Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Junioru (U-20) hokejs ir tikai starpfinišs...

FOTO: Tanya Longgarro / lhf.lv

Šķiet, tas bija 2004.gada decembrī Narvā, kad tolaik Latvijā vēl ne sevišķi par nopietnu treneri uzskatītais Oļegs Znaroks mani pārsteidza. Latvijas U-20 izlase toreiz pasaules 1. divīzijas čempionātā bija uzvarējusi Dāniju (4:2) un Ukrainu (2:1) un tā vietā, lai izmisīgi Latvijas žurnālistiem klārētu, ka mēs kā komanda izdarīsim visu, lai beidzot spēlētu Elites grupā, Značoks, ātri ievilcis dūmu, sāka stāstīt, ka viņš kā treneris būšot izpildījis savu pienākumu un būšot priecīgs, ja pēc dažiem gadiem kādi trīs četri šīs U-20 izlases spēlētāji vilks mugurā Latvijas nacionālās izlases formu. Pie Znaroka neoriģinālās dzīves uztveres es jau biju pieradis, bet pirms trīspadsmit gadiem Narvā viņš mani ne pa jokam pārsteidza.

Kā atceras jaunlaiku hokeja vēstures rakstītāji, Znaroka vadītā izlase toreiz arī uzvarēja, pēdējā izmisīgajā mačā ar Slovēniju Mārtiņam Karsumam un Anžem Kopitaram velkot uzvaras deķi te uz vienu pusi, te uz otru. Toreiz spēles viducī bija mums itin solīds 3:1 pārsvars, taču tad uz desmit minūtēm izlasi bez sevis bija atstājis Karsums. Un Kopitars savu melno darbu jau bija izdarījis, iemetot trīs golus pēc kārtas – 4:3. Sodu izciešot Mežonim, nu viņam bija jāreabilitējas. Ko Mārtiņš arī spīdoši veica, atbildot Anžem ar tādu pašu hat-trick – 6:4. Slovēņi vēl vienu ripu iemocīja Mārtiņa Raituma sargātajos vārtos, taču 6:5 uzvara Latvijai pirmo reizi pavēra ceļu uz Elites grupu. Uh! Pēc gada braucam uz Kanādu! 1986. un 1987. gads mums varens, pieaicinot vēl klāt divus gadus jaunāko Kasparu Daugaviņu, varam rādīt klasi. Ne vella! Četri zaudējumi un tikai 4:0 pret Norvēģiju gan dod 9. vietu pasaulē, bet tā ir atgriešanās 1. divīzijā.

Kur pēc gada Odensē mūsu talanti no 1987./1988. gada palaida priekšā... dāņus. Nu kā tas var būt, ka hokejā esam aiz Dānijas? Viss gana vienkārši – dāņi jau kādu laiku «studēja» zviedru junioru līgās un, kā par nelaimi, arī viņiem šis iesaukums bija ļoti labs, pieciem vēlāk spēlējot vai joprojām spēlējot NHL (Andersens, Larsens, Lauridsens, Mik. Bedkers, Ēlers).

Elites grupā Latvija aizvadījusi sešus pasaules čempionātus, kopā tās ir 34 spēles, no kuram uzvarētas – piecas. Jau pieminētais 4:0 pret Norvēģiju (2006), 7:1 un 7:1 pret Vāciju un Kazahstānu (2009), 6:4 pret Austriju (2010), 2:1 (OT) pret Dāniju (2012). Un tas arī viss! Jā, esam mēģinājuši kutināt nervus šveiciešiem un slovākiem, pirms gada «Centre Bel» Monreālā bija iespēja savā vietā uz 1. divīziju aizsūtīt Somiju, taču 1:2 un 1:4. Reāli elites grupai mēs esam par viegliem. Lai tur ar kādu konkurētu. Kā Šveice vai Slovākija. Kaut, salīdzinot ar 1999. gadu, mums Latvijā mākslīgo ledus haļļu skaits gandrīz... desmitkārt audzis. Augot arī jauno hokejistu skaitam.

Atceros 1998. gada pasaules čempionātu Tihos un Sosnovecā, tā bija 1. divīzija, Latvijai paliekot 4. vietā aiz Baltkrievijas, Ukrainas un Polijas. Toreiz izlases treneris Aleksandrs Cicurskis pamatoti sūkstījās par jauno spēlētāju trūkumu. Sak, visi, kas mums Latvijā ir, tie arī spēlē U-20 izlasē. Praktiski tā arī bija.

