Edgars Masaļskis: Pirms 10 gadiem izlasei nebija neviena atteikuma

Atkal esi kopā ar izlasi, šoreiz kā treneris. Kāda ir tava loma valstsvienībā? Pēc Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretāra Viestura Koziola teiktā sapratu, ka pievienojies nacionālajai komandai pēc savas iniciatīvas.

Rudenī ar Viesturu runājām, izteicu vēlmi, ka gribētu strādāt Latvijas izlasē, un saņēmu uzaicinājumu. Vairāki treneri uz turnīru Francijā netika. Mans pamatdarbs šobrīd ir vairāk ar vārtsargiem, bet, tā kā nebija brīvu treneru, tad šajā izbraukumā strādāju vairāk ar aizsargiem.

Kā hokejists 15 pasaules čempionātos pēc kārtas esi pārstāvējis izlasi. Valstsvienība tev ir ļoti tuva.

Visu dzīvi esmu bijis hokejā. Jā, tagad vairs nespēlēju, bet savu nākotni gribu saistīt ar hokeju un Latvijas izlase arī ir hokejs. Ir bijuši daudzi labi brīži, daudz labu emociju, un gribas, lai tas nepazūd un varētu to turpināt.

Esi apradis ar savu jauno ampluā? Teiksim tā, salīdzinoši nesen vēl pats biji hokeja formā, bet tagad stāvi uz treneru tiltiņa.

Ir savādāk, protams. Bet tas, kas man visvairāk patīk, ka esmu iekšā hokejā. Īstenībā emocijas, stāvot uz soliņa, ir diezgan līdzīgas, tāpat kā spēlējot. Tāpēc man patīk, un pagaidām es to daru ar prieku.

Pats hokeja ekipējumu esi nolicis malā pilnībā? «Arēnā Rīga» bija tavs atvadu mačs no izlases, bet kāda kluba sakarā?

Zini, ir tā - nekad nesaki nekad. Vai kaut kā tā... (Nopūšas.) Vēl īsti nezinu. Klusībā ir cerība, ka kādreiz vēl spēlēšu, bet, ejot laikam, sāku saprast, ka varbūtība ir ļoti, ļoti maza. Paziņojis, ka hokeju vairs nespēlēšu, es vēl neesmu. Dzīvē gadās visādi. Negribu, lai būtu tā, ka pasaku: viss, es vairs nespēlēšu, bet pēc tam atkal spēlēju. Tas nav manā raksturā. Ja es saku viss, tad viss. Pagaidām es tā nesaku, jo nezinu, kas notiks nākotnē.

Bet, ja ir doma galvā, ka varētu atgriezties, tad sevi ir jāuztur sportiskā formā.

Patiesībā joprojām ārstēju savainojumu. Vasarā man bija operācija, un aizvien neesmu atguvies, tāpēc joprojām neko nedaru. Bija rehabilitācijas process. Ja es būtu spēlētājs, man būtu ļoti daudz laika jāpavada uz ledus un trenažieru zālē. Tā kā man veselība to neatļauj darīt, tāpēc arī to nedaru.

Hokejista karjeras laikā, spītējot pat savainojumiem, esi rāvies uz izlasi. Vai tuvākajā laikā tu varētu būt kopā ar valstsvienību pasaules čempionātos trenera statusā?

Es ceru, ka jā, bet tas jautājums ir vairāk Latvijas Hokeja federācijai. Jautājums Hārtlijam, kādus viņš asistentus grib redzēt, kādus treneris un kāda vispār viņam ir vīzija un ko viņš domā par mani. Noteikti kaut kāds priekšstats ir izveidojies vai veidojas. Viņš ir galvenais treneris un pats izvēlēsies sev palīgus. Ja man būs piedāvājums, es to apdomāšu un visdrīzāk arī to pieņemšu, bet tas nav atkarīgs no manis.

Pēc turnīra Francijā nav bijušas kādas indikācijas?

