Sējējs: Rīgas «Dinamo» trūkst veselīgas konkurences

Rīgas «Dinamo» ir aizvadījusi deviņas sezonas KHL. Kā izskatās no jūsu puses?

Kopumā var teikt, ka Rīgas «Dinamo» ir liels un labs projekts, kas turpina attīstīties, palīdzot attīstīties arī hokejam Latvijā, lai arī, iespējams, kāds tam varbūt nepiekritīs.

Bet, lai spēlētu attiecīgi augstā līmenī, tomēr ir jāspēlē ar spēcīgām un labām komandām, ir jāspēlē spēcīgā līgā. Lai sportists augtu un attīstītos, viņam vajag spēcīgu pretinieku un konkurenci. Tad viņš tiecas uz augšu. Neviena cita līga mūs īpaši redzēt negrib, jo visiem pašiem ir savi čempionāti. Esam iepriekšējos gados šajā līgā sevi diezgan labi pierādījuši. Pēdējās trīs sezonas varbūt nav tik labas, bet tam ir savi objektīvi un subjektīvi iemesli. Visiem gadās kritumi un kāpumi.

Iepriekšējos gados Rīgas «Dinamo» klājās labāk KHL, bet pēdējās sezonas tādas pabālas. Kas noticis?

Jā, interesants jautājums. Pirmkārt, mēs bijām daudz jaunāki. Es runāju tieši par latviešu hokejistiem, tie paši jau joprojām spēlē, kas pirms vairākiem gadiem, tikai bija daudz jaunāki un motivētāki. Arī jaunos, kas varētu šos vecos pabīdīt malā, tā īpaši neredz!

Bet tagad taču parādās jaunie arī...

Normāli vieta komandā ir jāizcīna, nevis jāatnāk, jāizsēž, kamēr vecie beidz un tu ieņem viņa vietu. Tā nav konkurence. Tu šo vietu neesi izcīnījis, tava meistarība nav augusi. Tā tas pašlaik notiek hokejā. Nav mums šobrīd tik daudz augsta līmeņa hokejistu, kas varētu izkonkurēt vecos un veidot komandā veselīgu konkurenci.

Kāpēc Latvija nespēj tos sagatavot?

Cik Latvijā ir iedzīvotāju? Ņemsim kaut vai tos pašus, ar ko mēs spēlējam pasaules čempionātā šogad. Nerunāsim par lielvalstīm Krieviju, ASV, Kanādu, kur ir daudzi miljoni iedzīvotāju. Paņemsim tos pašus dāņus, slovākus. Cik iedzīvotāju ir viņu valstīs? Labi, nesalīdzināsim iedzīvotāju skaitu, salīdzināsim, cik šajās valstīs ir profesionālu hokejistu. Varbūt Itālijā ir tikpat, cik mums, bet Dānijā, Slovākijā ir stipri vairāk, tātad atlase ir daudz lielāka. Tajā paša laikā pasaules čempionātā mēs uzvarējām gan dāņus, gan slovākus, tomēr jāatzīst, ka Slovākijai un Dānijai nebija labākie sastāvi. Mums trīs spēlētāji dabū traumu, un tā ir vesela traģēdija - kā spēlēsim, kas notiks? Es nerunāju tikai par daudzumu, bet par kvalifikāciju. Notiek arī dabiskā atlase – kāds beidz spēlēt, kāds aizbrauc mācīties. Daudzi 15-16 gados dodas uz ASV un Kanādu meklēt laimi tur. Ziemeļamerikā ir padsmit jauno hokejistu, kas spēlē dažādās līgās. Pēc dažiem gadiem viņi varētu būt konkurētspējīgi Rīgas «Dinamo» un Latvijas izlasē.

Lai cik mums ir iedzīvotāju, mums ir skeletons, Porziņģis. Vai mums nepietrūkst kaut kāda līdera drīzāk, kas pavirza arī hokejistus?

