«Ar fizioterapiju neko daudz iekrāt nevar. Tas ir darbs, kur vari nopelnīt ar paveikto un tam veltīto laiku. Bagāts ar to nevari kļūt. Es arī neesmu Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā, tāpēc par tās finansējumu nevar būt ne runas.
Savukārt Latvijas Biatlona federācija mani nodrošināja ar minimumu – apģērbu, slēpju smērēšanu, nogādāšanu uz sacensībām,» atklāj Oskars, kuram nav arī trenera, un šosezon viņš trenējies vienatnē.
«Man pirmais treneris Sergejs Sverčkovs vasarā palīdzēja ar šaušanu, bet tas bija ļoti reti – šīs reizes ir uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Trenējos viens un vados pēc savas pašsajūtas un pieredzes.»
Muižnieks gan nenoliedz, ka no savām pirmajām spēlēm gaidījis vairāk un olimpisko garu īsti nav noķēris. Biatlona komanda Phjončhanā dzīvoja pēc Latvijas laika, kas pēc vietējās laika zonas nozīmēja gulētiešanu ap sešiem rītā un mošanos trijos dienā.
«Pirmā olimpiskā sajūta piezagās atklāšanas ceremonijā. Tur sajutu, ka esam nonākuši pasaules centrā, un bija tas «fīlings». Šis pasākums gan notika dienu pirms sacensībām, un tobrīd galvenais uzsvars bija uz tām, jo gribējās labi nostartēt un izpildīt savu mērķi – iekļūt labāko divdesmitniekā. Tas kā pusprofesionālim skan ambiciozi, bet patiesībā līdz tam nebija tālu,» nosaka Muižnieks.
«Dzīvojot olimpiskajā ciematā, bija sajūta, ka tas nav kārtējais Pasaules kausa posms. Šeit ir citi sportisti no dažādām valstīm. Mūs ar Andreju no pārējiem atšķīra tas, ka dzīvojām pa naktīm.
Modāmies tad, kad lielākā daļa bija nodzīvojusi jau pusi dienas un aizvadījusi treniņus. Trenējāmies astoņos vakarā, bet vakariņas ieturējām divos naktī.
Brīvajā laikā gan neko daudz iesākt nevarējām – masāžas, kāda biljarda spēle, bet pēc biatlona sacensību noslēguma nedaudz iepazinām arī vietējo naktsdzīvi. Mana sākotnējā doma bija, ka pirmās olimpiskās spēles jābrauc kārtīgi izbaudīt, tomēr kopumā Olimpiādi biju iztēlojies mazliet citādāku – kaut ko grandiozāku. Turklāt atklāšanas ceremonijā līdz beigām nemaz nepalikām, jo bija ļoti auksti. Negribējās eksperimentēt ar imunitāti,» atzīst Latvijas otrais spēcīgākais biatlonists.
Trasē Muižniekam gan izdevies noķert vismaz kaut kādu sajūtu, ko rada olimpiskie riņķi, jo sportistiem bija citādāki tērpi, kā arī atlētu un viņu atbalstītāju bijis mazāk nekā ierasts Pasaules kausā. Tiesa, skatītāju skaits gan varēja būt lielāks, jo tikai retās reizēs tribīnes bija piepildītas, kas savukārt Eiropā ir īsts retums.
Kaut ko no olimpiskās auras biatlonists noķēris arī 20 kilometru klasikā, kur tika izcīnīta 42.vieta, apsteidzot arī mūsu līderi Rastorgujevu. «Individuālajās sacensībās pie sevis domāju, ka šī ir mana pirmā un varbūt pēdējā Olimpiāde, tāpēc no sevis jāizspiež maksimums. Tādā veidā manī radās papildu enerģija. Tā noteikti bija olimpiskā aura.»