Kāpēc jaunie basketbolisti atsaka valstsvienībai?

«Arī man ir bijusi saistība ar spēlētāju atteikumu izlasē, konkrēti ar aģenta Artūra Kalnīša klientu Arturu Kurucu. Sākumā pa ausu galam izskanēja ziņas, ka viņš varētu nepievienoties izlasei, bet man neviens neko neteica. Sazvanījos ar Artura vectēvu, ar kuru bija saruna, ka atnāks ar puiku aprunāsies. Vismaz izrunāties. It kā sākumā viņš nebūtu, bet vēlāk izlasei pievienotos. Taču ne kāds atnāca, ne zvanīja.

Man piezvanīja Kalnītis. Tā bija nesakarīga saruna, un nesapratu, kas notiek. Vēlāk vairs tam nepievērsu uzmanību. Bija sarunāts... Skaidrs kļuva tas, ka nav nopietna attieksme,» TVNET pastāstīja Helmanis.

Šajā vasarā U-20 valstsvienībai palīdzību atteica Artura vecākais brālis Rodions Kurucs (Barselonas «Lassa»), kurš arī ir Kalnīša klients un būtu viens no komandas līderiem. Kluba iebildumu dēļ ierindā nebija Džeiks Krūmiņš, bet nezināmu iemeslu dēļ uz treniņiem neieradās Roberts Dembskis. Savainojumu dēļ jauniešu izlasei nevarēja palīdzēt Kārlis Siliņš, Artūrs Strautiņš, Kristers Zoriks, Kārlis Garoza un Niks Jansons. Kopumā Arņa Vecvagara vadītajai komandai nācās iztikt bez deviņiem spēlētājiem, no kuriem vairākiem būtu nozīmīga loma Eiropas čempionātā. Septiņās spēlēs U-20 basketbolisti piedzīvoja tikpat zaudējumus un atstāja augstāko divīziju.

Latvijas nacionālās komandas kapteinis Jānis Blūms pēc pirmā izlases treniņa 17. jūlijā teica: kā vienīgos iemeslus atteikumam dalībai izlasē redz vai nu savainojumu, vai ja iesaistīta izglītība. Viņš pats vienmēr rāvies uz izlasi, turklāt treniņnometnēs ieradies jau labā fiziskā formā. Paraugs pārējiem.

«Atteikums izlasei man nav saprotams, es to nevaru pieņemt un nevaru akceptēt,» sacīja Helmanis.

«Mēs skaļi dziedam par patriotismu, par sarkanbaltsarkano karogu, par Brīvības pieminekli, par Lāčplēša dienu, par 18. novembri un par 4. maiju. Šajā gadījumā tas pierādās. Pierādās ar darbiem, nevis vārdiem. Neskatoties uz šo, vairāk koncentrējos uz tiem spēlētājiem, kas man ir. Viņiem ir jāsaka liels paldies, ka ir atnākuši un piedalās.»

Vai tiešām iespēja pārstāvēt savu valsti starptautiskā mērogā vairs neskaitās prestiža? Vai jaunajos basketbolistos (ne tikai basketbolistos) zudis patriotisms un ir citas prioritātes?

Bieži tieši spēlēšana izlasē paver jaunas karjeras iespējas. Piemēram, uzreiz pēc U-20 Eiropas čempionāta ilgtermiņa līgumu ar Spānijas augstākās līgas (ACB) klubu Kompostelas «Rio Natura Monbus Obradoiro» noslēdza Verners Kohs, kurš, cita starpā, ir Kalnīša klients.

Artura Kuruca gadījums nav vienīgais, ar ko saskāries U-18 izlases galvenais treneris. Vairāki spēlētāji nolēmuši trenēties individuāli vai vienkārši vēlējušies atpūsties.

«Man nav saprotami atteikumu iemesli. Mums ir gan fiziskās sagatavotības treneris, gan fizioterapeiti, gan labi basketbola treneri. Ja nepieciešams individuāls darbs, tad viss var notikt treneru uzraudzībā. Kandidātos bija vairāki nultie gadi, kuriem nākamā gada Eiropas čempionāts būtu galvenais. Mēs viņus varētu skatīties, iepazīties, tajā skaitā ar Arturu Kurucu. Viņi visi būtu mūsu uzraudzībā, bet diemžēl cilvēki to nesaprot un domā par ko citu.

