Dāvis Indrāns - nākamais futbola izlases kapteinis?

Šo var nosaukt par tavu izlaušanās sezonu?

Jā, tā var teikt. Lai gan pagājusī sezona jau arī nebija slikta. Tā deva pamatu šim gadam. «Metta»/LU komandai pievienojos pirms 2016.gada sezonas, bet pirms tam spēlēju «Ventspilī» un «Skonto», kur gan virslīgā pie teikšanas netiku. Kad sāku spēlēt virslīgā, viss salikās pa vietām. Šī sezona bija ar lielu plusa zīmi, bet ceru, ka izlaušanās sezona man tikai vēl priekšā.

Cik tev pašam gaidīts bija izsaukums uz Latvijas futbola izlasi?

Protams, tas bija pārsteigums. Ka mani varētu izsaukt, pa ausu galam tomēr biju šur tur jau dzirdējis. Latvijas futbola virtuve nav tik liela. Ja kāds demonstrē labāku sniegumu, viņu noteikti ievēro. Nav tā kā lielajās futbola valstīs, ka var uz izlasi neizsaukt arī atzīstamu sniegumu demonstrējošu futbolistu.

Gan jau zināmā mērā palīdzēja arī tas, ka pie Latvijas izlases stūres stājās Aleksandrs Starkovs, kurš nāca ar domu pārveidot komandu, jo cikls jau tāpat bija pazaudēts.

Jā, turklāt nebiju vienīgais jaunais, kuru izsauca, - bija vēl četri vai nu mana vecuma, vai tikai nedaudz vecāki. No trenera puses starp 20 laukuma spēlētājiem iekļaut piecus jaunos futbolistus bija liela uzdrīkstēšanās. Uzskatu, ka Starkovs ar savu izvēli nebija kļūdījies, jo visiem jaunajiem izdevās veiksmīgi iekļauties valstsvienībā.

Līdzjutējiem par Starkovu ir pretrunīgi viedokļi. Kāds tev pašam šo mēnešu laikā ir izveidojies priekšstats par šo speciālistu?

Tie, kuri raksta portālos komentārus par Starkovu, ir cilvēki no malas. Iepriekš ar šo treneri nebiju ticies, varbūt vienīgi talantu fabrikās, bet skaidrs, ka viņš ir autoritāte. Starkovs tomēr ir daudz ko paveicis, neesmu saticis nevienu, kurš viņu nerespektētu. Kā cilvēks viņš ir ļoti spēcīgs, bet kā treneris viņš Latvijas izlasē savu vārdu tikai teiks. Turklāt Starkovs ir tas, kurš mani izsauca uz izlasi. Pašreizējo valstsvienības modeli vajag tikai iespēlēt, dot jaunajiem futbolistiem pieredzi, tad būs arī rezultāts.

Debiju Latvijas izlasē piedzīvoji diezgan zīmīgā mačā – pret Eiropas čempioni Portugāli un pasaulē labāko futbolistu Krištianu Ronaldu. Kājas netrīcēja?

Kad izgāju laukumā uz maiņu 62. minūtē, rezultāts tobrīd bija 0:1, dažas minūtes vēlāk tas kļuva jau 0:3 un varēja sākt spēlēt bez uztraukumiem (smejas). Uztraukums, protams, bija, turklāt «Skonto» stadionā, kur pēc ilgiem laikiem bija pilnas tribīnes. Bija patīkami debitēt tieši šādā spēlē, lai gan varēju nospēlēt arī labāk.

Šis fons – Eiropas čempione Portugāle un Ronaldu – padarīja tavu debiju īpašāku?

Varbūt kādam tā varētu šķist, bet man ne īpaši. Protams, visi pirms spēles runāja par Ronaldu, gāja pie Portugāles viesnīcas. Uz brīdi varējām sajusties kā futbola lielvalsts. Bet, domāju, tas bija vairāk skatītājiem, kamēr pašiem futbolistiem tā bija tikai spēle. Bija jāspēlē, nedomājot par to, kas nāk pretī – Portugāle, Šveice vai Fēru salas. Ceru, ka pret Ronaldu vēl sanāks uzspēlēt. Šovu Rīgā gan viņš uztaisīja – iesita divus vārtus, turklāt centās un parādīja, kāpēc viņš ir labākais.

Man uzreiz prātā nāk mūžīgais salīdzinājums. Kurš tad ir labākais – Ronaldu vai Lionels Mesi?

