Gorkšs: Savu futbolista karjeru atcerēšos ar smaidu uz lūpām

Šeit var iepazīties ar intervijas pirmo daļu

Pirmajā daļā saruna vairāk bija par galvenajām problēmām, kuras Kaspars Gorkšs redz kā galveno klupšanas akmeni futbola sekmīgai attīstībai Latvijā. Savukārt otrajā ir neliels turpinājums par problēmjautājumiem, taču uzsvars vairāk futbolista karjeras spilgtākajiem brīžiem un viņa nākotnes vīzijai.

Ir atsevišķi valstsvienības spēlētāji, kuri no virslīgas ir pārcēlušies uz ārzemju klubiem augstāka līmeņa čempionātos, taču kaut kur apstājas izaugsmē. Spēlētāji tiek kaut kur izīrēti un pat atgriežas Latvijas komandās. Virslīgā nav iespējams sagatavoties augstākam līmenim?

Ir daudzas nianses, kuras jāņem vērā. Viduvēji futbolisti, kurus iegādājas Eiropas līmeņa komandas, parasti ir līdzīga līmeņa. Karjeras izdošanos vai neveiksmes, spēlējot citviet Eiropā, ietekmē daudzi faktori. Tās var būt ilgas pēc mājām, nespēja iedzīvoties ārzemēs. Ne vienmēr tas saistās ar spēlētāju kvalitātēm vai gribasspēku. Sarunā iepriekš jau pieskārāmies treneru maiņām, ko futbolists nevar ietekmēt. Jauns treneris komandā var ienākt ar pilnīgi citu filozofiju. Līdz ar to katrs spēlētājs jāvērtē individuāli.

Andrim Vaņinam savulaik Šveicē treneri mainījās biežāk nekā spēlētājiem futbola apavi, tomēr viņš spēja noturēties augstā līmenī...

Kāds spēj pārdzīvot daudzus trenerus. Arī es karjerā esmu daudzus trenerus pārdzīvojis. Kā jau minēju, ir ļoti daudzas nianses, kuras mēs paši nevaram izprast, neesot attiecīgajā situācijā. Gribētos, lai daudzus talantus sūtītu uz ārzemēm - jauniešu akadēmijām. Tomēr ne katram jaunajam talantam ir viegli iedzīvoties jaunajā vidē. Bieži vien spēlētāji ilgojas pēc ierastās vides, kas traucē attīstīt sportiskos mērķus un sasniegt rezultātus. Tāpēc katrs piemērs būtu jāizskata atsevišķi, tikai tā mēs varētu tikt pie kādas kopējas atbildes. Lai aizbrauktu agrā vecumā spēlēt ārzemēs, jābūt psiholoģiski un mentāli gatavam tikt galā ar problēmām. Viena no lietām, ko mēs varētu darīt - izglītot spēlētājus dažādos šādos jautājumos, lai viņus sagatavotu, pirms sūtītu uz ārzemēm.

Sevi arī redzi šādā lomā, lai nodotu tālāk savu pieredzi?

Tas ir viens no spēlētāju izglītības aspektiem. Noteikti esmu gatavs dalīties savā pieredzē - par problēmām, kas mani skāra. Esmu gatavs tajā dalīties ar jebkuru latviešu futbolistu, kurš dodas spēlēt ārzemēs. To arī jau tagad cenšos darīt.

Atskatoties uz savu karjeru, kā tu to vērtētu?

Man pirmais treneris teica, ka vienmēr var labāk (smaida). Es pie tā arī pieturēšos.

Kas bija grūtākie posmi?

Futbolista karjera sastāv no tādiem mikroposmiem. Vienu brīdi problēma liekas milzīga un ļoti sāpīga. Vēlāk, saskaroties ar citu problēmu, tev liekas, ka tā iepriekšējā nebija nemaz tik briesmīga. Es ieteiktu futbolistiem dzīvot ar vēsu prātu un nestrēbt karstu. Pirms katra lēmuma censties to apdomāt. Analizēt, pirms sper kaut kādus soļus. Es pats uz karstām oglēm esmu varbūt izdarījis kaut kādas lietas, kuras varbūt nevajadzēja.

