Eduards Tralmaks: Ceļā uz NHL

- Eduard, kāds ir tavs sapnis?

- Jau no agras bērnības mans sapnis ir bijis spēlēt NHL. Tobrīd nevienu citu līgu nezināju, man bija skaidrs, ka vēlos būt NHL hokejists. Gribēju pelnīt naudu ar hokeja spēlēšanu, kas reāli būtu mana sirdslieta, nevis darbs. Kad tētis veda uz treniņiem, sāku skatīties arī Latvijas izlases spēles. Trenējos un ar komandas biedriem runājām, ka vēlamies būt kā Aleksandrs Ovečkins, kurš jau ilgu laiku ir viens no vadošajiem NHL hokejistiem. Šī līga vēl joprojām ir man sapnis, un darīšu visu iespējamo, lai to sasniegtu.

- Šogad bija pēdējais gads, kad tevi varēja izvēlēties NHL draftā. Tas nozīmē, ka ceļš uz šo līgu tev būs jāiekaro citādākā ceļā.

- Pēc pagājušās sezonas ar mani runāja vairākas NHL komandas, bet, ja godīgi, īsti nevēlējos tikt draftēts. Negribēju tikt izvēlēts pēdējās kārtās. Ja es tiktu draftēts, tiesības uz mani vienai komandai piederētu vairākus gadus. Viņi paši varētu spriest, vai ar mani parakstīt līgumu. Tomēr tagad, kad neesmu draftēts, esmu kā brīvais aģents – līdz ar to uz mani var skatīties visas NHL vienības. Ja man būs laba sezona, komandas savā starpā sāks konkurēt, lai parakstītu ar mani līgumu. Es tagad esmu Meinas universitātē, kur varu šos četrus gadus iegūt izglītību, bet tikpat labi jebkurā brīdī parakstīt līgumu ar NHL komandu. Tomēr tie četri gadi man dod iespēju attīstīties Ziemeļamerikā un darīt to labā līmenī, pamazām tuvojoties savam sapnim.

- Brīvā aģenta statuss jau arī nozīmē, ka teorētiski vari doties spēlēt kaut vai uz Eiropu.

- Ja man neizdosies parakstīt līgumu ar NHL komandu, vispirms vēlos pabeigt mācības universitātē. Studijas man ir bez maksas, turklāt gribu, lai man bez hokeja būtu dzīvē arī variants B. Pateicoties izglītībai, es dzīvē varēšu darīt arī kaut ko citu, ja karjera hokejā neizdosies. Pagaidām es plānoju mācīties un spēlēt hokeju, kā arī pierādīt sevi pēc iespējas labāk, lai varētu cerēt uz nākotni NHL. Eiropa vienmēr būs vaļā, tā nav slikta vieta, kur spēlēt. Uzaugu Latvijā, bet Ziemeļamerikā ierados 15 gadu vecumā. Tā jau ir kļuvusi par daļu no manis, tāpēc šobrīd nekur citur īsti neskatos – tikai NHL virzienā. Ja pēc četriem gadiem būšu ieguvis izglītību un bez NHL līguma, meklēšu darbu Eiropā.

- Ja piedāvājums no NHL komandas nāk ātri, studijas tu pamestu bez ilgas domāšanas?

- Protams, būtu nedaudz jāpalauza galva – viss atkarīgs no tā, kurā mācību gadā saņemtu piedāvājumu. Negribas sākt mācības un palikt bez diploma, bet, domāju, es parakstītu līgumu, jo spēlēt NHL vienmēr bijis mans sapnis. Tikpat labi varu studēt tālmācībā un censties pabeigt universitāti, jau esot ar profesionālu kontraktu.

- Kā tu pats jūti, NHL klubi seko līdzi tavām gaitām?

- To jutu jau iepriekšējās sezonas beigās, kad veiksmīgi spēlēju ASV Hokeja līgā (USHL). Koledžā man nedrīkst būt aģents, tāpēc vienkārši šobrīd tas ir cilvēks, kurš palīdz no malas. Regulāri tieku informēts, kuri klubi izrādījuši interesi. Ziemeļamerikā NHL skautu ir ļoti daudz, katrā NCAA mačā ir pārstāvji no pieciem sešiem klubiem. Viena no visperspektīvākajām līgām ir tieši koledžu čempionāts. Pats gan šajā sezonā ne ar vienu skautu neesmu runājis, viss notiek caur manu aģentu. Turklāt brīvos aģentus kā mani NHL komandas mēģina saskatīt ļoti ātri, lai apsteigtu konkurentes. Ja esi ļoti labs hokejists, bet neesi draftēts, NHL vienības agri vai vēlu mēģinās tevi dabūt.

