Gorkšs: Latvijas futbola infrastruktūras katastrofālais stāvoklis liedz spēlētājiem attīstīties

Latvijas futbola valstsvienībai ceturtdien un svētdien paredzētas spēles 2018. gada Pasaules kausa kvalifikācijā. Neilgi pirms šiem mačiem TVNET uz interviju aicināja komandas kapteini Kasparu Gorkšu, kurš dalījās pārdomās par aktualitātēm valsts futbolā, kā arī ieskicēja problēmas, kāpēc šim sporta veidam Latvijā pienākuši grūtāki laiki. Šeit ir lasāma sarunas pirmā daļa.

Latvijas izlasei priekšā divas grūtas spēles - izbraukumā pret Ungāriju un mājās pret Šveici. Kāds šobrīd komandā ir noskaņojums?

Protams, spēles būs grūtas. Jāspēlē pret ungāriem, kuri iepriekš negaidīti piedzīvoja zaudējumu [Andorai ar 0:1 - aut.], savukārt Šveice principā ir ļoti augsta līmeņa Eiropas komanda. Pretinieki būs visnopietnākie. Noskaņojums komandā reti kad mainās. Es personīgi uz izlasi vienmēr braucu ar pozitīvām emocijām. Aizvien ar lielāko prieku ierodos uz valstsvienības treniņnometni.

Pret ungāriem jāspēlē pretinieku laukumā. Viņu fani pagājušajā gadā Rīgā izraisīja nekārtības. Pērn kā reiz biju Budapeštā, kad Eiropas čempionātā Ungārija nospēlēja 3:3 pret Portugāli. Ielas pēc tā mača bija pilnas ar līdzjutējiem. Stadionā noteikti gaidāma laba atmosfēra un liels spiediens?

Fani ir neatņemama futbola sastāvdaļa. Līdzjutēji ir tie, kas nodrošina īpašu atmosfēru stadionā. It sevišķi, ja tas ir moderns stadions, kāds ir Ungārijā. Neapšaubāmi, mājas komandai atbalsts būs ļoti liels un organizēts. Kas attiecas uz mums, no tā nav ko baidīties. Jāizmanto šī atmosfēra kaut kādā veidā arī savā labā. Kā mēs zinām, fani mēdz arī pārstāt atbalstīt savu komandu. Domāju, ka uz mums nebūs papildu spiediens.

Minēji, ka fani mēdz vienā brīdī uzgriezt muguru savai komandai. Tas laikam pierādījās arī vasaras sākumā: Rīgā viesojoties Krištianu Ronaldu un Eiropas čempionei Portugālei, stadiona tribīnes bija pilnas, taču pāris dienas vēlāk pārbaudes spēlē pret Igauniju visai patukšas...

Runājot par spēli pret Portugāli, mums jābūt reālistiem un jāsaprot, ka lielākā daļa futbola līdzjutēju gāja skatīties tieši uz pretinieku komandu, nevis uz Latvijas izlasi. To ir mazliet sāpīgi pieņemt, bet tāda ir šā brīža realitāte. Pēdējie rezultāti nav bijuši tie labākie, un mēs to pieņemam. Tajā pašā laikā mums par to ir jāuzņemas atbildība un jācenšas kļūt labākiem. Lai nākamreiz, Portugāles izlasei atbraucot uz Latviju, tomēr lielākā daļa līdzjutēju nāktu skatīties tieši uz mūsu sniegumu.

Latvijas izlase atkārtojusi antirekordu ar septiņiem zaudējumiem pēc kārtas un FIFA rangā noslīdējusi uz rekordzemo 131.vietu. Jums, futbolistiem, tas ir psiholoģisks slogs vai distancējaties no tā?

Es personīgi par to nedomāju. Tas ir sāpīgi. Nepatīkams ir katrs zaudējums, bet kopējais rangs un šī statistika nav kaut kas tāds, par ko es aizdomātos ikdienā. Domāju, ka tieši katrs zaudējums ir nepatīkams. To gribētos pēc iespējas ātrāk mainīt.

Šie zaudējumi un vieta FIFA rangā ir likumsakarība jeb apstākļu sakritība?

Šeit mums ir jāpaceļ roka un jāuzņemas atbildība par to, ka bijušas spēles, kuras neesam aizvadījuši pietiekami augstā līmenī. Ir bijušas arī spēles, kuras aizvadījām pietiekami augstā līmenī, taču nav sasniegts vēlamais rezultāts. Kā zināms, futbols ir rezultātu bizness. Par labi aizvadītām spēlēm un sīvu cīņu nedod punktus. Lai mēs izcīnītu uzvaras un pakāptos rangā, mums ir jāgūst vārti un jāizcīna punkti. Pēdējā laikā to neesam spējuši izdarīt.

