Ar mūsdienu hokeja metodēm apmācīt jaunos dāņu hokejistus

Dānijas Hokeja federācija novirzījusi lielu finansiālo atbalstu jauno hokejistu attīstībai. Mērķis ir izaudzināt ne tikai labus hokejistus, bet arī labus cilvēkus, jo hokejs dzīvē nav pats svarīgākais, tas ir tikai palīglīdzeklis sevis pilnveidošanai. Vai latvietim izdosies realizēt savu hokeja ideoloģiju Dānijas plašumos? To rādīs laiks, bet pārliecība un zināšanas Strausam ir.

Sarunas laikā jaunajam IK «Aarhus» bērnu un jauniešu sistēmas trenerim nobirst arī pa kādai asarai, nebūt ne aiz skumjām, bet no sīpolu griešanas. Kamēr rokas darbojas gaļas iemarinēšanas procesā [dēla ballītei], tikmēr atminamies Liepājas laiku, pieredzes apmaiņu Rīgas «Dinamo» komandā un atkārtojam hokeja pamatus.

- Pagājušajā sezonā varēji iejusties apmaiņas programmas studenta ādā. Kādas atziņas guvi, mācoties ASV un Rīgas «Dinamo» skolās?

- Liela daļa no pagājušās sezonas man pagāja mācoties un braukājot apkārt pa pasauli. Ar Rīgas «Dinamo» devos divu nedēļu garā izbraukumā uz Tālajiem Austrumiem. Kopumā tika aizvadītas piecas spēles - Jaroslavļā, Habarovskā, Vladivostokā, Pekinā un Minskā. Katru dienu pavadīju ar Ozoliņu, Ciprusu, Sējēju un Klodānu, kuri ir pietiekami augstas klases treneri. Apguvu jaunas un atgādināju jau zināmas lietas. Atlidojot atpakaļ mājās, devos mēnesi uz Ameriku. Trīs nedēļas pavadīju Karolīnā [USPHL līgas komandā] un divas nedēļas biju Atlantā. Līga kotējās vienā līmenī ar NAHL komandām. Vienīgā starpība ir tāda, ka NAHL līgā var spēlēt par brīvu, bet USPHL par naudu. Varēju mācīties no trenera, kuram vairāki audzēkņi ir izcīnījuši Stenlija kausu. Man iedeva novadīt arī vairākus treniņus junioru vecuma puišiem, katru dienu gāju uz ledus un devos izbraukumos. Tā bija neatsverama pieredze. Neviena grāmata vai skola neko tādu nevar iemācīt.

- Tu arī apmeklēji Boba Hārtlija vadīto treneru semināru. Jauniegūtās hokeja atziņas saskanēja ar Hārtlija izklāstītajām?

- Atlidojot no Amerikas, nākamajā dienā Hārtlijs vadīja pirmo treneru semināru. Viņš stāstīja tādu pašu hokeja filozofiju, kādu es biju paņēmis no Ziemeļamerikas. No jebkuras komandas varbūt tikai viens džeks spēlēs profesionāli. Ja es kā treneris redzēšu, ka no manas komandas izaug sakarīgi cilvēki, tad savu uzdevumu esmu izpildījis.

- Hārtlija izklāstītā pieeja hokejam nav nekas jauns Ziemeļamerikā, bet pie mums tā ir jauna hokeja ābece. Paies laiks, līdz mūsu hokeja sistēmā iesakņosies tādas metodes. Kādas kaites ir Latvijas hokejistu apmācības stilā?

- Latvijas hokejā liela problēma ir tāda, ka netiek strādāts uz fiziskajām īpašībām un tehnisko izpildījumu. Tikai junioru vecumā seko taktika un spēles zīmējums. Primārais ir ielikt fizisko bāzi, pēc tam tehnisko izpildījumu, uz tā var audzēt hokejista piramīdu. Taktika ir piramīdas pašā augšā.

