Šodienas redaktors:
Gatis Kreceris

Kā netikt uz olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju?

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pirmās olimpiskās spēles sporta žurnālista karjerā vienmēr ir kaut kas īpašs. Tās tiek gaidītas ar milzu cerībām, tomēr šoreiz tālais ceļojums uz Dienvidkoreju man iesākās kā ļauns sapnis.

Šā gada Ziemas olimpiskās spēles norisinās Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā. Pasākums tika svinīgi atklāts piektdien, Latvijas karogu stadionā ienesot pieredzējušajam stūmējam Daumantam Dreiškenam.

Dienvidkoreja, protams, lielam vairumam ceļotāju ir diezgan neierasts galamērķis. No Latvijas «pa tiešo» uz galvaspilsētu Seulu aizlidot nav iespējams, tāpēc tam vajadzīga pārsēšanās. Dažs dodas caur Abū Dabī, Maskavu un Amsterdamu, bet mans lidojums bija caur Parīzi.

Viss iesākās burvīgi – nodevu bagāžu, kas pie manis pēcāk nonāktu Seulā, un jau pēc pāris stundām biju Francijā. Tā kā Dienvidkorejā ir pavisam cita laika zona, lidmašīnā uz Parīzi, kas no Latvijas izlidoja agrā rīta stundā, negulēju, lai pēc tam to izdarītu kontinentālajā reisā uz Seulu un pielāgotos septiņu stundu laika starpībai.

Cik Rīgā viss bija burvīgi, tik Parīzē nogāja greizi. Par to, ka kaut kas nav kārtībā, aizdomas radās jau pirms izkāpšanas no lidmašīnas, jo bija 20 minūtes jāgaida, kamēr no lidmašīnas apstāšanās vietas tiek notīrīts sniegs.

Nakts no 6. uz 7. februāri Parīzi bija pārsteigusi ar pamatīgu sniegu. Tā rezultātā lidostā nebija ieradušies ļoti daudz darbinieku, kas pie iečekošanās un drošības pārbaudēm radīja pamatīgas rindas, jo vienkārši trūka cilvēku, kas apkalpotu klientus...

Rindas un gaidīšanas laiks bija pamatīgs, drošības kontrolē bija jānostāv aptuveni stunda, lai gan informācija ekrānā liecināja, ka tam nepieciešamas mazāk par desmit minūtēm. Kā tad!

Par pārāk garajām rindām gan pārlieku neuztraucos, jo līdz lidojumam uz Seulu man bija dažas stundas un varēju nekur nesteigties. Drošības kontroles izgāju bez liekiem uztraukumiem, tomēr visas šīs rindas un pāris stundu stāvēšana bija tikai sākums.

Lidostā bija tik maz darbinieku, ka nebija iespējams laikā sagatavot lidmašīnas, tāpēc 7.februārī Parīzē tika atcelti vairāki reisi, tostarp arī manējais uz Seulu.

Aviokompānijas pārstāvis pastāstīja, ka tieši laikapstākļu radītais cilvēku resursu trūkums ir iemesls, kāpēc lidojums nevar notikt. Parīze vienkārši nav gatava sniegam!

Atceltie reisi Šarla de Golla lidostā izraisīja pamatīgu haosu, cilvēki bija satraukti, aizkaitināti, tostarp arī es. Neziņa par turpmāko bija ne tikai pieviltajiem pasažieriem, bet arī aviokompānijas «Air France» darbiniekiem, kuri cilvēkus vispirms sūtīja uz vienu rindu, tad uz otru.

Nebija skaidrs nākamais rīcības plāns. Man paveicās, ka lidostā sastapu Ukrainā strādājošu kanādiešu sporta žurnālistu Lī un bijušo spāņu daiļslidotāju Sonju, kura piedalījās 2010.gada Vankūveras olimpiskajās spēlēs. Viņus bija piemeklējis tieši tāds pats liktenis kā mani.

Kopīgu valodu atradām ātri vien un metāmies atrisināt situāciju. Šeit pat nebija runa par to, vai ieradīsimies Seulā sākotnēji paredzētajā 8.februārī, bet drīzāk par to, vai maz paspēsim uz 9.februārī gaidāmo Phjončhanas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju.