Šis laikam varētu būt viens labs piemērs - treneris Aleksandrs Starkovs savulaik Mārim Verpakovskim ieteica nopirkt dzīvokli Rīgā, nevis ekskluzīvu vāģi...

Tā arī ir sava veida pieredze un spēlētāju izglītošana. To vajadzētu veicināt, rīkot treneriem un spēlētājiem kopīgus seminārus. Par tēmām, ar kādām problēmām, it sevišķi dodoties uz ārzemēm, futbolistiem ir jāsaskaras. Lai viņi pēc iespējas sevi pasargātu no kaut kādiem impulsīviem gājieniem, kurus vēlāk varbūt nožēlos.

Tev karjerā bijuši arī spilgti brīži. Latvija nevar lepoties ar daudziem futbolistiem, kas spēlējuši Anglijas premjerlīgā. Kas tev joprojām sagādā siltas atmiņas par to karjeras posmu?

Visa futbolista karjera kopumā man saistās ar patīkamām atmiņām. Sportista karjera un dzīve ir augšupejoša un lejupslīdoša līkne. Jūtos privileģēts, ka esmu aizvadījis tik ilgu karjeru [vecums šobrīd 35 gadi - aut.]. Esmu spēlējis, manuprāt, pasaules labākajā čempionātā. Saticis daudzus draugus, ieguvis daudzus kontaktus. Futbols man dzīvē kopumā ir devis ļoti daudz. Esmu varbūt nonācis savas karjeras beigu posmā. Jebko, kas saistās ar futbolu manā dzīvē, varu atcerēties ar lielu smaidu uz lūpām.

Novembrī būs apaļi pieci gadi, kopš guvi vārtus Anglijas premjerlīgas mačā. Spēles ievadā izvirzīji «Reading» vadībā 1:0 pret savu bijušo klubu «Queens Park Rangers» [mačs noslēdzās neizšķirti 1:1]. Spēli pa fragmentiem joprojām atceries?

Neteikšu, ka atceros to spēli pa fragmentiem. Ļoti labi atceros vārtu guvumu. Skaidrs, ka tie ir vieni no vārtiem manā karjerā, kurus atceros visspilgtāk. Tie gan nav tie emocionālākie vārti manā mūžā, bet noteikti vieni no patīkamākajiem.

Kuru vārtu guvumu savā karjerā tu vēl gribētu izcelt?

Tie būtu vārti Dānijā, kurus guvu Latvijas izlases sastāvā. Tie man ir īpaši vārti un paliks kā emocionālākie manā karjerā. [2007.gadā tie bija futbolista pirmie vārti valstsvienības rindās. Latvijas izlase gan cieta zaudējumu Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačā, piekāpjoties Dānijai ar rezultātu 1:3 - aut.]

Cik cieši tev ir saglabājušies kontakti ar cilvēkiem, kuri bija līdzās, spēlējot Anglijā?

Sazināšanās ir neregulāra. Tuvus draugus no Anglijas laika var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tomēr, ja man ir nepieciešams, varu atrast ļoti daudzus kontaktus, tostarp arī futbolistus, ar kuriem esmu spēlējis kopā. Anglijas futbolā joprojām darbojas ļoti daudz cilvēku, kuriem nepieciešamības gadījumā varētu lūgt padomu un palīdzību.

Anglijas premjerlīgā aizvadīji 14 spēles, tostarp devies laukumā pret tādiem grandiem kā Londonas «Chelsea», Londonas «Arsenal» un Totenhemas «Hotspur» [tolaik šajā komandā spēlēja arī tagadējā Madrides «Real» zvaigzne Gerets Beils]. Kas visvairāk palicis atmiņā no šiem mačiem?

