Kopā ar Janičenoku tad nu arī sēdāmies pie sarunu galda, lai parunātu par izlases aktualitātēm, viņa karjeras beigām izlasē un tuvāko nākotni.

Trenējaties jau nedaudz vairāk kā nedēļu. Ko esat paguvuši sadarīt?

Uzsvars šajā laikā bijis uz fizisko sagatavotību, pie kā vairāk strādājām no rītiem. Tomēr tas bijis tāds, lai neiedzītu sevi bedrē. Savukārt vakaros strādājām pie komandas spēles pamatiem – taktikas, pamatkombinācijām. Uzspēlējam arī pieci pret pieci un pilnveidojam ātros uzbrukumus. Lai gan nekas daudz vēl nav izdarīts, ir sajūta, ka sportiskā forma uzlabojusies.

Cik viegli pēc pārtraukuma ir ieiet atpakaļ treniņu ritmā?

Nav grūti. Pirms tam jau biju trenējies, bet neesmu no tiem spēlētājiem, kuri uz nometni ierodas jau supergatavi. Ķermenis mazliet tomēr ir jāatpūtina. Nedēļu pirms izlases sākuma neko nebiju darījis, ko pirmajā treniņā varēja just. Tomēr, lai viss būtu kārtībā, nepieciešamas vien divas trīs dienas.

Kā jūtas Ahileja cīpsla, kuras dēļ iepriekšējā sezona tev bija tik saraustīta?

Labi (trīs reizes pārspļauj pār plecu). Šobrīd tas tiek pastiprināti uzmanīts. Tagad viss ir kārtībā.

Tā bija tavas karjeras nopietnākā trauma?

Jā. Tā vispār ir viena no nopietnākajām traumām, kas profesionālam sportistam var būt. Jau kādus četrus mēnešus jūtos labi. Iepriekšējā sezonā spēlēju, bet ilgi laiku nebiju gatavs par 100%. Paldies «Ventspils» galvenajam trenerim Kārlim Muižniekam, kurš bija saprotošs, jo sākumā bija grūti noķert ritmu, jo pārējie komandas biedri jau negaidīs, kamēr iejūtos.

Šogad notikušas izmaiņas arī izlases treneru korpusā – Roberta Štelmahera un Artūra Štālbega vietā ir Artūrs Visockis-Rubenis un Arnis Vecvagars. Kā tu skaties uz šīm izmaiņām?

Izlases galvenā trenera Ainara Bagatska stils palicis tāds pats, bet šobrīd praktiski nav mainījies nekas no tā, kad izlasē bija Štālbergs un Štelmahers. Protams, es zināju Visocki-Rubeni jau iepriekš, bet nezināju viņa stilu. Šobrīd par viņu varu teikt tikai to labāko. Visockis-Rubenis ir ļoti liels basketbola entuziasts un patīkams cilvēks. Man patika arī Štālbergs un Štelmahers, kurus pazinu ilgāk gan kā spēlētājus, gan kā trenerus. Domāju, Ainaram treniņdarbā bija kaut kas jāpārkārto, īpaši ņemot vērā, ka sākotnēji viņš bija rēķinājies ar savu iepriekšējo asistentu palīdzību. Savukārt Vecvagarā man viņa spēlētāja karjeras laikā patika tas, kā viņš izturējās ģērbtuvē. Es viņu ļoti respektēju kā basketbolistu, bet līdz šim pie viņa vēl neesmu trenējies. Tomēr domāju, ka būs tieši tas pats.

Izlasei šajā vasarā ir atteikuši vairāki spēlētāji, piemēram, Anžejs Pasečņiks un Mareks Mejeris. Kā tu skaties uz šiem atteikumiem? Jo arī jauniešu izlasēs šovasar tādu netrūka.

Uzskatu, ka par to ir jārunā. Jāskatās dziļāk, kāpēc tā notiek. Tas nav vienas dienas jautājums. Acīm redzami, ka kaut kas nav kārtībā ar sistēmu, ja jau U-20 izlasē dažādu iemeslu nevar spēlēt pat deviņi basketbolisti. Kaut kas ir jāmaina pašā saknē. Iespējams, komunikācija ar spēlētājiem ir jāsāk ātrāk, lai viņi justos svarīgi. Protams, var gadīties traumas, bet kopumā šie daudzie atteikumi valstsvienībām grauj Latvijas basketbolu. Saprotu, ka daudziem tagad ir aģenti, arī iespējas lielākas nekā agrāk. Piemēram, Porziņģis pirms izlases nodarbības stundu trenējas individuāli, bet pēc tam viņam ir normāls treniņš ar komandu. Domāju, individuālo darbu ar izlasi var apvienot, it sevišķi jauns džeks, kam ar ķermeni un enerģiju viss ir kārtībā. Ir gadījumi, kad basketbolistam tiešām ir jāstrādā ar sevi, piemēram, tam pašam Porziņģim, jo pērn viņš atteica. Tas viss ir saprotams. Bet tas, ka tagad tik liels skaits jauno basketbolistu atsaka spēlēšanai jauniešu izlasēs, ir jāskatās nopietnāk. Šajā situācijā nav jāvaino tikai spēlētāji.

