Futbola izlases vārtsargs Vaņins: Ģimenei māju sajūta ir vairāk Šveicē nekā Latvijā

Latvijas futbola izlase gatavojas 2018. gada Pasaules kausa kvalifikācijas cikla noslēdzošajām spēlēm. Sestdien valstsvienība izbraukumā spēkosies ar Fēru salām, bet nākamotrdien, 10. oktobrī, savā laukumā uzņems Andoru. Latvijas izlase nonākusi grūtos laikos, aizvadot deviņu zaudējumu sēriju, kas komandai ir jauns antirekords.

No šā brīža Latvijas izlases futbolistiem patiesi augstā līmenī savā klubā regulāri spēlē vienīgi Vaņins. To atzīst arī valstsvienības galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Arī pats vārtsargs gribētu, lai vairāk Latvijas futbolistu pārstāvētu ārzemju klubus un spēlētu tajos svarīgu lomu, jo šobrīd nacionālā komanda nav konkurētspējīga. TVNET aicināja uz sarunu pieredzējušo vārtsargu, kurš dalījās ar savu redzējumu par Latvijas izlasi, pieredzi sportista karjerā un nākotnes plāniem pēc profesionāla futbolista gaitām.

Kāds noskaņojums Latvijas izlasē pirms gaidāmajiem mačiem ar Fēru salām un Andoru?

Rūpīgi gatavojamies šīm divām spēlēm. Mums vairs nav kur atkāpties. Šajā atlases ciklā mums ir tikai viena uzvara - pret Andoru. Nespējām izcīnīt punktus pret favorītiem, turklāt zaudējām mājās Fēru salām. Cīnīsimies par uzvaru šajās divās spēlēs.

Kā tev no vārtsarga pozīcijām izskatās, kāpēc tik grūti ir klājies Latvijas izlasei šajā atlases ciklā?

Klājies patiešām grūti. Sastāvs daudz mainījies, pēdējos mačos iesaistījušies vairāki jauni spēlētāji. Grupā ir stipri pretinieki. Pašlaik mums ir grūti cīnīties pret futbola lielvalstīm. Tu jau pats redzi - Latvijā ir bēdīga situācija. Kaut arī mums ir labi spēlētāji, taču lai būtu konkurētspējīgi - ir jāspēlē ārzemēs. Daudzi izlases futbolisti spēlē Latvijā. Jāspēlē kaut vai Polijā, kur ir samērā augsts līmenis un spēcīgs čempionāts, taču regulāri jātiek pie spēles laika. Esmu par to, lai mūsu futbolisti spēlētu ārzemēs un būtu starp līderiem savos klubos. Tas būtu liels pluss Latvijas izlasei.

Kā esi iejuties Cīrihē? Komanda spēlē labi pēc atgriešanās Šveices čempionāta augstākajā līgā...

Labi iesākām sezonu. Pašlaik atrodamies otrajā vietā. Visi ir apmierināti, tā tik jāturpina. Pirms sezonas tika izvirzīts mērķis - iekļūt nākamās sezonas Eirokausos. Tāpat arī jācīnās par Šveices kausu.

Pašas līgas čempiona titulu nekārojat?

Visi apzinās, ka komanda atgriezusies elitē no otrās līgas. Uzreiz pirmajā sezonā izcīnīt čempiona titulu - par to neviens pat nedomā. Visi būs apmierināti, ja tiksim Eirokausos.

Jau devīto sezonu spēlē Šveicē. Kur tu vairāk jūties kā mājās?

Māju sajūta vairāk ir tur, kur ir mana ģimene. Tas man ir ļoti nozīmīgi. Mana ģimene šobrīd labi jūtas Šveicē. Tur nodzīvots jau ilgs laiks. Bērni mācās - vecākais dēls iet skolā, jaunākais bērnudārzā. Viņi jau runā vietējās valodās. Šveice mums pašlaik ir mazliet tuvāk nekā Latvija.

Latvijā no visiem cilvēkiem tu varētu vislabāk izskaidrot, kāpēc Šveicē futbols ir tik augstā līmenī. [šogad augustā Šveices izlase FIFA rangā atradās augstajā 4. vietā - aut.]

Šveicē ļoti lielu uzmanību velta bērnu un jaunatnes futbolam. Katrā ciematā ir savs stadions, treniņu laukumi un sporta skolas. Viss sākas no pamatiem ar sakārtotu infrastruktūru. Līdz ar to tagad gandrīz visi Šveices izlases futbolisti spēlē lielajās līgās - Anglijā, Vācijā, Francijā un Itālijā.

Iepriekš esi teicis, ka gribētu pēc futbolista karjeras beigām palikt Šveicē. Kādā jomā gribētu strādāt?

Protams, vēlos palikt futbolā. Domāju, varētu strādāt kā vārtsargu treneris, palīdzēt jaunajiem puišiem, nodot savas zinības. Kā galvenajam trenerim, manuprāt, man nepietiek zināšanu.