Ronaldu, kad šā mēneša sākumā saņēma «Zelta bumbu», ļoti pareizi pateica – viņš ir vispilnīgākais spēlētājs. Viņš prot spēlēt ar abām kājām, ar galvu, sist vārtus un piespēlēt. Tur viņam ir taisnība, bet Mesi ir kaut kas citādāks – maza auguma, nav nokačāts kuilis, un viņu nav iespējams nogāzt no kājām. Viņš ir no citas planētas. Jā, viņi abi šobrīd ir priekšgalā, bet, domāju, Mesi ir nesalīdzināmi labāks. Viņš ir pavisam cits cilvēks. Mesi labāku padara arī tas, ka viņš savā raksturā ir piezemētāks.

Ņemot vērā arī to, ka Latvijas izlasē bez tevis bija arī citi jaunie futbolisti, lielas problēmas iejusties komandā nebija, vai ne?

Protams, palīdzēja tas, ka bija citi jaunie, bet arī ar citiem futbolistiem bijām pazīstami – ar Kasparu Dubru un Igoru Tarasovu ir spēlēts «Ventspilī». Zināmi bija teju visi, jo Latvijas futbola sabiedrība jau nav liela. Kopā vai pret esi uzspēlējis gandrīz ar visiem. Varbūt tikai nebija sanācis uzspēlēt ar Andri Vaņinu un Denisu Rakelu, bet izlases kolektīvs ir ļoti draudzīgs, nevajadzēja baidīties. Varbūt agrāk bija citādāk, jo valstsvienība bija nobriedušāka un spēlētāji bija ļoti pieredzējuši.

Ienākot izlasē, līmeņu atšķirība starp tavu ikdienu un valstsvienību bija jūtama?

Latvijas izlasē nav tik smags treniņprocess. It kā tiek aizvadīta nedēļu ilga nometne, bet tā ir citādāka un tiek strādāts pie konkrētām niansēm. Šajā līmenī kļūdas netiek piedotas, jo pretinieks uzreiz iesitīs vārtus. Tas ir augstākais līmenis, arī ātrums treniņos ir pavisam cits. Spēlēs gan atkal ir citādāk, jo mums jāpielāgojas, piemēram, jau Portugāles tempam.

Kopumā gan izlases rezultāti bijuši neapmierinoši, tikai nesen izdevās pārtraukt garu zaudējumu sēriju. Kāpēc tas tā ir?

Mums ir resursi un spēlētāji, lai varētu uzlabot šo situāciju un mūsu spēles stilu. Skatoties iepriekšējās spēles, varu teikt, ka izlases sniegums pakāpeniski ir uzlabojies. Ņem un apspēlē savā laukumā Andoru ar 4:0, ja viņi savā laukumā var uzvarēt Ungāriju. Cilvēkiem jau apnicis to klausīties, bet futbolu māk spēlēt visur. Mums ir nepieredzējusi izlase. Kad tā saņems augstākā līmeņa spēļu praksi, tad arī kaut kas mainīsies. Viens ir visu sezonu spēlēt Latvijas virslīgā, bet otrs – doties laukumā izlases mačā, kur līmenis ir vairākkārt augstāks. Tam nepieciešams adaptācijas laiks. Uzskatu, ka mūsu futbolistiem arī vajadzētu pārcelties spēlēt uz ārzemēm. Ziedu laikos ap 2004.gadu izlase bija ļoti saspēlēta – ja mēs nākamos gadus spēlēsim kopā, arī mūsu rezultāti uzlabosies.

Minēji, ka Latvijas futbolistiem vajadzētu doties spēlēt uz ārzemēm. Tomēr pašreizējais izlases spēlētāju klubu pieraksts arī nav nekāds spožais. Mēs vienkārši neprotam sevi pierādīt?

Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Var ārzemēs nospēlēt vienu labu sezonu, bet pēc tam iedzīvoties nopietnā traumā, kas tam visam pavelk strīpu. Aiz robežas neviens Latvijas futbolistus negaida, ja pie tam mums ārzemju klubos nav neviena pašmāju trenera, kurš varētu palīdzēt. Izlasē ir futbolisti, kuri noteikti varētu pārcelties uz stiprāku čempionātu nekā Latvijas.

Piemēram, tu?!

Piemēram, es (smejas). Par citiem neko nevaru pateikt, bet es varētu pāriet uz citu čempionātu. Tas noteikti būtu jāmēģina.

Līgums ar «Metta»/LU tev ir noslēdzies.

Jā, ir noslēdzies, bet sarunas mums šobrīd notiek, jo biju parakstījis kontraktu pēc sistēmas 2+1. Aprunājam trešo līguma gadu. Vēl joprojām esmu šīs komandas futbolists. Protams, ir jābrauc uz ārzemēm. To gan ir viegli pateikt, bet tas nav tik vienkārši. «Metta» arī cenšas palīdzēt ar kādiem variantiem. Pievienošanās citam Latvijas virslīgas klubam būtu solis sānis, nevis uz priekšu.

Labi, runājat ar «Mettu», bet pats domā par došanos uz ārzemēm. Uz kuru pusi tad tu skaties?

