Jau piektdien Latvijas sieviešu basketbola izlase Čehijas galvaspilsētā Prāgā sāks Eiropas čempionātu. Iepriekšējos divos kontinenta čempionātos valstsvienībai nav izdevies pārvarēt apakšgrupu turnīru, tāpēc pēc tiem palikusi neliela rūgtuma sajūta. Tomēr viena no Latvijas izlases līderēm Anete Šteinberga tic, ka šogad komanda, spītējot traumām, var pacīnīties par pirmo astoņnieku.
Vai šis Eiropas čempionāts tev būs īpašs, ņemot vērā, ka tieši Prāgā esi spēlējusi iepriekšējās divas sezonas?
Jā, tas būs īpašs. Prāga ir lieliska vieta, kur spēlēt. Spēlētājam ir svarīgi, ka apkārt nav tikai basketbols un ir iespējas arī atslēgties. Prāga tam ir lieliski piemērota, jo tur ir daudz vietu, ko apmeklēt, - arhitektūra, muzeji... Vari atslēgties un kaut uz brīdi aizmirst par basketbolu. Esmu spēlējusi pilsētās, kur nav nekā, gandrīz visu laiku esi četrās sienās. Savukārt Prāgā 20 minūšu laikā vari būt centrā un izbaudīt skaisto pilsētu.
Tad jau tu zināsi, kur kādā brīvākā brīdī aizvest komandu.
Jā, protams. Ja vispār būs brīvs brīdis (smejas).
Runājot par Latvijas izlasi, kas ir tie aspekti, kas mums pirms Eiropas čempionāta vēl jāuzlabo?
Vēl jāpiestrādā pie niansēm, piemēram, spēlētāju rotācijas aizsardzībā. Trešā ceturtdaļa mums bijusi kritiskais brīdis gandrīz visās pārbaudes spēlēs. Mums ir jāsavācas, jo tas var būt izšķiroši – Eiropas čempionātā nebūs tik viegli tikt ārā no bedres, ja palaidīsim pretinieces pārāk tālu.
Neveiksmīgā trešā ceturtdaļa raksturojama ar to, ka pēc lielā pārtraukuma laukumā iznākat nedaudz atslābušas?
Neteiktu, ka mēs būtu atslābušas, bet kaut kas tajā brīdī nenostrādā. Varbūt kaut ko sasteidzam, nevaram apstādināt pretinieces. Ja pieļaujam kļūdu, vajag nedaudz piebremzēt un nospēlēt apdomīgāk. Tā nospēlēt pāris epizodēs, un spēles garša un pārliecība būs atgriezušās.
Kā tev pašai šķiet, līdz turnīra sākumam būsim optimālā gatavībā?
Es domāju, ka jā. Man nav tādas sajūtas, ka visi gali maisam atplīsuši un jādomā, ko tagad darīt. Treneri zina, ko dara, arī no medicīniskās puses tiekam aprūpētas. Jebkurai komandai gadās mikrotraumas, kādas neveiksmes. Mums vienkārši jāsavācas un jākoncentrējas uz to, ko varam izdarīt. Būsim gatavas, nekāda iekšēja uztraukuma man nav.
Vairākas spēlētājas traumu dēļ izkritušas no izlases kandidātu saraksta, vēl nesen nopietnu savainojumu guva Dita Rozenberga. Kā, tavuprāt, tas ir ietekmējis šo sagatavošanās procesu?
Protams, Ditas izkrišana no sastāva mūsu komandai bija smagākais trieciens, jo viņa sniedz lielu pienesumu aizsardzībā un cīņā par atlēkušajām bumbām. Tomēr nevaram pārāk ilgi kavēties pie tā, kā mums nav. Jāstrādā ar to, kas mums ir, un jādomā, kā to visu salikt kopā, lai varētu aizstāt Ditas neesamību.
Kas šajā Eiropas čempionātā būs mūsu trumpji?
Tas varētu būt ātrs un disciplinēts basketbols, kur izmantojam vājās pretinieču vietas. Sāncenses var būt par mums garākas, piemēram, Krievija, bet, cerams, vienlaicīgi arī lēnākas. Tāpat mūsu ierocis varētu būt dažādi aizsardzības veidi, kā apturēt pretinieču līderes un neļaut viņām justies komfortabli.
Iepriekšējos divos Eiropas čempionātos Latvijas izlase nav izkļuvusi no apakšgrupas. Tad šogad tas pirmais mērķis turnīrā būtu tieši šāds – pārvarēt pirmo posmu?
Protams, minimālais mērķis ir izkļūt no grupas. Neviens nebrauc zaudēt. Uz nosacītajām favorītēm, kuras uzstāda mērķi triumfēt Eiropas čempionātā, skatos skeptiski, jo šis turnīrs varbūt nav laimes spēle, bet izšaut var jebkura komanda. Ir ļoti svarīgi, kā izlases spēs savākties uz šo turnīru. Es braucu, lai uzvarētu, nevis tikai lai izkļūtu no apakšgrupas. Uzskatu, ka katrai jābūt tādam mērķim.