Ja Kaspars Gorkšs kļūs par Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidentu un aicinātu tevi strādāt šajā organizācijā, tu būtu ieinteresēts?

Kādā amatā? (Smejas.) Es tiešām novēlu Kasparam izdošanos. Cerams, viņš kļūs par LFF prezidentu. Tas ir vajadzīgs Latvijas futbolam pašreizējā situācijā - kaut ko mainīt. Ja aicinās, es noteikti to apdomāšu. Izvērtēšu, kādā amatā es varētu palīdzēt. Labprāt strādātu ar vārtsargiem. Tad jau redzēs.

Šķiet, esi pārliecināts, ka pēc futbolista karjeras sevi redzi kā vārtsargu treneri?

Šķiet, ka jā. Es nevarētu uzstāties lielas publikas priekšā, kā tas būtu, strādājot par menedžeri vai kādas organizācijas prezidentu. Man patiktu strādāt ar vārtsargiem.

Sportista mūžs ir samērā īss, taču vārtsargs nosacīti var spēlēt ilgāk nekā uzbrucējs. Kā tev pēc sajūtām izskatās, cik ilgi vēl spēlēsi?

Gribētos spēlēt pēc iespējas ilgāk, ja vien veselība to atļaus. Kādas trīs sezonas vēl mierīgi varu spēlēt. Gribētu kādus rekordus pārspēt - gan Latvijas izlasē, gan Šveicē. Teiksim, vecākais spēlētājs vai ko tamlīdzīgu.

Tad jau 100 spēles Latvijas izlasē arī nav nereāli... [šobrīd 84 mači - aut.]

Jā, man ir tāds mērķis.

Kad augi kā futbolists, tev bija kāds elks starp pasaules vārtsargiem?

Sekoju līdzi Oliveram Kānam [leģendārs Vācijas izlases un Minhenes «Bayern» vārtsargs - aut.]. Tāpat arī Džanluidži Bufonam [Itālijas izlase un Turīnas «Juventus»]. Īpaši simpatizēja Kāns - kā viņš spēles laikā uzvedās. Viņš kā vārtsargs bija komandas līderis, spēlēja ar lielu pārliecību. Viņš lieliski spēlēja gan uz līnijas, gan izgājienos. Kāns diriģēja komandas biedrus, prasmīgi sapratās ar aizsargiem. Pretiniekiem viņš radīja sajūtu, ka vārtus sargā milzis. Spēlētājiem bija bail viņam tuvoties (smejas).

Pēdējos piecos gados kurš tev šķiet labākais vārtsargs pasaulē starp šobrīd vēl aktīvajiem futbolistiem?

Bufons joprojām pierāda, ka viņš ir viens no labākajiem. Tagad ir parādījušies daudzi jauni vārtsargi, kuri ir nedaudz vecāki par 20 gadiem, taču jau spēlē augstā līmenī lielajās komandās - Tibo Kurtuā no Londonas «Chelsea» (un Beļģijas izlase), Davids de Hea no Mančestras «United» (Spānijas izlase), brazīlietis Edersons no Mančestras «City». Patīk arī vācu vārtsargs Marks Andrē ter Štēgens no «Barcelona». Tas vārtsargam ir liels sasniegums - jau tādā vecumā stabili spēlēt grandos, turklāt ar tādu pārliecību.

Jau vairākkārt pieminēji pārliecību. Tas vārtsargam ir pats svarīgākais faktors?

Jā, jābūt pārliecībai par saviem spēkiem. Arī veselība ir svarīga. Neatceros, ka Bufonam būtu bijušas lielas traumas. Varbūt izlaidis maksimums kādas trīs spēles. Viņš ir leģenda.

Runājot par traumām, savu karjeru šajā ziņā vari vērtēt kā samērā veiksmīgu?

Salīdzinoši laikam jā. Man bija divas ceļgala traumas. Pēc pirmās operācijas bija jāizlaiž aptuveni trīs mēneši, pēc otrās nedaudz vairāk - kādus piecus mēnešus.

Citiem gadās pat deviņi mēneši un vairāk...

Jā, citiem arī nākas noslēgt karjeru pēc smagas traumas. Domāju, man ir salīdzinoši veicies.

Mūsu sarunā jau pieminētais Bufons nesen intervijā laikrakstam «Marca» izteicās, ka viņam karjerā no uzbrucējiem vislielākās raizes sarūpēja brazīlietis Ronaldo. Kurš uzbrucējs tev visvairāk sagādājis bažas?

Viennozīmīgi man tāds ir Alekss [Aleksandrs] Freis. Viņš man savulaik guva daudz vārtu, spēlējot Šveices čempionātā «Basel» komandā. Viņš man iesita vārtus arī Latvijas izlasē. Ja spēlē pret viņu izdevās neielaist vārtus, man tas jau bija kā liels sasniegums (smejas).