Pagaidiet, cik gados tāds Porziņģis parādījās? Tagad pēc daudziem gadiem ir parādījies Porziņģis, bet viņš ir viens, nav jau vesela komanda, klubs ar Porziņģiem. Un kur viņš izauga par to, kas ir tagad?... Spēlējot labā līgā Spānijā pret spēcīgiem pretiniekiem un cīnoties par savu vietu komandā!

Varbūt tad mums nevajag mesties uz komandu sportu?

Kāpēc? Ir taču jaunajiem hokejistiem labi piemēri, uz ko skatīties un uz ko tiekties. Labi, bija slikta sezona Rīgas «Dinamo». Jā, piekrītu, pēdējās sezonas pa līkni it kā iet uz leju. Bet vienmēr jau ir kāda bedre... ir tas dibens, kur tu atkal atsperies un palēnam ej uz augšu. Ja mēs paņemsim, piemēram, NHL komandas – «Edmonton Oilers», viņi kādus 10 gadus nebija tikuši play-off. Vai tāpēc tur kādu kāra pie staba? Viņi lēnām strādāja, gatavoja spēlētājus, lai atkal tiktu atpakaļ. Tas pats Ņujorkas «Rangers». Cik gadus viņi play-off nebija tikuši. Tur ir dārgākie spēlētāji, tur miljonus tērē, bet play-off viņi nevarēja un nevarēja tikt.

Rīgas «Dinamo» KHL ir nospēlējusi deviņas sezonas. No deviņām KHL sezonām piecas reizes Rīgas «Dinamo» bija play-off. Es Rīgas «Dinamo» esmu astoņas sezonas un piecas reizes tiku play-off. Vienu sezonu strādāju Prāgā, kur tikām play-off pirmajā gadā. Ar mūsu finansiālo un spēlētāju resursu es uzskatu, ka tas ir ļoti labs rezultāts. Ja desmit gados mēs 1-2 reizes būtu tikuši, tad varētu teikt, jā... nu pašvaki. Vitjaz, piemēram, 9. sezonā pirmo reizi tika play-off.

Labi, mums nav tik daudz spēlētāju resursu, Tad pērkam! Čehus, somus...

Jā, pērkam, bet visam vajag naudu. Jūs aizejat uz tirgu, manta maksā piecus eiro, jūs prasāt, lai atdod par vienu, nu neatdos. Visam ir sava cena. Cik liels tas budžets ir, tik liels tas ir, un jāmēģina to budžetu kaut kādā veidā salikt un izveidot kaujas spējīgu komandu; un gribas jau, lai spēlē savi puikas, lai viņi spēlē labā līgā un ir labi sagatavoti Latvijas izlasei.

Kāpēc sākumā gāja labāk? Sākumā, 2008. gadā, tika izveidots KHL, līdz tam bija Krievijas superlīga. Krievijā spēlēja samērā maz ārzemnieku. Bija čehi, slovāki, bet amerikāņu, kanādiešu bija maz. Izveidoja KHL līgu, visiem radās interese, bet bija bail no Krievijas sadzīves. Bet te komanda no Latvijas. Rīga, Latvija – bija interesanti spēlēt tur, bet dzīvot te. Līdz ar to par normālām, adekvātām naudām varēja dabūt labus spēlētājus, kas mums pirmajos gados bija; Hosa, Hartigens, Elisons, Novāks, Petrovickis – tie visi ir ļoti kvalitatīvi spēlētāji. Kad viņi pabraukāja riņķī, paskatījās, ka tur nemaz tik traki nav, un kad piedāvāja stipri lielākas finansiālās iespējas, viņi aizbrauca uz citiem klubiem. Kā zināt, sportistam mūžs ir ļoti īss.

Ne jau visi čehi un somi arī ir tik spēcīgi hokejisti, bet viņu ir vairāk un tā pati konkurence ir lielāka; ja pērkam ārzemnieku, gribam, lai viņš ir labāks nekā vietējais. Te arī jāņem vērā dažādi faktori, ne jau katrs ārzemnieks var iedzīvoties, bet galvenais... nu gribam mēs tos savējos redzēt laukumā!