- Pašmāju hokejā, it īpaši bērnu un jauniešu vecumā, no mazajiem hokejistiem tiek prasītas uzvaras, mazāku uzmanību pievēršot pamatu ielikšanai. Lielu daļu vainas jāuzņemas ne tikai treneriem?

- Problēma daļēji ir treneros, bet lielākais kaitējums ir vecāku spiediens uz treneri. Tajā brīdī, kad mēs neuzvaram, tad hokejisti iet no tevis prom. Sanāk, ka esi slikts treneris, ja nevari uzvarēt. Mazo hokejistu attīstībā uzvara ir mazsvarīga. Vienā no treneru sapulcēm mums Koziols rādīja Ziemeļamerikas hokeja attīstības programmu, kurā bija minēts, ka mācēt uzvarēt vajag, sākot ar 18 gadiem. Galvenais, lai viņš gūst baudu no lietas, ko dara.

- Liepājas hokejā tu pavadīji piecus gadus, sāki ar mazo hokejistu trenēšanu, pēc tam pienākumu klāstā nāca klāt menedžera amats Virslīgas komandā. Kā tu varētu raksturot vēju pilsētā pavadīto laiku?

- Kādu laiku galvā sēž teksts pašam par sevi: Rīga ir pilsēta, kur izaugu, bet Liepājā es pieaugu. Tas ir, gan kā personība, gan kā treneris. Liepājā pavadītais laiks bija kā pa viļņiem, pieredzēju daudz labu lietu, bet arī saskāros ar ne tik pozitīviem pavērsieniem. Jebkurš cilvēks, kuru tu satiec, tev ar viņu ir pozitīvs vai negatīvs kontakts, tu no viņa kaut ko iemācies. No katra cilvēka, kuru satiku Liepājā, es kaut ko iemācījos. Nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu par šiem pieciem gadiem. Pirmajā dienā, kad ar sievu iebraucām Liepājā, es viņai teicu, ka pēc pieciem gadiem mēs kaut ko mainīsim. Tā bija pati pirmā diena, kad ievācāmies internātā, toreiz pirmo mēnesi nodzīvojām tur. Dzīvē ļoti daudz vados pēc sajūtām, gan sadzīvē, gan hokejā. Sportā tās sajūtas tiek kombinētas ar teorētiskajām zināšanām. Tajā brīdī bija sajūta, ka pieci gadi būs īstais laiks. Pa šo laiku no pašiem mazākajiem hokejistiem uzkāpu līdz pašai augšai. Viens no mērķiem bija izcīnīt Latvijas čempiona titulu un dabūt bildi pie sienas, arī tas tika izpildīts.

- Pieci gadi bija limits?

- Pieļauju, ka es sevi Liepājā biju jau izsmēlis. Trenera darbā katru dienu uz halli jāiet ar kaifu un jābauda treniņu process. Tā sajūta bija kaut kur pazudusi, bet lietas dzīvē vienmēr sakārtojas, kā tam vajag būt. Ko es Liepājā darītu citādāk, būtu vairāk strādāt ar vecākiem. Tā ir viena no lietām, ko es noteikti mainītu. Protams, daudzi oponēs tavam viedoklim, bet trenera darbs ir komunicēt ar vecākiem. Lai vecāks tev uzticētos, kaut kam ir jābūt aiz muguras. Man kā jaunam trenerim fiziski nevar būt spēlētāji, kas ir izauguši. Līdz ar to dabūt uzticību no vecākiem ir daudz grūtāk.

- Liepājas Virslīgas komandā trīs sezonas pildīji menedžera amata pienākumus. Kādi uzdevumi tev bija jāveic?

- Par treniņu procesu un komandas spēli es neatbildēju, jo par to atbildīgs bija galvenais treneris. Mans pienākums bija, lai spēlētājiem viss ir sakārtots, un spēlēs pildīju asistenta funkciju. Es biju persona starp komandu un kluba vadību. Informācija, kas jānoved no viena avota līdz otram, nebija vienmēr pozitīva, piemēram, spēlētāju atlaišana. Tā bija darba nepatīkamākā daļa. Tāds pienākumu klāsts uzaudzē biezu ādu. Ja nebūtu Liepājas posma, tad nezinu, kur es būtu.