Uz austrumiem noteikti ne, piemēram, Krievijas premjerlīgu vai pirmo līgu. Novembrī dažādu apstākļu sakritības dēļ neaizbraucu uz pārbaudi vienā Rietumeiropas klubā. Tomēr vajadzētu aizbraukt, vēl laiks ir. Pagaidām gan šobrīd nav neviena reāla varianta, jo ir svētki un liela daļa komandu atpūšas. Cerēsim, ka janvārī būs kādas opcijas. Gribētos aizbraukt kaut vai pieredzes dēļ, jo pirms tam nekad uz pārbaudi kādā ārzemju klubā neesmu bijis. Esmu redzējis simtiem futbolistu, kuri braukuši uz pārbaudēm «Ventspilī» un «Skonto». Līdz ar to esmu bijis otrā pusē, tāpēc zināmā mērā varu iztēloties, kādu attieksmi man sagaidīt.

Rietumeiropā tad vieta, kur tu spēlētu, būtu kādas valsts augstākās līgas komanda?

Tas ir atkarīgs no situācijas. Skaidrs, ka, piemēram, līmenis Vācijas otrajā bundeslīgā ir augstāks par Polijas, Čehijas un Beļģijas čempionātiem.

Kāds ir tavs sapnis?

Noteikti aizbraukt prom no Latvijas un spēlēt labā līmenī. Labs līmenis ir tad, kad katru sestdienu ir pilns stadions un ir dabīgā zālāja laukums. Jābrauc uz valsti, kur cilvēki mīl futbolu. Lai arī kā gribētos dzīvot Latvijā, šeit futbols tomēr nav tādā līmenī. Varbūt kādreiz pie mums futbols atdzims, bet spēlēt pie pustukšām tribīnēm nomaļā laukumā nav tas, uz ko tiecos. Protams, tam ir jāiziet cauri, lai sasniegtu augstāku līmeni. Var pieminēt to pašu Poliju, kur ir sacelti stadioni un cilvēki uz spēlēm nāk kuplā skaitā. Neviens pa taisno uz Mančestras «United» vēl nav aizbraucis.

Ja tu sevi palieli, kas ir tavas stiprās puses?

Tā varētu būt uzdrīkstēšanās spēlēt futbolu – nebaidīšanās apspēlēt pretinieku. Vēl manas stiprās puses varētu būt tehnika, piespēle un disciplinēta spēle. Ja mani ieliks centra pussarga pozīcijā, tad uz mani var paļauties, ka skriešu arī palīdzēt aizsardzībā. Gribētos jau teikt, ka mana spēcīgā puse varētu būt spēle uzbrukumā, jāsāk beidzot sist tie vārti (smejas). Lai arī vārti šogad bija kuplākā skaitā nekā pērn, to tomēr varēja būt vēl vairāk. Man vajadzētu pielikt aizsardzībā, arī fiziskais spēks jāuzlabo. Ar gaļu gan jau apaugšu.

Esmu dzirdējis daudz labu vārdu par tavām rakstura īpašībām, turklāt arī Starkovs norādīja, ka tu nākotnē varētu būt Latvijas izlases kapteinis.

Visās komandās esmu bijis kapteinis, izņemot Ventspilī. Tur bija citādāki kritēriji, pēc kā kapteinis tika izraudzīts. Protams, būtu lieliski kļūt par izlases kapteini. Esmu enerģisks un nekad nepadošos, vienmēr uzmundrināšu. Komandas biedri uz mani var paļauties. Vaņins valstsvienībā spēlēs vēl pāris gadus un sagatavos pēcnācējus, bet man pašam vēl vajadzētu iegūt lielāku pārliecību, jo tas tomēr nav būt līderim «Metta»/LU komandā.

Šaha spēlēšana palīdz arī futbola laukumā?

Noteikti. To man teica arī tēvs, turklāt ģimenē jau zināja, ka šahu es nopietni nespēlēšu. Ja piecu gadu vecumā nekļūsti par lielmeistaru, tad nekāds dižais šahists nebūsi. Domāšanas ziņā šaha iemaņas man noteikti palīdz. Futbolā uz laukuma spēlētāji ir kā figūras, un šahs manī ir attīstījis taktisko domāšanu.

Ko tu gribētu, lai Ziemassvētku vecītis tev atstāj zem eglītes?

Noteikti veselību, jo pēc sezonas ķermenī daudz kas sāp. Pēc iespējas ātrāk jātiek no sāpēm vaļā, lai var sevi gatavot nākamajai sezonai. Protams, nākamo sezonu gribas labu, lai arī kur tā būtu – Latvijā vai ārzemēs. Tā noteikti būs ļoti interesanta, turklāt visu nākamo gadu gribu būt arī stabils izlases futbolists.