Haralds Silovs: Gribētos ieiet vēsturē ar kaut ko citu

Kādas sajūtas pirms olimpiskajām spēlēm? Tās tev būs jau trešās!

Interesanti tas, ka man līdz šim nekad nebija iespēja piedalīties Latvijas olimpiskās komandas prezentācijas pasākumā. Vienmēr esmu bijis prom, komunikācija notikusi no tālienes. Prezentācijas pasākumā klāt ir valsts amatpersonas, kolēģi - olimpieši. Ar nacionālu lepnumu varam doties ceļā. Ir pacilātības sajūta. Labi, ka sanāca šoreiz uzkavēties mājās. Tomēr pēc iespējas ātrāk jāatgriežas ierastajā ritmā - jātrenējas uz ledus.

Kā atskaties uz sezonu? Eiropas čempionāts bija haotisks...

Eiropas čempionāts, protams, atstāja savu ietekmi. Bija liels, liels sarūgtinājums par to visu. Bet tā ir vēsture - tur man domas tagad vairs nekavējas. Kopumā sajūta ir laba. Sezona man ir laba un stabila. Varbūt tas nav redzams medaļās, taču tāda sezona man vēl nav bijusi. Tas par kaut ko liecina. Tālāk atliek pabeigt iesākto. Ir izdarīts milzīgs darbs. Jāturpina darīt to, ko es zinu, varu ietekmēt un kontrolēt. Nevajag gaidīt brīnumus. Viss atkarīgs no paša.

Kādus mērķus sev esi izvirzījis?

Šis jautājums vienmēr ir viltīgs. Bieži cilvēki varbūt domā - ja zelts nav galvenais, tad kaut kas nav kārtībā. Esmu sportists - protams, gribu kāpt uz pjedestāla un izcīnīt medaļas. Koncentrējoties uz medaļu, bieži ir tā, ka tiek palaistas garām ļoti vienkāršas pamatlietas.

Medaļas ir sapnis, bet mērķiem jābūt kontrolējamiem. Tas nozīmē, ka vēlos būt sagatavojies psiholoģiski - pirms starta būt pārliecināts par sevi. Stress būs garantēts, bet tas ir jāpieņem un jābūt tam gatavam. Uz startu jāiet ar pārliecību, ka ir izdarīts viss iespējamais. Sacensībās jāļauj sev izpausties, jo viss darbs jau ir ielikts. Bieži vien ar pārcenšanos mēs izjaucam kārtību. Tāpēc ir vēlams atbrīvoties. Jābūt pārliecinošam un brīvam. Ja tas izdosies, ejot uz startu, tad arī rezultāts būs.

Sportisti vienmēr tiecas izzināt, ko vēl varēja izdarīt labāk. Mana pieredze liecina, ka, esot «pīķa» formā, liekas, ka nesanāk kaut kas līdz galam, bet no malas cilvēks redz - viss kārtībā. Tāpēc jāizbauda tas mirklis, jo tur atrasties uz starta ir īpašs notikums. Domāt par zeltu un jūgties nost ir lieki. Jāizbauda process, un pārējais sekos.

Tev vēl bieži atgādina Vankūveru, kur startēji gan šorttrekā, gan ātrslidošanā?

Tas velkas līdzi. Tā ir vēsture. Toreiz likās, ka par to nav pat vērts runāt - nekas īpašs. Tikai tagad arvien vairāk saprotu paveikto. Bija man tāda iespēja, ko arī izmantoju. Esmu par to ļoti priecīgs. Gribētos jau vēl kaut kādu līdzīgu izaicinājumu piepildīt un ieiet vēsturē ar kaut ko citu.

Piemēram, ar kaut ko kaklā karināmu?

Jā! (Smaida.)

Ir reāli, ka kāds sportists atkārto tavu sasniegumu?

Nīderlandes sportiste Jorijena ter Morsa to paveiks arī Phjončhanas olimpiskajās spēlēs [arī 2014. gadā Sočos viņa startēja gan ātrslidošanā, gan šorttrekā]. Viņa arī nāk no mana trenera Jerūna Otera. Tomēr esmu pirmais un starp vīriešiem joprojām vienīgais.

Nīderlande tev ir kā otrās mājas?

