Taču netikšana draftā vēl nav pasaules gals. Tā mēs varbūt domājām deviņdesmitajos gados, kad visi spēlētāji, kurus draftēja NHL (1988-1993), tur arī uzspēlēja. Kā Harijs Vītoliņš, Artūrs Irbe, Helmuts Balderis, Sandis Ozoliņš, Sergejs Žoltoks, Grigorijs Panteļejevs, Viktors Ignatjevs un Aleksandrs Kerčs. Dažādu spēļu skaitu, bet uzspēlēja, Latvijā radot pārliecību, ka NHL drafts gandrīz automātiski nozīmē arī spēlēšanu NHL. No šeit nosauktajiem lielākā daļa uzskatāmi tomēr par PSRS hokeja sistēmas produktu, jaunākie no viņiem - Ozoliņš un Žoltoks spēlēja PSRS junioru izlasē, kas nozīmēja gana labu sagatavotību. Arī pārējiem vairāk vai mazāk bija saskare ar kādu no PSRS izlasēm.
Pirmo reizi par NHL drafta «netaisnīgumu» aizdomājos 1996. gada vasarā, kad ārpus drafta palika Herberts Vasiļjevs (1976), Ontario Hokeja līgas kluba Gvelpas «Storm» rezultatīvākais spēlētājs. Kā tad tā? Kāpēc kanādieši un amerikāņi neizvēlas tik labu uzbrucēju? Kurš pēdējo juniora vecuma gadu aizvadīja pie viņiem - vienā no trim stiprākajām Kanādas junioru līgām. Nākamajā gadā Latvijas prese iesākumā pat palaida garām ziņu, ka draftēts Aleksandrs Andrejevs (1979), kuru Fīniksas «Coyotes» izvēlējās 8. raundā ar 207. numuru. Saša sezonu pabeidza kādā no ASV junioru līgām, tāpēc draftā aizgāja kā ziemeļamerikānis. Rīgā gaidījām, kad nu Andrejevs beidzot parādīsies NHL tuvumā, bet...