Jau uzsvēri, ka jāgūst vārti, lai tiktu pie punktiem un uzvarām. Šobrīd izlases kandidātu lokā tu ar 5 gūtiem vārtiem, spēlējot aizsarga pozīcijā, esi trešais rezultatīvākais spēlētājs. Tavuprāt, ko tas liecina par šā brīža komandas sastāvu?

Domāju, ka uz to var skatīties divējādi. 5 vārti - uzskatu, tas nav daudz. Tāpat jāņem vērā, ka šobrīd izlasē ir ļoti daudz spēlētāju, kuri valstsvienībā aizvadījuši maz spēļu, man to ir krietni vairāk.

Kaut kādā mērā joprojām notiek paaudžu maiņa?

Šī paaudžu maiņa tiek pieminēta visu laiku - vai tā ir vajadzīga, vai tā ir notikusi. Atlases cikls notiek divus gadus. Sportā divi gadi ir liels laiks, kurā var nomainīties pietiekami daudz spēlētāju. Nedomāju, ka paaudžu maiņa notiek mākslīgi un kādreiz tā būtu jādara. Spēlētāju rotācija notiek. Mums ir arī mainījies galvenais treneris, kas automātiski nāk ar jaunām idejām un izmaiņām sastāvā. Tas arī ir iemesls, kāpēc izlasē ir tik daudz jaunu spēlētāju.

Kā uztvēri to, ka Marians Pahars atkāpās no galvenā trenera amata un viņa postenī atgriezās Aleksandrs Starkovs?

Futbols treneriem bieži vien ir nepateicīgs bizness. Laukumā atrodas spēlētāji, bet trenerim jāuzņemas atbildība par rezultātu. Līdzīgi kā uzņēmumā atbildība jāuzņemas direktoram. Treneru maiņa ir futbola sastāvdaļa. Laba vai slikta - to parasti parāda laiks. Brīžiem tas nostrādā kā tāda adrenalīna šprice un izmaiņas sniegumā var ieraudzīt diezgan ātri. Mums tas šādu efektu pašlaik vēl nav devis. Katram trenerim ir savs redzējums, kā sasniegt vēlamo rezultātu. Mēs, spēlētāji, 100% mēģinām trenerim palīdzēt viņa idejas realizēt.

Kas ir mainījies pēc treneru nomaiņas? Kā abi speciālisti atšķiras?

Lielas izmaiņas nav notikušas. Daudzas no iepriekš veiktajām iestrādēm joprojām tiek izmantotas. Mēs jau pieskārāmies tam, ka varbūt parādījušies jauni spēlētāji.

Lielāko karjeras daļu esi spēlējis ārzemēs, taču tagad otro sezonu spēlē Latvijā. Kas ir tie lielākie plusi, ikdienā esot mājās?

Skaidrs, ka atrodos mājās. Tas nozīmē, ka vairāk redzu savus bērnus. Tas ir lielākais pluss. Iespējams, vairāk varu pievērsties ikdienas problēmām, tomēr tāpat laiks tiek pakārtots futbolam. Joprojām esmu aktīvs futbolists, tādējādi brīvais laiks ir ierobežots.

Savā biznesā arī pieliec roku vai tās rūpes esi uzticējis citiem?

Protams, ja var tā teikt - uzraugu savas biznesa intereses. Tomēr vēlreiz gribu uzsvērt, ka aizvien esmu futbolists.

Nav noslēpums, ka tev patīk garšīgi paēst. Kā nonāci līdz idejai par restorāna un bāra atvēršanu?

Garšīgi paēst man tiešām patīk, jā (smejas). Principā sākumā tā bija kā aizraušanās, bet pēc tam pārauga domā, ka tas var kļūt par biznesu. Kaut kādu savu vīziju cenšos realizēt dzīvē. Kaut kādā veidā tas palīdz integrēties sabiedrībā varbūt no citas puses nekā sports.

Mēdz teikt, ka sportista mūžs ir īss. Tas bija solis, domājot par nākotni pēc futbolista karjeras beigām?

Nebija tas tik daudz solis ar domu par nākotni. Vairāk solis pamēģināt savus spēkus kādā citā sfērā. Ticu, ka katram cilvēkam ir doti vairāki talanti. Tas varbūt bija mēģinājums atrast vēl kādu manu talantu bez futbola.

Esi jau domājis, ka pēc futbolista karjeras beigām varētu kaut ko pamācīties, varbūt saistībā tieši ar biznesu?

Domāju, ka to vienmēr vajag. Pamācīties nekad nav par vēlu. Tā ir viena joma, kurā sportisti kopumā var darīt daudz vairāk savā labā. Uzskatu, ka izglītība ir ļoti svarīga. Tā var palīdzēt gan tevis pieminētajā dzīvē pēc sporta, gan arī vēl sportista karjeras laikā. Trenēts prāts palīdz attīstīt refleksus, domāšanas ātrumu, kas noder arī sporta laukumā.

