Ostapenko sparinga treneris Juška: Mierīgāk, nesit tik stipri - tādu komentāru vairs nav

Pagājušās sezonas beigās pievienojies Ostapenko komandai. Kurš tevi uzrunāja?

Mēs jau sadarbojāmies pirms «Roland Garros», un bija paredzēts, ka es braukšu palīdzēt uz Vimbldonas čempionātu. Tā kā sadarbojos ar citu meiteni, nevarēju braukt līdzi. Šeit uz vietas Latvijā trenējāmies kopā, palīdzēju, cik varēju. Viss pamazām gāja uz to, ka sāksim sadarbību, kad man beigsies līgums ar Alisi Čerņecku (nepilnus 17 gadus veca Latvijas tenisiste). Divas nedēļas pirms Singapūras [WTA sezonas noslēguma turnīrs, kurā piedalās gada 8 labākās spēlētājas] mēs tikāmies, norunājām pamēģināt. Tas bija pirmais kopīgais turnīrs.

Sadarbība bijusi veiksmīga, ja jau esat vienojušies, ka palīdzēsi Ostapenko visu 2018. gadu...

Jā. Beidzot tenisista karjeru, esmu visu laiku aktīvi spēlējis. Iepriekš sadarbojos arī ar Rūdolfu Medni. Strādāju individuālo darbu. Arī manā karjerā treneri strādāja ar mani individuāli. Ar tādu mērķi arī gāju, un līdz šim viss bijis veiksmīgi. Ar Rūdolfu Medni bija daudz jāspēlē, nevarēja stāvēt malā. Līdz ar to savu fizisko formu nevienā brīdī nepazaudēju, visu laiku kustējos, spēlēju, strādāju trenažieru zālē. Uzturu sevi tādā līmenī, lai varu strādāt arī ar Aļonu. Lai nebūtu tā, ka atnāku ar lielu vēderu un nevaru pakustēties (smejas). Man patīk skriet un spēlēt, nevis tikai stāvēt malā.

Svarīga darba specifika. Tev kā trenerim jābūt labā sportiskā formā...

Tieši tā. Tam ātrumam, kāds ir, spēlējot ar Aļonu, ir jābūt pietiekami labam fiziskam līmenim, citādāk ķermenis sāks lūzt un parādīsies traumas. Visu laiku sevi jāuztur formā.

Kur tu vairāk Aļonai vari palīdzēt - kā treneris ar padomu vai kā sparinga partneris?

Tas viss ir kopā. Protams, iedodu kādus padomus no savas spēlētāja karjeras pieredzes. Daudz esmu ceļojis, pasaulē iepazinis vairākus trenerus, uzzinājis liela apjoma informāciju. No katra speciālista var kaut ko paņemt. Grāmatās daudz tādu lietu nemaz neizlasīsi. Kā pareizi spēlētājam pasniegt informāciju, lai viņš saprot, - tas ir grūtākais. Iemācīt labo vai kreiso sitienu ir viens, bet lai to izpilda pareizi un tehniski - pavisam kas cits. Apskaidrot, kā dabūt labāku bumbas griezienu un citas nianses, kurās jāiedziļinās.

Drīz jau sāksies jaunā sezona. Kur Aļona ir progresējusi?

Pa šo laiku kopš Singapūras [turnīrs notika oktobra beigās] viņai visu laiku ir bijis stabils cilvēks, kurš sit pretī, proti - es. Jūtu, ka viņa ir uzlabojusi ātrumu. Iepriekš bija brīži, kad viņa teica - oi, kāpēc tik stipri, mierīgāk, es netieku līdzi. Šobrīd tādu komentāru vairs nav. Brīžiem man ir sajūta, ka viņa jau grib prasīt - varbūt tu vari vēl nedaudz stiprāk, apmēram - ko tik švaki (smejas). Es jūtu lielu progresu.

Tad ejot ar viņu sparingā, tev gluži vai maksimums no sevis jādod ārā...

Jā. Tas ir labi. Pirms tam jutu, ka viņa nogura un netika līdzi tam tempam. Tagad ir tā, ka es jau izliekos maksimāli.

Komandai piesaistīts austrāliešu treneris Deivids Teilors. Kāpēc tieši šis speciālists?

Kāpēc izvēlējās tieši Teiloru, to es nemācēšu teikt. Mans viedoklis ir tāds, ka viņš ir superīgs treneris, šausmīgi pieredzējis. Ir ļoti viegli ar viņu sadarboties. Viņš vienmēr jautā manu viedokli. Nebija tā, ka viņš atbrauca ar nostāju, ka ir daudz sasniedzis un vairs citu cilvēku viedoklis neinteresē. Mani tiešām pārsteidza, ka viņš prasīja - kā tev liekas utt. Viņš negrasās par visu lemt vienpersoniski. Manuprāt, tas arī ir tas īpašais, kāpēc viņš ir labs.