Palūkojoties uz izlases kandidāšu dzimšanas gadiem, tu esi viena no vecākajām. Pati tā arī jūties?
Nē (smejas). Mūsu komandā netiek tā pozicionēts – vecākais vai jaunākais. Visas jūtamies vienlīdzīgas. Esam komanda, kur spēlētāju vecums nav šķērslis. Viena ar otru saprotamies ļoti labi.
Kura no spēlētājām ģērbtuvē runā visvairāk?
Es brīžiem runāju daudz, savā nodabā kaut ko vāros (smejas). Kopumā gan visas savā starpā apspriežas. Pēdējā laikā daudz runājam par savām pretiniecēm. Spēlētājas no savas puses sniedz visu zināmo informāciju, cik nu kurai tā ir.
Un tādas pirmsspēles, starplaiku uzrunas? Šajā ziņā aktīvāka ir kapteine Gunta Baško-Melnbārde?
Jā, tas laikam vairāk ir Guntas lauciņš. Tā kā viņa ir kapteine un pieredzes bagātākā spēlētāja, viņa attiecīgos brīžos spēj komandu savākt kopā.
Tu pati jūties kā viena no izlases līderēm? Jo klubos jau spēlē arī gana augstā līmenī.
Jūtos, ka es varētu būt viena no komandas līderēm, bet zinu, ka nespētu pastāvēt bez blakus esošajiem elementiem komandā. Šis ir tas laiks, kad 1990. un 1991. gadā dzimušās spēlētājas – es, Ieva Krastiņa, Kristīne Vītola – esam apbružājušās profesionālajā basketbolā, un pieredze sāk krāties. Turklāt no mums tagad arī gaida rezultātu. Arī klubos jāturpina iesāktais – esam sevi parādījušas profesionālā līmenī un tagad jāsper nākamais solis. Katra spēle, katrs turnīrs parāda, vai esi piederīgs konkrētajam līmenim, vai arī vēl ir jāstrādā.
Šajā treniņnometnē izlase ir bijis kāds saliedēšanās pasākums?
Vēl nav bijis, bet ir solīts, ka būs. Tā kā treniņprocess notiek Rīgā, katrai darāmas savas lietas. Lai gan, kad bijām pārbaudes turnīrā Čehijā, mēs devāmies kopīgās vakariņās. Tas bija diezgan jauki, jo viss bija brīvā gaisotnē un savā starpā čalojām par visvisādām tēmām.
Kā ir ar mikroklimatu? To šobrīd prasās uzlabot?
Nē, nevajag. Cik esmu spēlējusi izlasēs, arī jaunatnes, nav bijušas situācijas, kad komanda dramatiski jāsaliedē. Katrai ir gods spēlēt par Latviju, un neviena nenāk ar pārliecību, ka ir baigā zvaigzne. Visas saprotam, ka strādājam vienota mērķa vārdā. Vienmēr savā starpā esam bijušas draudzīgas, un gadu laikā tas arī ir noturējies.
Eiropas čempionātā vienā apakšgrupā spēlēsim pret Krieviju, Melnkalni un Beļģiju. Ko tu vari pateikt par šīm pretiniecēm?
Par Krievijas izlasi vairāk noteikti zina treneris Zībarts, tomēr pati esmu spēlējusi gan šajā valstī, gan pret krievu komandām FIBA Eirolīgā. Kad Krievija sagatavošanās posmā bija bez Epifānijas Prinsas, šīs vienības spēles stils bija pavisam citādāks. Kad pievienojās Epifānija, situācija strauji mainījās. Viņa ir ļoti daudzpusīga saspēles vadītāja, kura organizē visu Krievijas spēli. Tieši viņa mums ir jāaptur. Šai komandai ir arī Krievijas jaunā zvaigzne Marija Vadejeva, kura sevi ir pierādījusi augstā līmenī, kā arī spēcīgas metējas.
Savukārt Melnkalne mums ir mazāk zināma komanda, lai gan tās galvenais treneris ir vadījis Krievijas klubu Orenburgas «Nadežda». Varbūt citas meitenes pret šīs valsts pārstāvēm ir spēlējušas vairāk, es to diez cik daudz neesmu darījusi. Arī viņām ir naturalizētas spēlētājas.
Beļģijas izlasē zinu tikpat kā visas basketbolistes. Viņas individuāli ir ļoti talantīgas, bet nezinu, vai viņas to spēj salikt kopā kā komanda. Pašlaik izskatās, ka liels akcents tiek likts uz Emmu Mesemanu un Annu Voutersu, kas ir viņu lielie ieroči, tāpēc mums jādomā, kā viņas apturēt tieši centra pozīcijā.