Jau pieskārāmies tam, ka otro sezonu spēlē Latvijā. Kādi ir tavi novērojumi par vietējā čempionāta sportisko līmeni, organizētību, līdzjutēju interesi un infrastruktūru?

Šeit nav ko īsti idealizēt. Ja runājam par pozitīvo, šogad daudzas komandas ir līdzīga līmeņa. Principā nevienai spēlei pirms tam nevar 100% paredzēt iznākumu. Nav vairs tā - kādai komandai izejot laukumā, tai ir pilnīga pārliecība par uzvaru. Organizācija mazliet pieklibo. Lai celtu šo līmeni, virslīga jāveido par tādu produktu, ko kādam var pārdot. Ar kuru vari pievilināt skatītājus. Šobrīd virslīgas spēlēs skatītāju nav daudz. Tā nav tikai futbola, bet arī daudzu citu vietējo čempionātu problēma - kā līdzjutējus aicināt uz spēlēm un noturēt tribīnēs. Mēs neesam vadošajās pozīcijās. Mums praktiski nav ar senām tradīcijām bagāti klubi, kuriem būtu vēsturiska fanu bāze. Futbolā arī nav tādas pirmā kaluma Eiropas zvaigznes, kādas mums varbūt ir basketbolā. Lai pievilinātu skatītāju, mums jāstrādā pie tā, lai radītu tādu vidi, uz kuru līdzjutēji gribētu vest savus bērnus un citus tuviniekus. Lai, apmeklējot virslīgas spēli, varētu labi pavadīt laiku pozitīvā atmosfērā. Domāju, ka nākotnē futbola virslīgai būtu jātiecas kļūt par visapmeklētāko un labāk organizēto čempionātu Latvijā.

Ieskicēji jau dažas lietas, kuru dēļ, tavuprāt, organizācija mazliet klibo. Kas ir galvenie veicamie darbi, lai to pilnveidotu?

Tas nav noslēpums, ka Latvijas futbola infrastruktūra ir katastrofālā stāvoklī. Spēlētājiem nav patīkami spēlēt uz skolu mākslīgajiem stadioniem, tāpat arī skatītājiem nav patīkami nākt uz šādiem stadioniem. Šī iemesla dēļ spēlētāju skautiem vai ārzemju speciālistiem nav intereses braukt klātienē aplūkot virslīgas spēles. Lauvas tiesa spēļu tiek aizvadītas uz mazāka izmēra laukumiem. Tā noteikti ir lieta, kuru vajadzētu sakārtot, lai padarītu Latvijas futbolu mazliet pievilcīgāku.

Šķiet, tas nav finanšu resursu, bet gan cilvēku trūkums, lai to realizētu...

Domāju, ka viena no lietām, kas Latvijas Futbola federācijai būtu jārisina, ir spēcīgs virslīgas vadītājs. Vajadzīgs cilvēks, kurš ir spējīgs piesaistīt sponsorus un virslīgu pataisīt par tādu produktu, kuru ir interesanti skatīties televīzijā, un radītu vēlmi atrasties stadionā. Vidējais apmeklētājs virslīgā ir vai nu bijušais futbolists, vai tāds, kurš ar šo sporta veidu nodarbojas amatiera līmenī.

Virslīga ir vieta, kur aug jaunie spēlētāji. Latvijas futbolā ir pietiekami daudz talantu?

Masveidība jauniešu futbolā mums ir pietiekami liela, lai mēs varētu cerēt uz labiem futbolistiem nākotnē. Taču mums tūkst posma, kurā no bērna vecuma futbola jāpāriet uz pieaugušo. Nav pietiekami daudz pilna izmēra laukumu, kuros bērniem trenēties un spēlēt, lai veiksmīgi varētu attīstīties par profesionālu futbolistu un būtu konkurētspējīgs Eiropā.

Kā vērtē treneru darbu?

Treneru izglītība ir vēl viena joma, kurai varētu pievērst uzmanību. Tam visam jānotiek pakāpeniski un sistemātiski. Domāju, ka lielākā uzmanība jāpievērš šai pārejai no jauniešu uz pieaugušo futbolu, lai pēc iespējas vairāk spēlētājiem dotu iespēju spēlēt profesionālā līmenī. Futbola federācijai vajadzīgs ilgtermiņa plāns, kas attiecas uz infrastruktūru un treneru apmācību. Šobrīd futbols mūsu valstī ir tādā līmeni, ka vienas dienas laikā nevar neko izmainīt. Virslīga ir jāveido par čempionātu, kas kalpotu kā platforma jaunajiem spēlētājiem, lai viņi varētu nokļūt augstākā līmenī. Lai veiksmīgi spēlētu Latvijas pieaugušo valstsvienība, ir jātiecas uz to, lai mūsu izlases līderi regulāri spēlētu ārvalstu čempionātos. Tad mēs varētu adekvāti cerēt uz panākumiem izlases līmenī.

Intervijas 2. daļa tiks publicēta piektdien, 1. septembrī.