Grūti izskaidrot vecāku un aģentu darbību. Lielākā problēma ir vecākos un pēc tam cilvēkos apkārt (aģentos).

Ar Arturu Kurucu man pašam personīgi runāt nesanāca. Izlases kandidātiem tika izsūtīts oficiāls ielūgums. Dažs labs neatsaucās, dažs labs pusotru mēnesi pirms čempionāta gribēja zināt, vai viņš būs sastāvā. Bija visādi brīnumi...» norādīja Helmanis.

Būtisks iemesls jauno basketbolistu atteikumiem kļuvuši arī kontrakti ārvalstu klubos, aiz kā slēpjas nauda.

Pagājušajā nedēļā Latvijas Basketbola savienības (LBS) valdes loceklis Edgars Jaunups tviterī rakstīja: «U-20 izlases izkrišana no A divīzijas ir tiešs virknes spēlētāju un viņu aģentu spļāviens sejā Latvijas basketbolam un tā patriotiem. Cilvēki meklē naudu, sagatavo spēlētājus, lai viens otrs savu personisko labumu dēļ iegāztu mūs visus.

Nākamajā Latvijas Basketbola savienības valdes sēdē virzīšu apstiprināšanai stingrus principus, par ko jau ilgi diskutēts, ka šādu precedentu rezultātā spēlētājiem tiek liegta iespēja nākotnē spēlēt valstsvienībā. Ar pašlabuma meklētājiem neko nevar uzvarēt, un tas attiecas arī uz pieaugušo izlasi, izņemot patiesi pamatotus gadījumus.»

Helmanis ir atvērts sarunām un rēķinās ar jebkuru potenciālo izlases kandidātu nākotnē. «Galvenais ir komunikācija. Tā ir lieta, kuru mācāmies arī laukumā. Komunikācija ar treneriem. Ja tā trūkst, tad neko darīt... Lietas ir jāpierāda ar saviem darbiem, nevis vārdiem, - treniņos, spēlēs, ka tu gribi strādāt un būt izlasē.»

Neviens Eiropas klubs, ne NBA komanda, ne aģents juridiski nevar spēlētājiem aizliegt pārstāvēt valstsvienību, ja basketbolists pēdējā laikā nav saskāries ar nopietnu savainojumu.

«Svarīgākais ir tas, kas cilvēkā mīt iekšā, nevis tas, ko viņš rāda uz āru. Nevēlēšanās vai neuzskatīt par vajadzīgu pārstāvēt savu valsti? Tā tev dod izglītību, iespēju trenēties utt. Varbūt viņi ir guvuši sliktu piemēru no spēlētājiem, kuri pirms tam atteikuši izlasei. Paskatīsimies uz Dirku Novicki. Viņš neatsaka Vācijas izlasei, vienalga kādā stāvoklī vai fiziskajā kondīcijā būtu. Cenšas palīdzēt un nekad nav pateicis, ka nespēlēs.

Iekšēji ļoti pārdzīvoju, ka ir izaugusi tāda paaudze,» neslēpj Latvijas U-18 izlases galvenais treneris. «Pieļauju, ka vaina meklējama arī audzināšanā.»

Šonedēļ ar Latvijas junioru izlasi tikās bijušais olimpietis, pašreizējais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, kurš, uzrunājot komandu, pievērsa spēlētāju prātus tieši patriotismam.

«Ja tevi sauc, ir jāiet,» teica Helmanis. «Ja mēs runājam par sarkanbaltsarkano karogu, tas ir tavs gods. Ar spēlēšanu, savām darbībām izrādi cieņu un respektē savu valsti.»

Latvijas U-18 izlase uz Eiropas čempionātu Bratislavā devās ceturtdien. Pirmā spēle grupas turnīrā sestdien pret mājinieci Slovākiju, svētdien jātiekas ar Franciju, otrdien ar Bosniju un Hercegovinu.