Viņš arī bija atbraucis uz Rīgu?

Jā, divas nedēļas diendienā strādājām. Viņš mums pievienosies Austrālijā. Teilors ir gudrs un pieredzējis, ļoti daudz zina. Viņš apstāsta nianses, kā, piemēram, jāspēlē pret Viljamsu. Es tik smalkas lietas nezinu, jo neesmu bijis tajā apritē. Man ir interesanti, es mācos, man tas ir ideāls variants. Varu viņu salīdzināt ar Guntaru Bresniku, kurš strādā ar Ernestu Gulbi. Kad biju pie viņiem Vīnē, apspriedām kādu sitienu - viņš izteica savu skatījumu, es savu viedokli. Arī tā man bija laba pieredze ar augsta līmeņa treneri.

Kā ir veidot attiecības ar Aļonu? Viņa ir diezgan emocionāla, turklāt nupat tikai pārkāpusi pāri tīņu vecumam...

Es pēc dabas esmu diezgan mierīgs, varētu teikt - elastīgs. Akceptēju visas lietas. Esmu šeit, lai darītu visu, lai viņas karjera ietu tikai uz augšu. Lai viņa sasniegtu savus mērķus - būtu pirmā rakete pasaulē un uzvarētu pēc iespējas vairāk «Gran Slam» turnīru. Viņa ir tikusi pāri sīkām kaprīzēm. Es pat tām nepievēršu uzmanību. Teiksim, taisīt treniņu desmitos vai vienpadsmitos? Es pielāgojos, jo viņa ir noteicēja. Līdz ar to man nav nekādu problēmu. Treneris, sparinga partneris un pārējā komanda darīs visu, lai viņa labi jūtas, lai nav nekādu problēmu, lai nekas netraucētu. Viņa ir galvenā, mēs kā kalpi darām viņai visu to labāko.

Jau minēji, ka Aļona kļuvusi ātrāka. Kuras lietas viņai jāuzlabo?

Galīgi nepiekritu kritikai, kas izskanēja preses konferencē par Aļonas servi. Šim ir ļoti vienkārša atbilde - vai bez serves var uzvarēt «Roland Garros»? Un viss... tā arī ir atbilde. Ātrums ir pielikts, serve, man liekas, ir labāka un tikai iet uz augšu - procentuāli. Svarīgākais bija dabūt pirmās serves procentu, kas šobrīd ir arī izdarīts. Arī serves ātrums pēc visiem mērījumiem palicis lielāks. Viss ir kārtībā. Sagatavošanās posmā viņa ir sasniegusi augstāko līmeni. Skatīsimies, kā būs jaunajā sezonā.

Droši vien strādājat, lai sagatavotības «pīķis» būtu uz Australian Open?

Jā, protams. Sezonas ieskriešanās būs Ķīnā, pēc tam turnīrs Sidnejā, bet «pīķis» būs Melburna. Jebkuram spēlētājam tas [«Grand Slam» turnīrs] ir svarīgākais. Var salīdzināt ar večiem, piemēram, Džokoviču, kurš var zaudēt pirmajā kārtā Sidnejā, bet uz Melburnu ir gatavs pavisam citā līmenī.

Ar Aļonu strādāji arī iepriekš, vēl junioru vecumā. Kāds bija pirmais iespaids par viņu?

Jā, viņai tad bija 16 gadi. Viņa vēl spēlēja ITF 10 000 sērijas turnīros. Nostrādājām četrus mēnešus. Es tolaik īsti nevarēju apvienot darbus, jo sāku strādāt klubā. Ar Aļonu vairāk strādāja mamma. Tā vienkārši sanāca, ka sadarbību pārtraucām. Bija grūti. Viņai tad bija tie īstie tīņa gadi. Bet tolaik es pats nebiju īsti gatavs tādam darbam, jo biju tikko beidzis savu spēlētāja karjeru. Es vēl nemācēju akceptēt daudzas lietas. Tāpēc arī kaut kādā veidā pats nogāju no tā ceļa. Nebiju elastīgs, bet biju stīvs. Nevarēju adaptēties. Kad pats spēlē, cilvēki dara visu tevis labā. Kad trenē, tas ir pilnīgi kaut kas cits - tu dari visu, lai spēlētājs sasniegtu maksimālo. Tāpēc nebiju īsti gatavs tam darbam.

Šķiet, basketbola treneris Ainars Bagatskis reiz sacīja, ka iekšēji jānomirst spēlētājam, lai kļūtu par treneri...

