Jēkabsone-Žogota: Koferus aiznesu uz garāžu. Negribu braukt prom no Latvijas

Anete Jēkabsone-Žogota

FOTO: Evija Trifanova / LETA

Izcilā basketboliste Anete Jēkabsone-Žogota izbauda mājās būšanu, kuras sportistes karjeras laikā visvairāk pietrūka, lielāko daļu dzīves pavadot ārzemēs, intervijā TVNET atzina 2008. un 2009. gada Latvijas labākā sportiste, kā arī 2007. gada Eiropas labākā basketboliste.

Pēc basketbola neesi noilgojusies? Pagājis gads kopš pēdējās spēles Latvijas izlasē.

Teikšu godīgi. Kad skatos spēles, man nav tā, ka prasītos atkal iet laukumā. Protams, basketbols vienmēr bijis, ir un būs mana dzīve. Tagad vairs nespēlēju, manā dzīvē sācies jauns posms. Ķermenis jūt, kad ir jābeidz spēlēt. Tomēr es vairāk biju psiholoģiski nogurusi nekā fiziski. Ir grūti būt visu laiku projām no mājām, no ģimenes. Pēc tā biju ļoti noilgojusies.

Šovasar dāmu basketbola izlase kvalificējās 2018. gada Pasaules kausam...

Es biju klāt Prāgā uz spēli pret Itāliju, kad tika izcīnīta ceļazīme uz Pasaules kausu. Man kā skatītājai bija ļoti grūti. Ar acīm ciet pavadīju spēles pēdējās sekundes. Bet meitenes ir cīnītājas, cepuri nost.

Mēdz būt diskusijas - braukt labākajiem vai tiem, kas izcīnīja ceļazīmi...

Tas būtu godīgi. Tomēr sportā vienmēr esmu par to, ka jābrauc ir tiem, kuri tobrīd ir labākie. Piemēram, Dita Rozenberga savainoja ceļgalu, bet spēlē pret Slovēniju viņa iemeta izšķirošo punktu. Tāpēc nevar tā skatīties. Jāvērtē, kurš attiecīgajā posmā ir labākais.

Jau minēji, ka dzīvē sācies jauns posms pēc sportistes karjeras. Kā esi iejutusies Rīgas domē, lai man piedod - «vilku barā»?

Vilku barā galvenais neskriet līdzi (smejas). Es ieturu savu pozīciju. Pirmos mēnešus vairāk pavadīju skatoties, kas notiek, kā tiek pieņemti lēmumi. Bet man ir ļoti jauki domubiedri partijā «Latvijas attīstībai», tāpēc nejūtos kā vilku barā. Vienmēr esmu gatava jauniem izaicinājumiem. Tāpēc liekas, kādēļ gan nepamēģināt? Nesanāks, vienmēr vari pacelt balto karogu un aiziet. Es gan vairāk esmu cīnītāja. Politika ir viens posms, taču man plānā ir arī citi savi mērķi, kurus vēlos realizēt. Par tiem gan nevajag skaļi runāt, citādi var nepiepildīties. Ir plāns turpmākai dzīvei pēc basketbolistes karjeras. Pirmo pusgadu gan bija sajūta, it kā būtu izmesta no laivas - nezināju, ko darīt. Taču es gribēju neko nedarīt - lai nav modinātājs jāliek, lai varu celties, cikos gribu. Koferus vispār aiznesu uz garāžu, jo negribu nekur braukt prom no Latvijas. Tā ir laba sajūta, ka nav nekur jādodas. Es dzīvē neko nenožēloju, esmu pateicīga visiem līdzcilvēkiem un augstākiem spēkiem.

Tad jau negrasies mukt prom no politikas?

Esmu ievēlēta uz četriem gadiem, nav jau variantu (smejas). Pagaidām nedomāju mukt. Patiesībā tagad, esot politikā, dzīvi redz nedaudz plašāk. Basketbolā redzēju tikai konkrētas lietas - laukums, treniņi, kas jādara mačos, lai labi nospēlētu. Protams, skatījos ziņas, sekoju notikumiem pasaulē, taču nebiju iedziļinājusies. Iepriekš bija tikai basketbols - 15 gadus. Ziema vai vasara - visu laiku basketbols.

Pēc reklāmām likās, ka tu, Ineta Radēviča, Viktors Ščerbatihs un Gunārs Jākobsons būsiet starp «Latvijas Gada balvas sportā» pasākuma vadītājiem...

Patiesībā ar Inetu runājām, ka pasākumu noreklamējām un gribējās varbūt vēl kaut kā piedalīties. Bet nu nē, viss ir kārtībā - pasākums bija jauks. Laba ideja, varbūt tiešām gada balvu kādreiz varētu vadīt sportisti.

Šogad panākumu sportā bija daudz. Gada sportista un gada sportistes nominācijā pretendentu loks bija plašs. Kuriem mūsējiem tev patīk pasekot līdzi?

Ja godīgi, es teju visiem mūsu sportistiem sekoju līdzi. Pārdzīvoju, ka televīzijā pērn neparādīja tiešraidē, šķiet Rebekas Kohas startu Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, tā vietā rādīja laikam Lietuvas basketbola izlases spēli. Tāpat fanoju par Martinu Dukuru - viņš ir pasaules mēroga sportists, iekļuvis pat Ginesa rekordu grāmatā, tāda otra nav. Šogad vīriešu konkurencē bija visi pelnījuši - grūti izšķirties, kam dot balvu. Mairis Briedis - ļoti ceru, ka tikšu uz viņa nākamo cīņu «Arēnā Rīga», - iegūt tādu Latvijas mīlestību ir apbrīnojami. Pārdzīvoju sezonas sākumā par Sandi Ozoliņu un Rīgas «Dinamo». Viņš bija tik izcils sportists, bet komandai diemžēl ļoti neveicās. Domāju, ka viņš nav slikts treneris, varbūt vienkārši zvaigznes nesakrita. Par Kristapu Porziņģi vispār nerunāsim, viņš, man liekas, jāliek ārpus konkurences, citādi viņš atņem visas balvas.

Ineta Radēviča kļuvusi par Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenti, Kaspars Gorkšs tiecas kļūt par Latvijas Futbola federācijas vadītāju. Tev nav ambīciju ieņemt augstu amatu Latvijas Basketbola savienībā?

Zinu, ka 2019. gadā būs vēlēšanas. Protams, arī turpmāk gribu savu dzīvi saistīt ar basketbolu. Tas ir lauks, kurā jūtos ērti. Tomēr tās vēlēšanas ir vēl tālu. Nav ko skriet notikumiem pa priekšu. Jāskatās, ko dzīve piespēlēs.

Uz augšu