli varu konkurēt. Pats jūtu, ka man progress iespējams ļoti daudzos aspektos. Man nav tas labākais inventārs. Arī šaušanā vēl ir kur augt. Tāpat man arī nav augstākā līmeņa sacensību pieredzes. Neviens nav analizējis manu slēpošanu. Ir entās iespējas, jo arī darbaspējas man ir labas un fiziskā bāze nekur nav pazudusi,» saka Muižnieks.
Tomēr finansiālā puse nav vienīgā, kas Muižnieku varētu atturēt no karjeras turpināšanas Pasaules kausa līmenī. Tā ir arī situācija Latvijas biatlonā.
«Man ir žēl tajā noskatīties. Jā, Andrejs ar Baibu turpinās startēt, bet citu biatlonistu jau mums nav. Ir pilnīgs tukšums. Biatlona izlasei nav treneru. Katrs kaut ko mokās pats par sevi. Nav vienotas komandas – Andrejs ir atsevišķi, tāpat arī Baiba ar Ilmāru.
Es jau tagad esmu ienācis no malas un lieki nesatraucos, bet atsevišķiem mūsu biatlonistiem galva par esošo riktīgi «vārās»,» atzīst Muižnieks, kurš nav pārliecināts, vai pašreizējā situācijā varot vispār progresēt, turklāt trūkstot arī iekšējās konkurences.
Muižnieks atceras, ka vēl pirms viņa aiziešanas no biatlona situācija pat bija labāka, jo bijis gan vairāk sportistu, gan konkurences.
«Pēc 2006.gada Turīnas olimpiskajām spēlēm jauniešiem un junioriem nebija nekāda atbalsta. Pamatīgi mocījāmies. Startējām uz vecāku rēķina, paši braucām uz sacensībām, gādājām sev inventāru. Tikmēr visi līdzekļi no federācijas tika guldīti vīriešu izlasē. Tas bija redzams – jauniešos vai junioros vari parādīt kaut vai augstākos rezultātus, bet nekādas palīdzības nebija. Tāpēc es arī izšķīros par labu studijām augstskolā, jo sapratu, ka šādi startēt nav vērts. Bija sāpīgi, jo ieguldījām mežonīgu darbu, bet ar laiku pazuda motivācija,» atceras Muižnieks.
«Biatlons gan sirdī palika. Domāju, es turpināšu startēt. Varbūt ne Pasaules kausos, bet Latvijas čempionātā gan. Cerams, arī pēc 20 gadiem,» noslēdz Muižnieks.