Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Ozoliņš un viņa barankas

Lai cik tas arī būtu dīvaini, tieši pret abiem spraunākajiem pretiniekiem – Jaroslavļas «Lokomotiv» un Pēterburgas SKA Sanda Ozoliņa trenētie dinamieši nospēlēja labāk un sakarīgāk nekā pret Maskavas «Spartak», «Dinamo» un Astanas «Baris», kas šogad varētu būt no mūsu plaukta. Ja esam pilnīgi reālisti un nevis sapņotāji, tad pēc spēles gaitas šajos piecos mačos bijām pelnījuši tikai vienu punktu. Pret Sergeja Naumova vārtsargu trenēto «Lokomotiv».

Diemžēl viesu uzvaras metienā (2:1) uzbrucējam traucēt nemēģināja pilnīgi neviens (!) no laukumā esošajiem spēlētājiem, kur no pieciem četri bija no... Ziemeļamerikas. Kur taču visiem esot iemācīti hokeja pamati. Ne vella!

Ja es nebūtu redzējis, kā «Dinamo» spēlēja izbraukumā un «Latvijas Dzelzceļa» kausā, tad pēc 0:6 pret «Baris» es par 99% piekristu tiem, kas uzskata, ka šāda komanda ir steidzami jāizformē. Jo neatbilst konkrētās līgas spēkam. Taču uzvaras dzelzceļnieku turnīrā un jo sevišķi pret Kazaņas «AK Bars» man liedz pievienoties 99%, bet palikt tajā 1%, kas uzskata, ka vēl viss ir iespējams. Proti, ka vainīgs ne sevišķi veiksmīgais spēļu kalendārs, kā arī praktiski gandrīz visa otrā piecnieka savainojumi. Miķelis Rēdlihs krita jau pirmajā spēlē Omskā, Koltons Gilīss un Terijs Džozefs Galjardi – otrajā mačā Novosibirskā, Guntis Galviņš – trešajā spēlē Astanā. Labi, Galjardi pēc trīs spēļu izlaišanas atkal bija ierindā, bet tad... iepriekš plānotā ģimenes pieaugumā uz Ameriku aizbrauca pirmās maiņas centrs Brendons Makmillans, bet pēc devītās spēles uz Ameriku ar tādu pašu motivāciju tika palaists vārtsargs Džastins Pīterss, kuram spēles dienā ar Maskavas «Dinamo» sieva dāvāja dvīņus.

Es labi saprotu, ka jebkurš bērns ir daudz daudz būtiskāks par hokeja ripām, bet... Laikam jau Jozefs Šveiks pirms simts gadiem teica: «Kad tēvijai grūti laiki, katram kroplim jābūt ierindā.» Bet tēvijai - «Dinamo» - tiešām atkal nav pienākušas vieglās dienas. Sezonā, kad domāts, ka nu gan leģionāri būs tie, kas taisīs rezultātu, viņi to netaisa...

No visiem mūsu puikām, kas spēlējuši ārzemēs, kā mantru esmu saklausījies, ka klubi vispirms rezultātu prasa no ārzemniekiem. «Dinamo» šogad vārtos kā pirmais numurs plānots Pīterss, pirmajās divās uzbrukuma maiņās – četri ārzemnieki plus Miķelis Rēdlihs un Miks Indrašis, starp pirmajiem četriem aizsargiem – trīs leģionāri, bet... rezultāta nav. Par Pītersu pirms sezonas dzirdēju tādas slavas dziesmas, bet vismaz pagaidām viņš «Dinamo» nevelk. Vismaz pusē spēļu ielaižot pa savai ripai. Ja tādās komandās kā SKA vai «Lokomotiv» tas derētu, tad mazmetošajā «Dinamo» diemžēl neder. Lai mums būtu uzvaras, vajadzīgs vārtsargs, kurš velk komandu uz augšu. Pīterss no 187 metieniem atvairījis 164, savos vārtos ielaižot 23 ripas, vidēji 3,32 ripas ik spēlē, atvairot 87,7% metienu. Statistika stipri viduvēja.

Ja nu tā tiešām ir taisnība, ka viņš jau ceļa jūtīs pie ģimenes, kazi, savu izdevību izmantos Jānis Kalniņš, kurš pret SKA neizskatījās slikti un kuram arī statistikas cipari cerīgāki – 2,99 ripas, 91,7%.

Labprāt izpildītu Ozoliņa vēlmi un ādu dīrātu viņam, liekot mierā spēlētājus, taču ko es ar Ozoliņa ādu darīšu? Laukos jau tā māja pilna ar nevienam nevajadzīgām aitu ādām. Vēl viena klāt? Nevajag. Man un tiem, kas vēl skatās «Dinamo» hokeju, vajag spēli, punktus vai vismaz cerību, ka kaut kad kaut kas var mainīties, nu kaut vai uzbrucēji metīs vairāk par vienu ripu vārtos. Šobrīd dažādu iemeslu dēļ tas nenotiek. Varbūt, kad atgriezīsies Makmillans? Varbūt, kad atgriezīsies Miķelis un Lauris Dārziņš. Pagaidām pat vienā piecniekā apvienoti ārzemnieki labākajā gadījumā savu mikromaču nospēlē 0:0.

Beigās neliela tabuliņa.