Bija, jā. Viss it kā labi, pozitīvi, skatīsimies nākotnē, bet, kamēr tās nākotnes nav, tikmēr nevar neko paredzēt.

Kanādiešiem un amerikāņiem ir raksturīgi publiski par citiem sliktu nerunāt. Vai nešķita, ka tie ir tikai vārdi?

Oi, nezinu. Bobu vēl tik labi nepazīstu, lai par viņu varētu spriest. Tagad kopā strādājām piecas dienas, un, lai ko par kādu teiktu, ir jāzina.

15 pasaules čempionāti ir arī 15 pavasari. Hokejs tev ir kā dzīvesveids, hobijs, varbūt pat mīlestība...

Jā, bet tā ir mana izvēle un es to gribēju. Kamēr biju vajadzīgs izlasei un varēju palīdzēt, ar prieku to darīju. Tas ir hokejs, ko es mīlu, un mīlu savu valsti, tāpēc arī to daru. Es to uzskatīju par savu pienākumu. Ja varu palīdzēt, tad jāpalīdz.

Varbūt dzirdēji, ka aizgājušajā vasarā Latvijas jauniešu basketbola izlasēs daudzi spēlētāji dažādu iemeslu dēļ atteica pārstāvēt valstsvienību. Tas raisīja neizpratni sabiedrībā. Šķiet, hokeja izlasēs tik izteikti tā nav bijis. Ir gan dzirdētas runas par prēmijām...

Katram ir sava dzīve, katrs lēmumus pieņem pats. Vienam ir ģimene, citam ģimenes pieaugums, vēl kādam mikrotrauma vai trauma. Nekad nevienam, kurš nav bijis palīgā izlasei, neesmu teicis, ka tā nevar vai ka tas nav pieņemami. Esam pieauguši cilvēki, un katrs atbild par savu rīcību. Ja kāds uzskata, ka viņam to nevajag, vai negrib, tad, lūdzu, neviens nav jāpierunā un nav jāpiespiež spēlēt. Kāpēc tā ir basketbolā, man nav ne jausmas. Man ar basketbolu nav nekāda sakara.

Manā izpratnē tas daļēji ir patriotisma trūkums. Kā jau pats teici, ja veselība atļauj, vari palīdzēt, tad kāpēc to nedarīt.

Nezinu, vai tas saistīts ar patriotisma trūkumu. Mūsdienās jaunā paaudze ir nedaudz citādāka, katram cilvēkam vērtības ir citādākas. Varbūt basketbolistiem brīžos, kad vajag, ir ļoti lieli iemesli nespēlēt izlasē. Kā jau teicu, man nav nekāda sakara ar basketbolu, tāpēc grūti spriest. Domāju, ka latvieši ir ļoti lieli patrioti. Negribētu teikt, ka Latvijā nav patriotisma. Man liekas, ka esam lieli savas valsts patrioti.

Kad tu ienāci Latvijas izlasē, tā vairāk bija krievvalodīga. Tagad ir gluži pretēji, jo gandrīz visi hokejisti ir latvieši. Salīdzinot to laiku ar šodienu, patriotismā ir jaušamas kādas pārmaiņas, vai arī toreiz par sarkanbaltsarkano karogu sitās kā tagad?

Liekas, tādā ziņā nekas daudz nav mainījies. Šķiet, tajā laikā patriotisms izpaudās vēl vairāk. Agrāk spēlēšanai izlasē vispār nebija neviena atteikuma. Pirms 10 gadiem nebija neviena atteikuma. Visi, kuri bija brīvi no klubiem, spēlēja. Ja mēs runājam tādā kontekstā, tad tagad atteikumu ir vairāk nekā kādreiz.

Pārstāvēt savas valsts izlasi katram sportistam vajadzētu būt goda lietai. Ja hokejā neskaitām Nacionālo hokeja līgu vai izcīnītu Stenlija kausu, var teikt, ka spēlēšana valstsvienībā var būt hokejista karjeras augstākais punkts?