Tagad – 2017./2018. gada sezonā ārzemēs vien mums spēlē gandrīz divas komandas (42) – 1998./1999. gada puiku. Eiropā 8+9, Amerikā – pa 13 katrā vecumā. Plus HK «Rīga» audzina jaunos MHL, plus ir komanda virslīgā (HS «Rīga»), un tas vēl nav viss.

Tālajā 1999. gadā (precīzāk, 1998. gada beigās, kad tradicionāli notiek 1. divīzijas čempionāts), bija viens «Liepājas metalurgs», daži ārzemnieki un daži «Dinamo-81» puikas. Latvija togad Sekēšfehērvārā palika 5., respektīvi, 15. vietā pasaulē. Likās – pasaules gals... Bet vēlāk no šīs komandas astoņi spēlēja Latvijas izlasē pasaules čempionātos/olimpiskajās spēlēs (Masaļskis, Žabotinskis, Reķis, Ivanāns, Mamonovs, Bļinovs, A. Širokovs, Saviels). Savukārt it kā no daudz veiksmīgākā 2009. gada PČ Otavā (9. vieta, 1990/.1991. vai jaunāki) izlasē tikai septiņi (R. Freibergs, Rob. Bukarts, Jekimovs, Pavlovs, Bajaruns, K. Jass un Skvorcovs).

Bet Znaroks savu 2005. gada vēlmi praktiski dubultojis (Raitums, Māris Jass, Galviņš, Andresons, Bārtulis, G. Džeriņš, Dārziņš, Karsums, Saulietis).

Neskaitot pēdējos četrus čempionātus (puikas vēl jauni!), visvairāk izlases spēlētāju devuši 2006. un 2007. gada PČ – pa 10, tad Zanroka deviņi un deviņi arī no tiem puikām (Masaļskis, Žabotinskis, Pujacs, Saviels, Cipulis, Mamonovs, Bļinovs, A. Širokovs, Sprukts), kuri 2000. gadā Minskā knapi noturējās B grupā (17. vieta). 2002. gadā, kad tikai PČ reorganizācijas dēļ 1982./1983. gads tika ārā no PČ C grupas (21. vieta), izlasei vienalga iedoti septiņi kadri (Legzda, J. Rēdlihs, M. Širokovs, Sprukts, Štāls, Ar. Bērziņš un M. Rēdlihs).

Tā ka par Kārļa Zirņa vadītās izlases 12. vietu jeb netikšanu Elites grupā pārāk bēdāties nevajag. Jā, skaisti būtu bijis uzvarēt, taču daudz būtiskāk, ka tādu Vāciju tomēr uzvarējām (1:0), tāpat – Franciju (1:0, OT), bet, runājot vecajās kategorijās, ar Kazahstānu nospēlējām neizšķirti (2:2). Starp citu, abas reizes, kad pasaules junioru čempionātos spēlēja Zirnis pats, Latvija apstājās soli no... Elites. Gan 1996. gadā Sosnovecā, kad polis Zabava mums iemeta trīs ripas (3:5), gan pēc gada Kijevā, kad priekšā tika palaista... Kazahstāna.

Un, raugoties atpakaļ uz dažiem pieņēmumiem, no t.s. talantīgā 1976. gada līdz nacionālajai izlasei izauga tikai pieci (Tribuncovs, Bogdanovs, Ņiživijs, Čubars, Ma. Jass; Herb. Vasiļjevs nav spēlējis ne U-18, ne U-20).

Vai Latvijas hokejam būtu lielāki panākumi, ja, piemēram, U-20 izlase kādus piecus gadus noturētos Elites grupā (LHF prezidenta Aigara Kalvīša sapnis)? Varbūt. Bet tikpat labi var arī acīmredzamu panākumu nebūt. Junioru hokejs būtībā ir tikai tāds starpfinišs.

Un jauno hokejistu vecāku vēlme par jebkuru cenu dabūt savējo Latvijas U-20 izlasē būtībā neko neizšķir. Visi labākie jaunie spēlētāji jau sen ir noskautoti.
Uz augšu
Back