- Pēdējos gados Latvijas Virslīgas izaugsmes temps ir audzis. Pašmāju hokeja līmenis ir augsts?

- Hokejs ir labā līmenī, par to var pārliecināties arī izslēgšanas spēlēs. Cepuri nost Kurbada un Anda [Pikāna] priekšā, ka cilvēks ar tādu uzņēmību un entuziasmu ir gatavs tērēt savus personīgos finansiālos līdzekļus, lai izveidotu tādu komandu. Tas pats attiecas uz Mogo, arī Liepāju un Jelgavu. Šīs komandas ceļ čempionāta līmeni, vēl viena komanda ir Hokeja skola Rīga, kur treneri iegulda milzīgu darba apjomu. Ja aizpagājušajā sezonā, spēlējot pret HS Rīga, bija zināms spēles galarezultāts, tad pagājušogad izslēgšanas spēlēs viegli nebija. Piektā spēle, un viss varēja beigties visādi. Tas ir pierādījums, ka ar jauniem džekiem var dot iesvīst Liepājas komandai. Sērija priekš mums bija negaidīti smaga. Jaunie puiši spēlēja kārtīgu izslēgšanas spēļu hokeju, nežēlojot nevienu - sišana pa rokām, taktiskā spēle uz emocijām, nolasot, kuru pretinieku vajag dušīt. Cepuri nost visu hokejistu un treneru priekšā.

- Kā tu vērtē ideju par Virslīgas papildināšanu ar ārzemju komandām?

- Doma ir laba, bet viss atduras pret finansēm. Liepāju tas skartu visvairāk, ja komandai jābrauc spēlēt uz Tallinu [530 km]. Tie ir nenormāli izdevumi jebkurai komandai. Ceļš, dzīvošana, ēšana, izmaksas jāreizina vismaz ar 25. Beigās tas veido milzīgas naudas summas.

- Minēji, ka devies ar Rīgas «Dinamo» izbraukumā uz Tālajiem Austrumiem. Pats izrādīji interesi par tādu iespēju?

- Neviens neuzbāzīsies ar tādām lietām. Pats zvanīju un runāju, kādas ir iespējas. Tādā veidā es būvēju savas zināšanas un veidoju savu CV. Divus gadus atpakaļ ar Dinamo biju desmit dienas mājās, piedalījos ledus treniņos pie Heikilas. Pagājušajā sezonā vienojāmies ar Dinamo vadību, ka došos tālajā izbraukumā. Viens ir, kad tu atbrauc uz divu stundu treniņu, otrs, kad 24 stundas diennaktī esi ar komandu.

- Sandis Ozoliņš bija viens no taviem mentoriem. Kādas atziņas smēlies no dzīvās leģendas?

- Brīvajos brīžos ar viņu runājām par hokeju, NHL un sadzīviskām lietām. Par profesionāļiem ir pavisam cits stāsts, īsāk sakot, tas ir bizness. Tur cilvēki pelna lielu naudu, tur vajag šodien; nav šodien - nāk nākamie. Par bērniem guvu atziņu, ka nevajag visu ņemt tik saasināti. Nevajag uz to ļoti iespringt, ja nespēlēs puika profesionāli - tas nav nekas briesmīgs. Viņš būs fiziski spēcīgs, psiholoģiski spēcīgs un sakarīgs vīrs dzīvei. Tam visam jāiet roku rokā ar izglītību. Bez izglītības tu nevienam neesi vajadzīgs. Jāsaglabā vēsais saprāts, jāiet skolā un jātrenējas kādā sportā. Darot vairākas nodarbes, tu sevi attīsti kā personību.