Runājot par Eiropas čempionātu un lielo izlasi, kas varētu būt mūsu trumpji?

Mūsu komandas trumpis varētu būt ātra un agresīva spēle. Mēs ar Porziņģa iesaistīšanos neko daudz savā stilā nemainīsim. Viņš ir pateicīgs materiāls, lai papildinātu mūsu spēli. Porziņģis, Jānis Timma, Jānis Strēlnieks, brāļi Dāvis un Dairis Bertāni būs pamatkodols, ap ko nākamos gadus būvēt izlasi. Vēl jau pievienosies Pasečņiks, Rodions Kurucs un Rolands Šmits, kurš šogad valstsvienībā mani patīkami pārsteidz. Viņš ir darba un spēka mitriķis. Nacionālās izlases līmenī Latvijas basketbols nākamos gadus ir rezervējusi sev vietu elitē. Nesaku, ka valstsvienība katru gadu būs čempione, bet būs labi. Tas ir skaidrs.

Ar Porziņģi jau esat samērojušies spēkiem trīspunktu metienos?

Nē, bet viņam nebūtu variantu (smejas).

Intervijā Sportacentrs.com tu teici, ka šī ir tava pēdējā vasara Latvijas izlasē. Tas ir rūpīgi pārdomāts lēmums?

Jā, šī man ir pēdējā vasara. Ja godīgi, pirms tam par to nebiju daudz domājis, bet pēc šāda jautājuma uzdošanas man atbilde nāca diezgan dabiski. Tagad konkrēti varu atbildēt, ka pēc šīs vasaras izlasē beigšu spēlēt. Mans laiks ir pienācis un jādod kādam citam iespēja būt kaut vai kandidātu sarakstā. Esmu arī cilvēks un nogurstu, un man kādreiz vasarā vajag brīvu laiku.

Ar izlasē pavadīto laiku esi apmierināts?

Noteikti. Šis laiks man ir devis ļoti daudz emociju, paplašinājis manu redzesloku. Saka, ka sportists ir tikai zāle un viesnīca, bet ar mani tā gluži nav. Kopā ar valstsvienību izdevies daudz ko redzēt. Ir bijušas prieka un skumju asaras, ļoti plaša emociju buķete. Lielākoties vasaras, bet izlase bijis ļoti kvalitatīvs manas dzīves posms. Spēlēt valstsvienībā ir gods. Kad man bija 16 gadi un spēlēju kadetu izlasē, par patriotismu nedomāju. Tomēr, gadiem ejot, spēlēšana valstsvienībā manī ir vairojusi patriotismu pret valsti, zemi un cilvēkiem.

Kurš ir tas turnīrs izlasē, uz kuru vari atskatīties un pateikt: «Woow, cik tas bija forši!»?

Spilgti atceros katru turnīru, tiem bijušas dažādas emocijas. Tomēr 2015.gada Eiropas čempionāts Rīgā bija kaut kas fenomenāls. Domāju, man piekritīs arī Lietuvas un Igaunijas basketbolisti. Organizācija bija ļoti augstā līmenī. Kad aizbraucām uz otro posmu Francijā, tur vairs nebija tas, kas Latvijā, lai gan mačā pret mājiniekiem uz spēli atnāca pie 30 000 skatītāju. Bez liekuļošanas varu pateikt, ka Rīgas turnīrs un organizācija bija ļoti augstā līmenī.

Pats šobrīd esi bez līguma.

Jā, tā ir. Basketbolā tā ir normāla prakse. Vēl nezinu, kur būšu. Esmu kaut ko runājis ar aģentu, interese no citiem klubiem, bet es nesteidzos.

Divi Latvijas izlases spēlētāji – Dairis Bertāns un Ojārs Siliņš – šovasar pārcēlušies uz Itālijas klubiem. Tevi šī valsts nevilina, ņemot vērā, ka esi tur pavadījis vairākus gadus?

No Itālijas es neatteiktos, tā man ir mīļa vieta. Tomēr visam ir savas robežas. Izskatīšu katru piedāvājumu, bet šobrīd nav nekā tāda, kas mani apmierinātu. Nekādus kritērijus, kas man šobrīd ir svarīgi, negribu saukt, ir vairāki argumenti, kāpēc parakstu vai neparakstu līgumu.

Cik gadus tu vēl gribi spēlēt?

Skatīšos pēc situācijas. Es gribētu uzspēlēt vēl divus trīs gadus, bet tas ir atkarīgs no veselības. Profesionāli basketbolu sāku spēlēt 16 gados, un būtu forši, ja būtu nospēlējis 20 gadus. Mīlestība pret šo sporta veidu man ir saglabājusies.

Pēc karjeras beigām tev nav bijusi doma iesaistīties Latvijas basketbola dzīves uzlabošanā?

Es gribētu palikt basketbolā. Šī ir lieta, ko pārzinu vislabāk, bet šobrīd grūti ko teikt. Noteikti pēc karjeras beigām kaut kādā veidā es būšu saistīts ar basketbolu.