Man grūti runāt par to, kāda šobrīd ir Anglijas premjerlīga. Ja salīdzina ar to pašu «Championship» [Anglijas pēc spēka 2. līga - aut.], kur arī ir augsts līmenis, tad publicitātes un ažiotāžas ziņā tas ir kaut kas nesalīdzināms. Komandai ir daudz vairāk darbinieku, kas saistīti ar medijiem, intervijām, - tam tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība. Tūristu grupas brauc skatīties treniņus. Uz katru treniņu tevi pavada bars žurnālistu un fanu pūlis, kas «Championship» principā nenotiek. Lielas atšķirības tur ir jau lokālā mērogā, tāpēc premjerlīga ar Latvijas virslīgu vispār ir divas nesalīdzināmas lietas.

Mēdz jokot, ka Anglijas premjerlīgas futbolists nevar aiziet pat uz tualeti, vienmēr kāds skries pakaļ...

Skaidrs, ka ir tādi īpašie spēlētāji. Interese par premjerlīgu ir milzīga. Tur nākas saskarties ar problēmām, kas iepriekš nebija ikdienā. Ļoti liela uzmanība tiek pievērsta sociālajiem tīkliem, kuros jābūt uzmanīgiem. Par to notiek semināri, kam atbildēt un kam ne, ko drīkst un ko nevar rakstīt sociālajos tīklos. Bija ļoti daudzas šādas mazas nianses. Iepriekš likās, ka man kā futbolistam ar tām nebūtu jāsaskaras.

Šeit nedaudz sanāk atgriezties pie futbolistu izglītošanas jautājuma, tur tas notiek augstākajā līmenī...

Savulaik Andrejam Aršavinam [krievu futbolists, pārstāvēja Londonas «Arsenal» - aut.] tiek norīkots cilvēks, kurš kontrolēja, ko viņš saka visās intervijās (smejas).

Šovasar pasauli satricināja Brazīlijas zvaigznes Neimara pāreja par rekordlielo summu 222 miljoniem eiro no «Barcelona» uz Parīzes «Saint-Germain». Futbola tirgū kopumā spēlētāju transfēri sasnieguši astronomiskas summas. Kā tu uz to raugies?

Principā ar vienu šādu precedentu spēlētāju pārejas summas ir krietni izaugušas. Ja kāds maksā par Neimaru tādu naudu, acīmredzot viņš ir to vērts. Cilvēki, kas viņu iegādājās, ir pietiekami izglītoti un inteliģenti, lai viņi rūpīgi pārdomātu šo pirkumu. Futbols ir kļuvis par biznesu. Vai viņš var kļūt par veiksmīgu biznesu - par to droši vien var diskutēt. Futbols daudzus cilvēkus pasaulē dara laimīgus. Domāju, ka Parīzes «Saint-Germain» nebūs problēmu piepildīt skatītāju tribīnes ar viņu iegādātajām pirmā lieluma zvaigznēm. Kā jau teicu, ar vienu šādu precedentu arī visi pārējie spēlētāji ir krietni pakāpušies savas vērtības skalā.

Nešķiet, ka spēlētāju cenas tiek pārvērtētas?

Es tomēr pieturos pie tā - ja kāds ir gatavs maksāt attiecīgo summu par spēlētāju, tad viņš noteikti ir to vērts.

Šo darījumu lielās summas vēl vairāk pastiprina teicienu - futbols ir pasaules sporta karalis. Tavuprāt, kāpēc radies šāds teiciens?

Domāju, pateicoties masveidībai. Futbols ir pieejams visiem. Varētu teikt, ka futbols ir tāds kā tautas sports. To par tādu gribētos izveidot arī Latvijā. Pats nesen biju vienos ielu svētkos, kur bija uztaisīts maziņš futbola laukums. Tiklīdz sāka spēlēt, jau 15 minūšu laikā bija savākušies 30 cilvēki, kuri bija gatavi kāpt uz šā mazā laukuma un spēlēt futbolu. Futbolu var spēlēt jebkuros klimatiskajos laikapstākļos, tam nav robežu. Tāpēc tas ir sporta karalis. Tāds tas droši vien arī būs turpmāk un savas pozīcijas nostiprinās. Tāpēc arī gribas cerēt, ka futbols kļūs par karali arī Latvijā.