Kāpēc citi var un latvieši nevar?

Jūs domājat, ka visi var? Visur ir atlase, un līdz virsotnei nokļūst tikai tie labākie! Mums par katru bērnu, kas spēlē hokeju, par katru censoni ir jācenšas, lai viņš paliek tajā hokejā. Piedāvājumu ir ļoti daudz – basketbols, florbols, futbols, kur nevajag tik dārgu ekipējumu un arī kopējās izmaksas ir mazākas.

Un ar visu to es domāju, ka latvieši var. Pēc vienas vai divām neveiksmīgām sezonām nevajag uzreiz taisīt traģēdiju. Mainās paaudzes, tas notiek lēnām, bet notiek, parādās jauni hokejisti un drīz būs vēl jauni. Nav jau nevienā sporta veidā vai komandā tā, ka visu laiku viss ir skaisti, ir kritumi un ir cēlumi, jāstrādā un jāiet uz priekšu.

Hokejs tomēr ir modē. Manu bērnu draugi daudzi trenējas hokejā, tā ka nevar teikt, ka nav intereses.

Nē, tā, protams, nav, līdz U-18 un U-20 vecumam mums ir pietiekami daudz bērnu. Bet problēma ir tā, ka ir daudz blakusnodarbju. Ir motivācija, ir talants, bet jāiegulda ļoti liels darbs, lai šo talantu un savas prasmes attīstītu. Tas pats (Bobs) Hārtlijs daudzās intervijās ir teicis, ka ir jāieaudzina darba ētika, ir ļoti daudz jāstrādā, lai varētu kļūt par augstas klases sportistu, te ar 1-2 stundu treniņu dienā ir par maz, ja gribi par kaut ko izaugt, jo konkurenti arī strādā! Tas nav tikai hokejā, tas ir jebkurā sporta veidā. Man jautā, kā es tik tālu izaugu. Kā izaugu? Pirmkārt, man «spīdēja» krievu armija uz diviem gadiem. Es spēlēju tāpēc, ka hokejs man patika, bet 18-19 gados domāju – jāiet būs krievu armijā. Tik ļoti negribējās braukt kaut kur pie baltajiem lāčiem. Un tad bija tie divi gadi riktīgi jāiespringst, jātrenējas kā trakam, lai iesprauktos tā laika «Dinamo» sastāvā kaut vai 4. maiņā, kur bija liela konkurence. Tā bija baigā motivācija. Kas tagad ir motivācija? Tagad lielākā motivācija ir nauda.

Bija Rīgas «Dinamo» viens spēlētājs, kurš teica: ja man maksātu tik, cik (Sergejam) Mozjakinam, es arī samestu tik pat daudz golu. Reāli dzīvē ir otrādi, sākumā parādi, ka tu vari, un tad jau piedāvājumi paši nāks. Diemžēl vērojama tāda tendence, ka samierinās ar to, kas ir, kāpēc pārpūlēties, man tāpat ir labi.

Parunāsim par naudu. Ir īpašnieki, naudas devēji. Kādas ir jūsu attiecības? Klīst visādas runas... Kā ir no jūsu puses? Vai īpašnieki ietekmē trenerus?

Ir budžets, ko iedod menedžerim komandas komplektēšanai. Ir kaut kāds laika termiņš – līdz jūlija sākumam, jūlija vidum, līdz braukšanai uz treniņnometnēm, kad tiek izveidots komandas pamata kodols, pēc tam piemeklē kādus dažus trūkstošos. Tad ir jāsavelk, lai viss iekļaujas budžetā.

Ar naudas devējiem, kā jūs sakāt, ar akcionāriem, Rīgas «Dinamo» padomi tad izrunājam par katru spēlētāju atsevišķi un par visu komandu kopumā, kā tas varētu izskatīties, ko vēl vajadzētu, viņi visu grib zināt, kā notiek process.