Jā, ļoti patīkami kolēģi, taču sadarbības mums nav nekādas. Mani atbalsta Latvijas Olimpiskā vienība un Latvijas Slidošanas asociācija. Un viss. Pārējais ir personīgie līdzekļi un pazīšanās. Ir arī atsevišķi cilvēki, kuri palīdzējuši - paldies viņiem. Cenšos izmantot visus resursus, jo ir lielas izmaksas, lai sagatavotos.

Tev pietiek, lai sagatavotos maksimāli?

Protams, lielāks budžets paredz lielākas iespējas. Varētu piesaistīt vēl speciālistus un ieiet galējībās. Bet, izejot no tā kas ir, - izdevies sagatavoties maksimāli. Pamatlietas ir izdarītas. Negribētu sūdzēties. Lai sagatavotos olimpiskajām spēlēm, man pietiek. Cits jautājums ir, ja runājam par sportu valstiskā līmenī (Latvijā nav ātrslidošanai paredzētas halles)...

Boksa terminoloģijā runājot, dzīve mēdz izdarīt sitienus zem jostas vietas. Kā tiki galā ar laiku, kad nācās pārdzīvot brāļa nāvi?

Tas bija ļoti tumšs periods. Tas būtībā vēl ir procesā un tik ātri nepāries. Jebkura traģēdija, jebkurš milzīgs pārdzīvojums paver vaļā jaunas durvis. Vairāk iepazīsti sevi un saproti par sportu lielākas lietas. Man bija lemts to piedzīvot. Tā pieredze ir ļoti sāpīga, bet savā ziņā arī ļoti vērtīga.

Kā mēs visi zinām - dzīve turpinās, neatkarīgi no aizgājējiem. Dzīve ne vienmēr iet mūsu vēlamajā virzienā. Ir lietas, ko esam spējīgi ietekmēt. To esmu ņēmis vērā. Par dzīvi jāpriecājas. Pārdzīvojums visu mūžu sēdēs iekšā, taču esmu koncentrējies uz skaisto.

Ir iztrūkums, bet arī milzīgs piepildījums. Bieži vien mēs neredzam, kas ir mūsu acu priekšā. To nevar ne iemācīties, ne izstāstīt, ne sagatavoties tam.

Kā tev šķiet, tu varētu startēt arī ceturtajās un piektajās olimpiskajās spēlēs?

Jā, fiziski jūtos ļoti labi. Enerģija ir atgriezusies. Darbaspējas ir labas. Viss ir iespējams. Vienkārši ir jārēķinās, ka ķermenis mainās un paliks arvien grūtāk un grūtāk uzturēt sevi formā. Viens cikls ir pavisam iespējams. Viss atkarīgs no paša. Ja uzskatīsi, ka nevari, - tad arī nevarēsi. Ja būs gribēšana un varēšana - tad lieki jautājumi.

Kopš esi ātrslidošanā, konkurence ir augusi, mazinājusies, palikusi nemainīga?

Tā ir augusi, turklāt ļoti manāmi, it sevišķi šogad. Varbūt sporta veidam kā tādam nav izaugsmes, bet gan tieši regress. Ir vairāk dalībvalstu un arī individuāli sportistu. Nav viena dominējoša sportista, ir kādi 10 medaļu pretendenti, to arī parāda rezultāti. Katrā posmā labāko trijnieks atšķiras.

Minēji, ka ātrslidošana varbūt pat regresējusi. Ko tu ar to domāji?

Šis ir viens no senākajiem ziemas sporta veidiem pasaulē. Skatoties kopējo bildi, ātrslidošanas perspektīvai ir regress. Tā ir tāda vispasaules tendence, ka skatītājiem vajag vairāk drāmas un adrenalīna - jo trakāk, jo labāk. Ekstrēmie sporta veidi šobrīd ir daudz populārāki. Ātrslidošana globālā mērogā vairs nav tik interesanta un skatāma. Mums tagad izklaides iespējas ir nesalīdzināmas ar laiku pirms 20 gadiem. Ar vienu pogas spiedienu mēs varam sevi izklaidēt telefonā. Aiziet uz ātrslidošanu - kas tur notiek, cilvēki slido pa apli? Kādreiz tas bija kas īpašs. Daudz kas atkarīgs no politikas, no Starptautiskās slidošanas federācijas, kādus līgumus slēdz un kā padara šo sporta veidu skatāmāku, pieejamāku. Tur ir lielākā problēma, ko varētu uzlabot un pie kā strādāt. Jādomā, kā šo sporta veidu pārdot medijiem, jo to jau nekur nerāda.