- Tas neuzliek spiedienu, ja pirms spēles pasaka, ka tevi vēros skauti?

- Varbūt nedaudz. Kad biju jaunāks, spiediens bija lielāks. Ja spēles gaitā kļūdos, ir neliels pārdzīvojums, bet kopumā cīņas gaitā es aizmirstu par to, vai manu sniegumu vērtē kāds skauts. Mēģinu spēlēt savu spēli. Tagad esmu kļuvis pieaugušāks gan fiziski, gan garīgi, turklāt uz mūsu mačiem nāk 5000-6000 cilvēku. Līdz ar to ir jāspēj sadzīvot ar spiedienu. Mēģinu spēlēt tā, lai laukumā es būtu redzams, un šajā gadījumā nav pat svarīgi, vai mani vēro skauts vai vienkāršs skatītājs.

- Kā tu sevi raksturo kā hokejistu, esi vairāk spēka uzbrucējs?

- Konkrētas atbildes man nav, bet, jā, esmu vairāk spēka uzbrucējs, kurš dodas uz vārtiem, stāv to priekšā un met. Es gan neesmu tāds, kurš atrodas tikai vārtu priekšā, – man patīk kontrolēt ripu, veidot vārtu gūšanas iespējas un apvadīt pretiniekus. Klasiski spēka uzbrucēji vairāk lien uz vārtiem un nav tik tehniski. Man vairāk patīk tieši tehniskā spēle. Laukumā neesmu visātrākais spēlētājs, taču, kad vajag «ieslēgt kājas», varu šo to izdarīt.

- Ko tu studē?

- Studēju biznesu. Studiju pirmajā gadā vēl var studēt vispārīgi, bet pēc tam ir jāizvēlas kāds konkrēts virziens, piemēram, biznesa vadība. Tiek iedota garša no katra novirziena, lai es pēc tam saprastu, ko vēlos studēt. Tas man patīk, jo pirmajā gadā nav liela spiediena, ko tad īsti vajadzētu mācīties. Jebkurā laikā varu kaut ko pamainīt. Es ļoti gribēju būt inženieris, bet ar hokeju šo profesiju ir grūti apvienot, jo ļoti daudz jāmācās. Mums katru dienu treniņi ir trīs četras stundas, pēc kuriem esmu noguris. Nevaru iedomāties, ka es varētu mācīties vēl četras piecas stundas dienā, lai nākotnē kļūtu par inženieri. Šobrīd gribu spēlēt hokeju un nevēlos «ienirt» mācībās. Es ne tikai hokejā trenējos ar komandu, bet arī individuāli, un tas jau aizņem gana daudz laika.

- Tādā gadījumā tev brīvais laiks vispār ir?

- Nav tā, ka tā būtu šausmīgi maz. Lekcijas man parasti ir no plkst. 9 līdz 12, bet pēc pusdienām ap plkst. 13 jābūt hallē. Aizvadām gan ledus, gan sausos treniņus. Pirmdienās mums visai komandai ir jāmācās vienā telpā un jāpavada tur vismaz divas stundas. Atbrīvojos ap sešiem septiņiem vakarā. Brīvais laiks it kā ir, bet tai pašā laikā treniņi ir tik nogurdinoši, ka pēc tam grāmatu, lai vēl pamācītos, atveru uz vienu vai divām stundām. Tāpēc labāk mācīties uzreiz pēc treniņa, kamēr vēl ir kāda enerģija, jo pēc tam tālākā vakara gaitā uzmāksies nogurums.

- Kāpēc nonāci līdz mācībām tieši Meinas universitātē?

- Pirms diviem gadiem, kad spēlēju Bostonā, man no universitātēm bija vairāki piedāvājumi. Es izvēlējos to stipendijas dēļ, jo nebija daudz universitāšu, kas piedāvāja šādu iespēju. Tās man neticēja, jo tobrīd nespēlēju pārāk augstā līgā, lai arī biju viens no labākajiem. Toreiz pilno stipendiju bija gatava dot tieši Meinas universitāte. Savulaik mans pirmais redzētais mačs no NCAA čempionāta bija tieši ar šīs universitātes līdzdalību, un man jau sākumā iepatikās tās spēle. Tā arī es te nokļuvu.

- Ar savu lomu komandā esi apmierināts?