Vai ir bijis tā, ka viņi pasaka, ka šis puika obligāti jāņem, bet šo, fui, nē?

Nē, tā nekad nav bijis. Vienkārši viņi grib būt lietas kursā un visā iekšā, tāpēc viņi grib visu dzirdēt. Tas ir normāli, ka akcionāri grib zināt, kur un kā tiek tērēta nauda. Menedžeris pieņem lēmumus par spēlētājiem, atnāk un saka - man ir tāds un tāds spēlētājs, vajag tik un tik naudas. Un tad diskutējam, aprunājamies, akcionāri grib zināt pēc iespējas vairāk par katru hokejistu. Ja vajag vairāk naudas kādam labam spēlētājam, tad ar akcionāriem jārunā, vai varam to atļauties vai nevaram. Nav tā nekad bijis, ka viņi pateiktu, ka šis jāņem, šo kategoriski neņemsim. Ir gan pajautāts, kāpēc tu gribi Pēteri un negribi Jāni vai otrādi. Tas ir normāli, kāpēc es noteiktu naudas summu gribu ieguldīt Pēterī un nevis Jānī vai otrādi. Akcionāri grib zināt. Tas pats par treneriem. Ja ir zaudētas vairākas spēles, neiet tā, kā gribētos, tad paaicina trenerus, menedžerus kopā un grib dzirdēt, kas par vainu, kā var ko mainīt vai kā var palīdzēt, un meklējam risinājumu. Nekad no padomes nav bijis uzstādījums, ka, lūk, jums jādara tas, šie spēlēs, šie nespēlēs, jums jāspēlē pēc šādas vai citas taktikas. Nekad nav jaukušies iekšā treniņu procesā vai likuši trenerim kaut ko darīt savādāk, nekā to redz treneris. Varētu pat teikt, ka Rīgas «Dinamo» akcionāri ir ļoti pacietīgi. Pagājušo sezonu mums gāja pavisam švaki, bieži tikāmies, apspriedām, ko un kā varētu labot, biju gatavs, ka mani var atlaist jebkurā brīdī, bet ļāva sezonu nostrādāt līdz galam, centās palīdzēt, psiholoģiski atbalstīt, un pat šādā situācijā nebija ne reizi iejaukšanās komandas treniņu procesā vai izteikti kādi norādījumi par spēlētājiem, kuram jāspēlē, kuram ne.

Tas pats ir par tā sauktajiem bullīšiem (soda metieni), ka nevar bullīšus iemest. Viens reiz teica, vai tad nevarot no rīta līdz vakaram tos bullīšus trenēt. Bet viena lieta ir treniņā, cita spēlē, kur cits vārtsargs, tribīnes bļauj, milzīga atbildība. Var uztrenēt tehnisko izpildījumu, bet nevar treniņā līdz galam dabūt to psiholoģisko noturību. Ir tā – vai nu krīt iekšā, vai nekrīt.

Jūs minējāt, ka ir jānolaižas līdz bedres dibenam, lai varētu atsperties. Vai bedrei ir sasniegts dibens un būs atspēriens uz augšu? Vai uz to varam cerēt?

Protams, cerībai ir jābūt vienmēr!!! Ļoti daudz tiek ieguldīts darbs, lai jaunā sezona būtu daudz labāka. Daudz kas ir pamainījies, sadarbība ar LHF (Latvijas Hokeja federāciju) ir pavisam citā līmenī, nekā tas bija agrāk, menedžments, arī treneri nu jau ir apstiprināti.

Arī hokejisti paši ir piedzīvojuši neveiksmīgu sezonu un grib iziet uz citu līmeni, parādīt pavisam citu sniegumu jaunajā sezonā. Atliek tikai tāds mazumiņš vēl, saliedēt komandu lieliem mērķiem, bet domāju, ka kopā to varam.

Tāpēc es domāju, ka mūs gaida ļoti interesanta un spraiga sezona ar jaunām skaistām uzvarām!