Bezspēcīgi bijām ne tikai mēs, bet arī simtiem citu cilvēku. Spriedze bija pamatīga, rindās atkal vajadzēja stāvēt vairākas stundas, citiem zuda pacietība un viņi pameta lidostu, lai vēlāk varbūt atgrieztos, kad situācija būs mainījusies. Lai kaut nedaudz uzlabotu gaisotni, lidostas klientiem tika pasniegti bezmaksas cepumi, kas gan brīžiem izskatījās pēc apsmiekla, jo lielajā pūlī cepumi tika izmētāti kā tādiem dzīvniekiem... Arī dažu «Air France» darbinieku angļu valodas zināšanas izrādījās tik vājas, ka viņi neprata teikt, kurā rindā mums jāstāv, lai tiktu pie nākamā reisa uz Seulu.

Pirmo jēdzīgo informāciju ieguvām vien aptuveni pēc trīs četru stundu aktīvām diskusijām ar dažādiem «Air France» darbiniekiem.

Savu taisnību izdevās izkarot, bet vienīgā iespēja, kā tikt uz Seulu, lai paspētu uz olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, bija no Parīzes lidot uz Tokiju, kam pēc dažām stundām sekotu lidojums uz Dienvidkoreju. Tad mēs Olimpiādes norises vietā ierastos 9.februārī agri no rīta.

Lai notiek! – tieši tāda bija mūsu reakcija, turklāt kad vēl mums būs iespēja kaut uz neilgu brīdi pabūt Tokijā? Šāda izdevība mūs pat nedaudz spārnoja. Arī ar bagāžu situācija bija atrisināta, jo «Air France» darbiniecei bija nepieciešami tikai daži klikšķi, lai to pārsūtītu uz mums vajadzīgo reisu.

Lidojums uz Tokiju no Parīzes ilga 12 stundas, turklāt kontinentālais lidojums bija gana ērts, lai tā laikā varētu arī nedaudz pagulēt.

Sonjai, kura savulaik startējusi Tokijā, šajā pilsētā dzīvo draudzene, kura mūs pēcāk aizveda līdz pilsētas centram, un pirms došanās uz Seulu kopā ar viņu ieturējām vakariņas japāņu gaumē, kā arī apmeklējām Šibuja krustojumu, kas ir slavenākais pilsētā. Turklāt šajā vietā ir divas noslogotākās metro stacijas pasaulē.

Tiesa, viesošanās Tokijā bija ar divējādām sajūtām – no vienas puses, apmeklēt vienu no varenākajām pilsētām pasaulē kaut uz pāris stundām bija kā sapņa piepildījums.

Tomēr, no otras puses, Tokija ir ļoti apdzīvota, cilvēku pūļi nepārtraukti kaut kur skrien un ir iegrimuši savās rūpēs un viedtelefonos.

Karma šo divu dienu laikā gan mums nezināmu iemeslu dēļ vēlējās atspēlēties, jo, kad ieradāmies Seulā, izrādījās, ka tajā mūsu bagāža nav nonākusi. Tieši pirms nonākšanas Dienvidkorejā trijatā spriedām, kas gan vēl varētu noiet greizi. Tobrīd šķita, ka nekam nelāgam notikt vairs nevajadzētu... Kļūdījāmies. Bagāža nav saņemta vēl joprojām, bet vismaz paspējām uz olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju! Tiesa, tas salīdzinājumā ar iepriekš pārdzīvoto bija tikai neliels mierinājums, jo gaisa temperatūra pēc saules norietēšanas Phjončhanā noslīd krietni zem nulles. Un bez siltajām drēbēm, kas palikušas bagāžā, ir diezgan auksti.

Lai arī kā man būtu klājies šīs pāris dienas pirms manām pirmajām olimpiskajām spēlēm, ceru, ka turpinājums būs krietni labāks, bagāža tiks atgūta un Latvijas sportisti Phjončhanā sagādās priecīgus brīžus, izcīnot vairākas medaļas!
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu