6 lietas, ko nezināji par senākajām autosacīkstēm pasaulē

Drošības auto avārija

Viens no rituāliem, bez kā nav iedomājamas Indy 500 sacensības, ir drošības mašīnas brauciens pa ovālu. Parasti tas tiek aizvadīts sacensību ievadā, kad ar kādu sabiedrībā zināmu personu pie stūres šis auto trasē izved Indy 500 dalībniekus. 1971.gads nebija izņēmums. Toreiz drošības auto funkcijas pildīja Dodge Challenger, pie kura stūres vietu bija ieņēmis vietējais automobiļu tirgotājs Eldons Palmers (Eldon Palmer), raksta interneta vietne www.grunge.com. Viņam līdzās mašīnā atradās Indianapolisas trases saimnieks Tonijs Halmens jaunākais (Tony Hulman Jr.), bet aizmugurējā sēdeklī - astronauts Džons Glens (John Glenn), kurš bijis arī uz Mēness, un televīzijas personība Kriss Šenkels (Chris Schenkel). Kad oranžais Chellenger nogriezās uz trases pievedceļa, Palmers nospieda bremzes,

riteņi sabloķējās, auto sagriezās un ar aptuveni 100 kilometriem stundā ietriecās fotogrāfu tribīnēs.

Laimīgā kārtā incidentā nebija bojāgājušo. Mašīnā sēdošie traumas neguva vispār, savukārt fotogrāfs Rass Leiks (Russ Lake), kurš negadījumā lauza gūžu un kāju, savulaik izteicies, ka tā ir samaksa par to, ka viņš kļuvis slavens.

Šampanieša vietā piens

Pēc motoru sporta sacensībām, kad tiek godināti to uzvarētāji, ierasts redzēt kausu un ziedu pasniegšanu, kam tradicionāli seko šampanieša vai kāda cita dzirkstoša dzēriena salūts. Indy 500 sacensības ir spēcīgi kontrastējošs izņēmums, jo

uzvarētājam tiek pasniegta nevis pudele dzirkstošā, bet gan piens.

Neparastās tradīcijas pirmsākumi meklējami 1936.gadā, kad trīskārtējais Indy 500 uzvarētājs Luiss Meijers (Louis Meyer) palūdza padzerties paniņas. Periodā no 1947.gada līdz 1955.gadam piena dzeršanas un laistīšanas paraža netika īstenota, taču 1956.gadā tā atkal tika aktualizēta, un kopš tā laika līdz pat mūsdienām Indy 500 uzvarētāji saņem piena pudeli. Jāpiebilst gan, ka 1993.gada sacensību uzvarētājs brazīlietis Emersons Fitipaldi piena vietā padzērās apelsīnu sulu. Tā viņš pareklamēja savu apelsīnu audzētavu, taču publika viņu izsvilpa.

Viena trofeja uz visiem

Indy 500 galvenā trofeja netiek izgatavota katru gadu no jauna. Gluži tāpat kā Nacionālās hokeja līgas (NHL) Stenlija kauss, arī tā eksistē tikai vienā eksemplārā un tiek tikai papildināta ar katra nākamās sacīkstes uzvarētāja vārdu. Automobiļu rezerves daļu ražotāja Borg Warner vārdā nosauktā trofeja ir visai iespaidīgs objekts. Tā ir 165 cm augsta, izgatavota no tīra sudraba un sver 50 kilogramus.

Būtiski, ka

uzvarētājam nav ļauts ņemt trofeju pēc sacensībām līdzi un kaut uz brīdi novietot savā garāžā vai birojā.

Tā vietā uzvarētājs aptuveni astoņus mēnešus vēlāk saņem individualizētu, taču izmēru ziņā pieticīgāku Borg Warner trofejas kopiju. Oriģināls tikmēr tiek papildināts ar jaunām sekcijām, lai būtu, kur izvietot nākamo gadu uzvarētāju sejiņas, vārdus un sacensībās uzrādīto vidējo ātrumu. Pašreizējā izskatā uz Borg Warner trofejas ir vieta uzvarētāju iemūžināšanai līdz 2034.gadam. Tāpat var piebilst, ka daži Indy 500 kausu uzskata par nepiedienīgu, jo tā augšpusē atrodas kaila vīrieša figūriņa ar rūtoto finiša karogu rokā.

Ķieģeļu pagalms

Indianapolisas ovālu mēdz dēvēt arī par «ķieģeļu pagalmu». Tas tādēļ, ka trase sākotnēji bija ar ķieģeļu klājumu. Šobrīd to klāj gluds asfalts, taču 36 collas (91 cm) plata oriģinālo ķieģeļu josla ir saglabāta. Kopš 1996.gadā šajā trasē aizvadītajās Brickyard 400 sacensībās uzvarēja Deils Džarets (Dale Jarrett) un iedeva buču kādam ķieģelim uz zemes, joslas bučošana ir kļuvusi par tradīciju.

Trase kā automobiļu testa poligons

Pagājušā gadsimta sākumā, 1909.gadā, vairāki Indianapolisas uzņēmēji Karls Fišers, Frenks Vīlers, Džeims Elisons un Artūrs Ņūbijs (Carl Fisher, Frank Wheeler, James Allison un Arthur Newby) apvienoja spēkus un finansiālās iespējas, lai radītu apstākļus, kuros automobiļu ražotājiem būtu iespēja reālā vidē testēt savu izstrādājumu uzlabojumus un nesen dzimusī automobiļu industrija varētu attīstīties. Tāpat šeit tika rīkotas maza mēroga sacīkstes, kurās spēkiem mērojās dažādu izmēru un ražotāju automobiļi. Automobiļu ražotāji toreiz arī cerēja ar šīm sacensībām skatītājiem parādīt savas produkcijas priekšrocības. Pēc pāris gadiem gan trases izveidotāji nolēma šādas sacensības vairs nerīkot, tā vietā reizi gadā noorganizējot vienas un patiesi vērienīgas sacensības. Tā 1911.gadā dzima Indy 500, kā sacensību distance un norises aptuvenais laiks nav mainījies.

Norises vieta - Spīdveja jeb pilsēta bez zirgiem

Indy 500, ko dēvē par lieliskāko izrādi autosportā, tiek aizvadītas Spīdvejā (Speedway). Viens no šīs pilsētas dibinātājiem ir augstāk minētais Karls Fišers. Fišers sapņoja, ka Spīdveja kļūs par pirmo pilsētu bez zirgiem un kurā ielas ir ar cieto segumu. Tāpat viņš bija ieplānojis, ka Spīdvejā būs «kārtīgas mājas» un garāžas, kur novietot auto. Patlaban Spīdvejā, kas ir daļa no Indianapolisas, ir ap 12 000 iedzīvotāju.