Kā kuram spēlētājam, kādā līmenī viņš spēlē. Piemēram, Latvijas izlase katram hokejistam ir atsevišķa sadaļa. Salīdzināt to ar kaut kādiem augstākiem punktiem nebūtu pareizi. Jā, caur izlasi kaut kādi džeki sasniedz savas karjeras augstāko punktu. Klubu hokejs un līmenis, kurā spēlē, ir naudas pelnīšana, karjera, bet Latvijas izlase ir kā ģimene. Principā spēlē vieni un tie paši cilvēki. Vienu gadu vari spēlēt Čehijā, nākamo, piemēram, Zviedrijā, bet tu dari savu darbu, esi algots cilvēks, kurš pilda savus pienākumus. Latvijas izlase ir vairāk kā ģimenes lieta, jo viens otru pazīstam no bērna kājas un kopā arī spēlējam.

Viena no Latvijas hokeja pēdējās desmitgades spilgtākajām epizodēm ir ar tiešu tavu dalību. Tas notika 2015. gadā pasaules čempionātā Prāgā, uz kurieni es aizminos ar divriteni. Tā bija spēle ar Franciju, kad pēdējās sekundēs glābi Latviju no izkrišanas uz pirmo divīziju. Atceries to momentu?

Protams, to nevar aizmirst. Atceros daudzus spēļu momentus.

Kas tobrīd notika tavā galvā?

Īsti nekas. Tā ir spēle, azarts, un atsevišķos momentos nedomā, kas notiks, ja es ielaidīšu vārtus vai noķeršu ripu. Vienkārši koncentrējos uz katru epizodi un daru savu darbu. Tikai vēlāk aptver, ka tas bija svarīgs moments, bet spēles laikā tā ir spēles epizode.

Turnīrs Francijā sakrita ar Lāčplēša dienu. Galvenais treneris Bobs Hārtlijs teicis, ka ir jāveido Latvijas hokeja identitāte, caurvijot patriotismu. Vai sanāca atzīmēt Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu?

Nē, neatzīmējām. Mūs apsveica Hokeja federācijas ģenerālsekretārs Viesturs Koziols, teica nelielu runu, bet, tā kā mums ir spēles, svinībām daudz laika neatlika. Runājot par indentitāti, tā neveidojas tikai caur patriotismu. Tas, ko mēģina izdarīt cilvēki, kuri vada izlasi, un galvenais treneris, viņi mēģina radīt hokeja identitāti kā latviešu identitāti. Mēs visi gribam spēlēt vienādi, lai pēc spēles stila un veidošanas zinātu, ka tie esam mēs. Ar darba atdevi, pašatdevi, cīņassparu un pareiziem lēmumiem. To Bobs Hārtlijs mēģina uzbūvēt.

Vai ir manāmi jau kādi aizmetņi?

Grūti pateikt. Šajā izlasē, kurā es piedalījos, no pasaules čempionāta bija tikai pieci seši cilvēki, tāpēc ļoti daudziem viss bija jauns. Par kaut ko konkrētu kā stabilu vērtību pagaidām nevar runāt.

Esmu ievērojis, ka tev ķivere vienmēr bijusi ar Latvijas simboliem. Īpaši tas manāms Latvijas vārtsargiem.

Liekas, tas ir visiem vārtsargiem. Uz manas ķiveres aizmugurē bija ģimenes vārdi, karogs, lai zina, no kurienes esmu. Kad spēlēju ārzemēs, gribēju, lai cilvēki zina, no kurienes nāku un kas man ir svarīgs.

Latvijas Hokeja federācijā uzzināju, ka tiksi virzīts Latvijas Gada balvai sportā nominācijā «Paraugs sportā». Vai zināji par tādu lietu?

Nē.

Patīkami taču.

Ir patīkami. Apbalvojumi vienmēr dzīvē ir patīkami (smaida), vai tie ir mantiski vai morāli.