Runājot par tavu klubu karjeru, tagad esi atgriezusies Ainara Zvirgzdiņa trenētajā Beļģijas komandā Brenas «Mithra Castors». Kāpēc? Kas tevi aizvedis atpakaļ uz šo klubu?
Profesionāla basketboliste esmu bijusi četrus gadus, kas nav daudz. Sākumā šķita, ka divas sezonas nospēlēt vienā klubā ir ilgs laiks. Tomēr ar laiku esmu sapratusi savas vērtības - kādam tā ir nauda, kādam tas ir basketbols. Man tas ir basketbols – lai arī kur es būtu un kādu naudu saņemtu, man ir svarīgs treneris un tas, kā viņš sagatavo komandu. Man ir ļoti grūti, ja trenerim nav savas sistēmas un redzējuma. Šajā gadījumā izvēlējos basketbolu pāri naudai, jo uzskatu, ka esmu pārāk jauna basketboliste, lai sēdētu uz soliņa un pelnītu naudu. Mani interesē attīstība, spēles laiks, jaunas emocijas basketbolā. Protams, Prāgā saņēmu lielisku pieredzi, bet sadarbība diemžēl neizdevās kā plānojām. Tad man nāca piedāvājums no Beļģijas kluba, par kura galveno treneri jau decembrī kļuva Zvirgzdiņš. Man patīk ar viņu sadarboties. Laikam viņā esmu atradusi savu treneri. Viņš zina, ko viņš grib un kā to sasniegt. Tas jau pierādījās tad, kad Beļģijā spēlēju 2014./15. gada sezonā – no vidēja līmeņa spēlētajām Zvirgzdiņš izveidoja komandu, kas sasniedza FIBA Eirokausa finālu. Tas bija pārsteigums visai Eiropai. Arī šosezon mums būs komanda bez zvaigznēm, atliek vienīgi strādāt, lai parādītu labu sniegumu FIBA Eirolīgā.
Ja Beļģijas komanda nespēlētu Eirolīgā, vai tu tai pievienotos?
Minimālais, kas mani interesēja, bija dalība Eirokausā. Beļģijas klubs norādīja, ka tas par 99% spēlēs Eirolīgā, bet arī spēlēšana līmeni zemākā turnīrā nebūtu šķērslis un es labprāt pievienotos komandai. Pēc sezonas, kurā neesmu spēlējusi daudz, man basketbols interesē krietni vairāk nekā nauda. Aizbraukt tikai kaut kur, lai spēlētu Eirolīgā, mani arī neinteresēja. Gribu attīstīties individuāli.
Naudu Beļģijā pelnīsi mazāk nekā Prāgā?
Jā, pelnīšu mazāk, taču algas kritums ir minimāls. Savā ziņā biju pat gaidījusi mazāku piedāvājumu, taču tas ir konkurētspējīgs atalgojums, salīdzinot ar Prāgas klubu.
Kad 2016.gada sākumā pievienojies Prāgas klubam, tava loma sākotnēji bija diezgan liela, taču nupat aizvadītajā sezonā tavs spēles laiks bija ļoti ierobežots. Kāpēc tā?
Pati nebiju gaidījusi, ka man pēc ierašanās Prāgā būs tik liels spēles laiks, bet acīmredzot sevi pierādīju, treneriem mans pienesums arī patika. Otrajai sezonai ļoti gatavojos – ar domu progresēt. Protams, apzinos, ka tādas superspēles, kāda man bija Eirolīgas «Final Four» pusfinālā (21 punkts un desmit atlēkušās bumbas), negadās katru maču. Man bija mērķis noturēties līmenī – vidēji ap desmit punktiem spēlē. Tomēr kaut kur varbūt sevi nobremzēju, vairs tik daudz nesaņēmu uzticību no treneriem. Sākumā to saņēmu, bet pēc tam pievienojās amerikāniete, kurai uzticējās vairāk, un viņa deva savu pienesumu. Man laukumā vairs netika dots tik daudz minūšu, bet atvēlētajā laikā centos parādīt, ko vien varu. Īsti nesanāca, arī komandas spēles stils nebija man īsti piemērots.
Tu esi divkārtēja Čehijas čempione, cik augstu tas sieviešu basketbolā kotējas?
Es nezinu, cik tas ir nozīmīgs, bet negribētu aizvadīt sezonu, kurā neesmu izcīnījusi kādu titulu. Man patīk uzvarēt, un vienalga, kādā līmenī. Šajās mazajās valstīs ir pateicīgi, ka nav spēcīgs čempionāts, jo vari rotēt sastāvu un līderēm dot atpūtu, fokusējoties vairāk uz Eirolīgu. Protams, čempiontituls netiek pasniegts, tas jebkurā gadījumā ir jāizcīna.
Noslēdzot sarunu, ar kādu rezultātu tu būtu apmierināta Eiropas čempionātā?
Ar iekļūšanu astoņniekā. Domāju, tas ir reāli.