Izlases kontekstā droši vien var minēt arī Portugāles zvaigzni Krištianu Ronaldu, ar kuru iznāca tikties vēl šovasar... [guva divus vārtus spēlē, kas notika Rīgā - aut.]

Jā, protams. Viņš ir cita līmeņa spēlētājs - futbolists no citas planētas.

Kas tev visvairāk līdz šim palicis atmiņā no spēlēm Latvijas izlases kreklā?

Četras reizes uzvarējām Baltijas kausā. Latvijas futbola izlasei tā ir galvenā trofeja. Atmiņā vienmēr paliek spēles pret futbola lielvalstīm - Portugāli, Nīderlandi un citām. Varbūt īsti nav bijušas lielas uzvaras, taču atņēmām punktus Turcijai un Čehijai.

Četras reizes esi atzīts par Latvijas gada futbolistu, nevienam citam nav tik daudz šādu titulu. Kā pats uz to raugies? Ir sajūta, ka karjera bijusi veiksmīga un esi daudz devis Latvijas futbolam?

Ceru, ka tiešām esmu kaut ko devis Latvijas futbolam. Tāpat ceru, ka varu un došu vēl vairāk. Četras reizes saņemt Latvijas gada labākā futbolista atzinību ir liels gods. Centīšos šādu apbalvojumu nopelnīt arī piekto un sesto reizi.

Šovasar Francijas bagātais klubs Parīzes «Saint-Germain» (PSG) pārsteidza ar Neimara iegādāšanos par 222 miljoniem eiro. Kā tu vērtē šobrīd lielās summas transfēru tirgū?

222 miljoni eiro samaksāti par vienu spēlētāju - tas ir kaut kas nereāls. Nedomāju, ka klubs izmetis naudu vējā. Viņi noteikti ar Neimara pievienošanos cer uzvarēt UEFA Čempionu līgu un nopelnīt ar reklāmu, tāpēc arī iegulda tik lielu naudu.

2010. gadā PSG vēlējās tevi iegūt. «Sion» klubs negribēja tevi pārdot?

Bija sarunas, bet par interesi uzzināju pēdējā brīdī. Nezinu, kā būtu attīstījusies mana karjera, ja pārietu uz Parīzi. «Sion» prezidents negribēja mani pārdot. Ja piedāvātu tādu naudu kā par Neimaru, viņš noteikti pateiktu - paldies, visu labu (smejas). Pārcelšanās uz Franciju būtu bijis solis uz priekšu manā karjerā. Būtu muļķīgi nepamēģināt spēlēt tajā līmenī. Katrā ziņā neko nenožēloju.

Ikdienā seko līdzi futbola elites līgu mačiem?

Jā, skatos Anglijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas līgu apskatus, tāpat arī sekoju līdzi UEFA Čempionu līgai. Ja spēlē kādi stiprie klubi, patīk brīvajā laikā paskatīties. Pēdējā laikā man patīk, kā spēlē Mančestras «City» un Mančestras «United», visai rezultatīvi. Arī pasekoju līdzi tam pašam PSG, Turīnas «Juventus», «Napoli», «Barcelona», Madrides «Real».

No valstu vietējiem čempionātiem Anglijas premjerlīga tev šķiet saistošākā?

Nē, man tuvāka ir Vācijas bundeslīga. Viss sakārtots pa plauktiņiem, labi organizēts čempionāts - līdzīgi kā Šveicē.

Šveicē noteikti esi pieradis pie komforta, labiem dzīves apstākļiem...

Jā, protams. Tur var justies pasargāts, jo neviens tevi nepametīs, ja rīt pēkšņi vairs nebūs darba. Ja gribēsi apgūt citu profesiju, tev atradīs attiecīgos kursus, palīdzēs iemācīties valodu. Būs sociālā palīdzība, nodrošinās pabalstu dzīvošanai. Visu laiku piedāvās kaut kādu risinājumu dzīvē.

Esi domājis pēc karjeras kaut ko studēt?

Jā, pēc karjeras plānoju, bet pagaidām man tam nepietiek laika. Kaut gan komandas biedri Šveicē apmeklē treneru kursus vasarā kādas divas vai nedēļas.

Ko tev novēlēt?

Būtu patīkami, ja izdotos aizvadīt 100 spēles Latvijas izlasē. Tāpat svarīgi ir izcīnīt uzvaru ar valstsvienību pēc ilgāka pārtraukuma. Labi jānospēlē divas tuvākās spēles [pret Fēru salām un Andoru - aut.]. Gribas ar rezultātiem priecēt mūsu līdzjutējus un atgūt viņu uzticību. Kuram gribas nākt vēsā rudens vakarā uz stadionu, ja komandai nav rezultāta? Ar «Zürich» komandu jāiekļūst Eirokausos, un pēc iespējas augstāk vajadzētu finišēt Šveices čempionāta turnīra tabulā. Deviņos gados gribētos tikt pie medaļām Šveices augstākajā divīzijā. Arī gribētos, lai ir laba veselība gan pašam, gan maniem tuviniekiem.