Jā. Es tam vēl nebiju gatavs. Biju vēl zaļš. Patiesībā labs treneris sākas no 40-45 gadu vecuma. Tas pierādās ne tikai pasaules elites tenisā, bet arī citos sporta veidos. Ir jāpaiet kaut kādam laikam, lai daudz ko iemācītos, uzkrātu informāciju. Tāpēc es šobrīd vēl nebūtu gatavs kļūt par Aļonas galveno treneri. Protams, to, ko es zinu, mēģinu viņai maksimāli iedot. Tāpēc šobrīd esmu sparings, braukšu līdzi uz turnīriem un mācīšos.

Ar Aļonu pirmo reizi tikies, kad viņai bija 16 gadi. Jau tolaik varēja redzēt, ka viņa ir dārgakmens, kas jāslīpē?

Jā, tas bija redzams jau sākumā. Par to liecināja sitieni un raksturs. Ātrums jau tajā vecumā viņai bija šausmīgi liels. Pieredzējušas spēlētājas turnīros netika viņai līdzi. Ja bumbas viņa varēja nokontrolēt, tad tur pretinieku vispār nebija. Viņa vairākās spēlēs parādīja, ka viņai tajā līmenī nav ko darīt, ka tas ir tikai laika jautājums, ka viņa spēlēs augstā līmenī. Viņas mamma atzina, ka tas bija pārsteigums, ka tik ātri izdevies to paveikt [uzvarēt «Grad Slam» turnīrā un iekļūt pasaules ranga Top 10]. Likās, ka tas varētu izdoties pēc 3-4 gadiem. Parasti tas notiek pakāpeniski - iekļūsti simtniekā, piecdesmitniekā, divdesmitniekā un tad Top 10. Viņai sanāca no piecdesmitnieka ielēkt desmitniekā. Tas nozīmē, ka viņai ir potenciāls vēl gāzt brīnumu kalnus.

Vīriešu tenisā pasaules elitē iepriekš ilgus gadus dominēja 3-4 spēlētāji. Šobrīd sieviešu tenisā, šķiet, ir kādas padsmit spēlētājas, kuras var konkurēt cita ar citu...

Būtībā jā, sieviešu tenisā konkurence ir interesantāka. Kad Singapūrā klātienē redzēju visas astoņas labākās spēlētājas, varēju salīdzināt spēku samērus. Pēc tā līmeņa, kā pārējās spēlē, - teikšu godīgi, es redzu Aļonu kā pirmo raketi. Varbūt Serēna Viljamsa [pēc bērniņa piedzimšanas] spēs atgriezties. Aļona noteikti būs mana favorīte. Tāds ātrums nav nevienai. Varbūt vēl tā pieredze nav tik liela, salīdzinot ar spānieti Garvinji Mugurusu vai rumānieti Simonu Halepu [pēc ranga šobrīd divas labākās tenisistes pasaulē], kuras ilgāk var noturēt augsto līmeni, spēlēt stabilāk. Tā ir vienīgā atšķirība. Spēles ziņā bez variantiem Aļona ir labākā. Es nedomāju, es zinu - tas ir tikai laika jautājums, ka Aļona kļūs par pirmo raketi.

Aizvadītajā sezonā Aļonai bija visvairāk uzvaru trīs setu mačos. To nepiekāpību laikam nevar iemācīt...

Tas ir raksturs. Bez veiksmes to arī nevar sasniegt. Tāpat arī talants. Tam visam jābūt kopā krātuvītē, lai sasniegtu labāko desmitnieku.

Tallinā no 7. līdz 10. februārim Federāciju kausā Latvijas dāmu izlasei gaidāmi mači. Tu esi komandas kapteinis. Kāds varētu būt sastāvs?

Skatīsimies jaunajā gadā, kas varēs spēlēt. Tas šobrīd vēl ir atklāts jautājums. Tas, ka strādāju kopā ar Aļonu, neko daudz nemaina. Spēlēšanu vai nespēlēšanu Federāciju kausā var ietekmēt dažādi faktori - personīgais sacensību kalendārs, veselība un citi. Es vadu komandu, bet nelemju par sastāva komplektāciju. [Intervija notika pirms Latvijas Tenisa savienības paziņojuma, ka Federāciju kausam komandas sastāvā pieteikta Aļona Ostapenko, Anastasija Sevastova, Diāna Marcinkēviča un Daniela Vismane].

Ko tev novēlēt?

Veselību un veiksmi. Būs smags gads, daudz braukāšanas. Mājās sanāks būt reti. Protams, arī man ir privātā dzīve - draudzene un meita. Būs grūti visiem.