- Jā. Vecākā kursa studenti tiek laukumā vairāk. Mums gan viņu nav pārāk daudz, tāpēc mans spēles laiks ir gana liels. Esmu apmierināts, jo parasti pirmā gada studentiem treneri tik daudz neuzticas. Tieku pie spēlēšanas arī vairākumā. Ja man spēles laiks paliks tāds pats, arī manam sniegumam nevajadzētu pasliktināties.

- Ko tu šosezon gribi sasniegt?

- Protams, gribu skatīties zvaigznēs un parakstīt līgumu ar kādu NHL komandu, bet mazais mērķis ir nospēlēt labu un stabilu sezonu. Man visas iepriekšējās sezonas bijušas saraustītas, tāpēc es gribu, lai šī būtu citādāka.

-No Latvijas aizbrauci 15 gadu vecumā, jo šeit apstākļi, lai kļūtu par labu hokejistu, nav tik labi?

- Man bija piedāvājums no Bostonas komandas, kas spēlē ASV trešajā spēcīgākajā junioru līgā. Ja godīgi, pirms tam vispār par šo valsti neko nezināju. Tēvs teica: ja vēlos spēlēt hokeju, man ir jādodas uz ASV. Tas bija milzu lēmums, jo tajā vecumā es vēl nemācēju gatavot ēst un nebiju patstāvīgs. Bija psiholoģiski grūti, turklāt arī angļu valoda nebija tik spēcīga kā tagad. Tagad man pat vairāki draugi ASV ir tuvāki nekā Latvijā. Kultūra manī jau sāk nedaudz mainīties no latviešu uz amerikāņu.

- Latviešus arī satiec?

- Jā. Piemēram, manas universitātes basketbola komandā spēlē latvietis [Miks Antoms], arī citās koledžās ir cilvēki no Latvijas, kuri dažreiz nāk uz spēlēm. Aptuveni reizi mēnesī satieku arī citus Latvijas hokejistus. Mums ir ļoti tuvs kontakts ar bijušajiem Latvijas U-20 izlases hokejistiem – regulāri sarakstāmies viens ar otru. Kad vēl spēlēju USHL, satikt citus bija viegli, kamēr NCAA čempionātā komandu ir tik daudz, ka latvieši spēlē citās divīzijās.

- Ieminējies par Latvijas U-20 izlasi. Kāpēc komanda nesaglabāja vietu pasaules čempionāta augstākajā divīzijā?

- Varbūt mums vajadzēja nedaudz vairāk laika, lai sagatavotos turnīram. Ir vairāki iemesli, kāpēc čempionāts neizdevās. Pats arī biju nesen atgriezies laukumā pēc potītes lūzuma. Tobrīd vēl nevarēju spēlēt tik daudz – nebija ne fiziskās formas, ne pārliecības. Arī vienam no mūsu līderiem Mārtiņam Dzierkalam bija potītes problēmas. Iespējams, arī taktikas izvēle pasaules čempionātā nebija tik laba – pretiniekus vairāk sagaidījām, nevis uzbrukām paši. Reāli turnīrs nemaz nebija tik slikts – būtu uzvarējuši slovākus, iekļūtu ceturtdaļfinālā, turklāt iepriekšējā gada čempioni somi kaut kādā veidā zaudēja visiem pēc kārtas un viņi pret mums cīnījās par palikšanu elitē. Šur tur mums arī nepaveicās, bet novēlu mūsējiem tikt atpakaļ augstākajā divīzijā, jo tur tomēr spēlē pasaules spēcīgākās komandas. Būt starp tām ir diezgan liels sasniegums. Man pašam šis turnīrs ļoti palīdzēja, jo sapratu, ka varu spēlēt pret pasaules līmeņa hokejistiem.

- Pieaugušo izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs nav par tevi interesējies?

- Pirms iepriekšējā pasaules čempionāta man kāds teica, ka es Hārtlijam esot iepaticies. Saņēmu ielūgumu uz treniņnometni, bet Latvijas Hokeja federācija (LHF) norādīja, ka man aviobiļete ir jāpērk par savu naudu, ja vēlos pievienoties komandai. Tobrīd man nebija lieku finanšu līdzekļu, turklāt USHL tuvojās izslēgšanas turnīrs. Pēc neliela pārdomu laika sapratu, ka uz izlasi tomēr nebraukšu, jo arī sastāvā, visticamāk, es neiekļūtu. Nevajag to visu sasteigt, visam ir savs laiks.