Droši vien strādājat, lai sagatavotības «pīķis» būtu uz Australian Open?
Jā, protams. Sezonas ieskriešanās būs Ķīnā, pēc tam turnīrs Sidnejā, bet «pīķis» būs Melburna. Jebkuram spēlētājam tas [«Grand Slam» turnīrs] ir svarīgākais. Var salīdzināt ar večiem, piemēram, Džokoviču, kurš var zaudēt pirmajā kārtā Sidnejā, bet uz Melburnu ir gatavs pavisam citā līmenī.
Ar Aļonu strādāji arī iepriekš, vēl junioru vecumā. Kāds bija pirmais iespaids par viņu?
Jā, viņai tad bija 16 gadi. Viņa vēl spēlēja ITF 10 000 sērijas turnīros. Nostrādājām četrus mēnešus. Es tolaik īsti nevarēju apvienot darbus, jo sāku strādāt klubā. Ar Aļonu vairāk strādāja mamma. Tā vienkārši sanāca, ka sadarbību pārtraucām. Bija grūti. Viņai tad bija tie īstie tīņa gadi. Bet tolaik es pats nebiju īsti gatavs tādam darbam, jo biju tikko beidzis savu spēlētāja karjeru. Es vēl nemācēju akceptēt daudzas lietas. Tāpēc arī kaut kādā veidā pats nogāju no tā ceļa. Nebiju elastīgs, bet biju stīvs. Nevarēju adaptēties. Kad pats spēlē, cilvēki dara visu tevis labā. Kad trenē, tas ir pilnīgi kaut kas cits - tu dari visu, lai spēlētājs sasniegtu maksimālo. Tāpēc nebiju īsti gatavs tam darbam.
Šķiet, basketbola treneris Ainars Bagatskis reiz sacīja, ka iekšēji jānomirst spēlētājam, lai kļūtu par treneri...
Jā. Es tam vēl nebiju gatavs. Biju vēl zaļš. Patiesībā labs treneris sākas no 40-45 gadu vecuma. Tas pierādās ne tikai pasaules elites tenisā, bet arī citos sporta veidos. Ir jāpaiet kaut kādam laikam, lai daudz ko iemācītos, uzkrātu informāciju. Tāpēc es šobrīd vēl nebūtu gatavs kļūt par Aļonas galveno treneri. Protams, to, ko es zinu, mēģinu viņai maksimāli iedot. Tāpēc šobrīd esmu sparings, braukšu līdzi uz turnīriem un mācīšos.