- Saviem audzēkņiem mācīsi ne tikai hokeja, bet arī dzīves gudrības?

- Puikām jādabū kaifs no hokeja. Tomēr tas nenozīmē, ka viņi atnāks uz treniņu, mazliet uzspēlēs un treniņš beigsies. Treniņu process ir ar profesionālu ievirzi, bet tas nevar būt dzīvības un nāves jautājums. Hokejs ir palīglīdzeklis, caur kuru var sevi pilnveidot. Vai man izdosies realizēt savas idejas dzīvē? Šobrīd domāju, ka realizēšu.

- Jaunajā sezonā tu vadīsi vienu no Dānijas hokeja klubiem bērnu un jauniešu sistēmā. Kādā atmosfērā notika pārrunas par vakanto vietu?

- Sarunas bija brīvā atmosfērā ar nopietnām tēmām. Uz konkrēto vietu dāņi gribēja importu, nevis vietējo speciālistu. Latvija tika izvēlēta tāpēc, ka tur ir spēlējuši divi mūsējie. Lielā mērā viņu dēļ es nonācu Dānijā. Hokejisti bija sevi labi pierādījuši, tāpēc Latvijas vārds viņiem likās interesants. Novērtējums no ārzemju kluba ir apstiprinājums tam, ka daru kaut ko pareizi. Priekš trenera pa lielam esmu vēl bērnudārzā - pašā sākuma posmā. Jāturpina tikpat aktīvi mācīties, jo nekad dzīvē neesmu baidījies kādam kaut ko pajautāt. Pilnīgi bez kompleksiem, iespējams, pat stulbu jautājumu, bet konkrētajā brīdī mani tas interesē un es pajautāju. Sliktākā atbilde, kuru varu saņemt, ir nē. Lielākā daļa, ar ko esmu kontaktējies, palīdz, atbalsta un pasaka priekšā, ja kaut ko nezinu.

- Dāņi tev uztic atbildīgu pienākumu. Kādi ir līguma nosacījumi?

- Līgumu esmu parakstījis uz trīs sezonām. Dānijas Hokeja federācijai uz desmit gadiem no valsts ir piešķirts budžets bērnu hokeja attīstībai. Neviens neprasa rezultātu pēc diviem vai trijiem gadiem. Dānijas hokeja skola piemēru smeļas no zviedriem un arī Šveices. Viņi vēlas spēlēt tehnisku un fizisku hokeju, kādu piekopj NHL un Zviedrijā. Lielākā atšķirība no mums ir tāda, ka viņi lieki neiespringst uz lietām. Mierīgi dara savu darbu, trenējas, un neviens negaida NHL zvaigznes jau rītdien.

- Dānijā dzīvosi ar ģimeni?

- Pārvākšos ar visu ģimeni, jo tas bija dāņu uzstādījums. Viņi teica: «Ja tu esi viens, tad nejutīsies komfortabli. Mums vajag, lai tu katru dienu esi smaidīgs un ar dzīvi apmierināts.» Ar ģimeni pieņēmām lēmumu, ka uz tuvākajiem trim gadiem pārvācamies uz Dāniju. Tas tikai pierāda, ka hokejs nav vienīgā un svarīgākā lieta pasaulē. Primārā dzīves vērtība ir ģimene. Pārējās lietas ir sekundāras.

- Tuvākais mērķis ir nostrādāt trīs gadus Dānijā, pēc tam skatīties tālākās izaugsmes iespējas?

- Ar kluba vadību smējāmies: ja būs piedāvājums no NHL, tad viņi mani laidīšot. Klubs man nevar iedot garāka termiņa līgumu. Ja es sākšu strādāt ar astoņus/deviņus gadu veciem hokejistiem, kas mainīsies pēc trīs gadiem? Nekas daudz viņu attīstībā nebūs mainījies. Tas ir ilgtermiņa pasākums. Amats ir nopietns un atbildīgs, klāt ir kārtējais dzīves izaicinājums.