Salīdzinoši nesen runāju ar basketbola izlases kapteini Jāni Blūmu, kurš ir teju tavs vienaudzis. Arī viņam karjera ir beigu fāzē, taču viņš pauda apņēmību spēlēt valstsvienībā, kamēr vien veselība atļaus, jutīsies komandai noderīgs un treneri aicinās. Kā tu raugies uz savu finišu?

Skaidrs - ja treneri neaicinās, tad izlasē būs ļoti grūti spēlēt (smejas). Man ir savi plāni šajā sakarā. Vienmēr esmu teicis, ka par savu spēlēšanu vai nespēlēšanu izlasē negribu celt lieku ažiotāžu. Droši vien pirmie, kas uzzinās par manu lēmumu beigt spēlēt valstsvienībā, būs tieši izlases treneri un personāls. Negribētos to paziņot caur masu medijiem.

Saki, ka tev ir savs plāns. Izlasē esi aizvadījis 86 mačus, it kā 100 spēles nav tālu, taču šādu simbolisko skaitli laikam vairs nesanāks sasniegt...

Neesmu piesiets šiem apaļajiem skaitļiem. Man vispār pāra skaitļi nepatīk.

Ne velti spēlē ar 13. numuru... [Tas ir arī uztetovēts uz rokas.]

Jā! (Smejas.) Katru spēli izlasē atcerēšos ar smaidu uz lūpām. Tomēr man nebūs lielas atšķirības - nospēlēšu 100 vai 99 spēles.

Sarunas gaitā daudz pieminēji lietas, kas jāmaina un jāuzlabo Latvijas futbolā. Iepriekš jau esi paudis vēlmi palikt futbolā arī pēc spēlētāja karjeras beigām. No šīs pārliecības neesi atkāpies?

Noteikti palikšu - esmu pārliecināts par 100%. Futbols man ir devis ļoti daudz. Man ir ļoti liela starptautiska pieredze, kuru esmu uzkrājis, daudzus gadus spēlējot ārzemēs. Ar šo pieredzi gribētu palīdzēt augt Latvijas futbolam. Esmu izvirzījis savu kandidatūru Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanām, kas notiks nākamgad. Tas šobrīd ir mans mērķis.

Futbols ir komandu sporta veids. Viens nekad nebūs uzvarētājs. Noteikti arī darbā Latvijas Futbola federācijas prezidenta amatā būs vajadzīga komanda. Redzi sev apkārt cilvēkus, ar kuriem sasniegt vēlamo?

Latvijas futbolā parādās inteliģenti un zinoši, ar entuziasmu apveltīti cilvēki, kuri mīl šo sporta veidu. Šie cilvēki arī ir gatavi daudz ko darīt futbola labā.

Par šādu cilvēku droši vien uzskati arī Māri Verpakovski?

Viņš ir darījis ļoti daudz Liepājas futbola labā. Neslēpšu, ka viņu noteikti gribētu redzēt arvien vairāk iesaistāmies valstiska līmeņa futbola attīstībā un futbola problēmu risināšanā.

Ko sarunas noslēgumā tev novēlēt?

Uzvaru pret Ungāriju. Tas būtu labi iesākumam.

Un Latvijas futbolam kopumā?

(Pauze.) Arī kopumā Latvijas futbolam uzvara pret Ungāriju iesākumam būtu labs novēlējums. Jo mums ir jāvirzās uz priekšu pa mazam solītim un jāveido šis futbola tēls jeb seja. Plānveidīgi, mērķtiecīgi un ilgtermiņā strādājot, mēs varam sasniegt ļoti daudz ko.

P.S. Intervija notika dažas dienas pirms šīs spēles. Diemžēl novēlējums nepiepildījās, jo Latvijas futbolisti piedzīvoja zaudējumu 2018. gada Pasaules kausa kvalifikācijas mačā, piekāpjoties Ungārijai izbraukumā ar rezultātu 1:3. Turklāt valstsvienība sasniedza antirekordu, ciešot jau astoto neveiksmi pēc kārtas.