Ja tauta pat pie baltā svētku galda runā tikai par hokeju, tad skaidrs, ka klāt ir pasaules čempionāts. Latvijai jau 21. elites jeb A grupā. Kaut nelaimi vēstošie putni jau pirms 15 gadiem ķērca, ka Turku, kur Latvija debitēja 1997. gadā, 2002. gadā A grupu atstāšot.
Slikto pareģojumu bijis arī citkārt, taču Latvija ar Arturu Irbi vai bez Irbes, ar Sandi Ozoliņu vai bez Ozoliņa, ar Kirovu Lipmanu vai bez Lipmana, bet nekur nekrīt. Lai gan gājis ir visādi. Tajā pašā Ķelnē, uz kurieni izlasi šogad vedis Bobs Hārtlijs, pirms 16 gadiem bija liela varbūtība atvadīties no A grupas. Pat pēc spožās 2:0 uzvaras pār ASV. Gribas ticēt, ka Stenlija kausa uzvarētājs Hārtlijs būs veiksmīgs treneris. To, ka viņš ir labs speciālists, esam jau pamanījuši šajos divos mēnešos, kopš viņš strādā Rīgā. Lai Hārtlijs būtu uzmanīgs un mazliet piesardzīgs, piedāvāju viņam un arī jums ieskatīties, kā debijas gados elites grupā pirmajā čempionātā gājis viņa priekštečiem. Tā kā Leonīds Beresņevs kā galvenais treneris debitēja 1996. gadā B grupas turnīrā, tad viņš šajā Latvijas hokeja vēstures sadaļā netiek iztirzāts.
Pirmais. Haralds Vasiļjevs 2000. gadā. Labākais no visiem debitantiem. Ar pirmo piegājienu ieskrēja 1/4 finālā. Pēterburgā radot īstu furoru. Kamēr vien dzīvs būs kāds no 2000. gada 5.maija spēles dalībniekiem un skatītājiem, tikmēr mūs karogā būs ierakstīts 3:2 varoņdarbs pret Krieviju. Pirms tam 6:3 pret Baltkrieviju, 2:1 pret Ukrainu, arī 1:1 pret ASV, bet 1/4 finālā tikai ar tiesnešu palīdzību Čehija mūs pieveica ar 3:1. Laikam jau jānorāda, ka Vasiļjevam arī tā gluži debija uz izlases soliņa nebija, ugunskristības viņš izgāja jau 1999. gada novembrī Šefīldā. Tātad Pēterburgā viņš komandu jau pazina un zināja, ko kurš var izdarīt. 8. vieta.
Arī Kurts Lindstrems uz 2002. gada pasaules čempionātu Kārlstadē veda jau mazliet iepazītu izlasi. Galu galā pirms PČ zviedrs jau bija pabijis Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs. Kur gan viņš peldēja. Un peldēja arī Kārlstadē un vēl vismaz vienu gadu, tikai sava darba trešajā gadā 2004. gada PČ Prāgā būdams karalis un noteicējs. Pirms Kārlstades Kurre bija ieņēmis galvā, ka, apvienojot vienā maiņā Beļavski, Žoltoku un Panteļejevu, aizsargos piemetot Tribuncovu un Ozoliņu, iznāks piecnieks, kas graus visus pēc kārtas. Hokeja proza iznāca skarba: Žoltokam un Ozoliņam pa mīnus 7 lietderībai, Panteļejevam - 4, Beļavskim un Tribuncovam - 3. Sliktākie rādītāji komandā... Tikai viena uzvara - 4:1 pār Itāliju, un diezgan pamatots Gunta Ulmaņa vaicājums: «Vai mums vajag ārzemju treneri, lai izcīnītu vienu uzvaru?»
2006. gada pavasarī pēc Turīnas skandāliem un nesaskaņām kā ugunsdzēsējs tika uzaicināts Pjotrs Vorobjovs. Kurš no Latvijas bija aizbraucis jau pirms padsmit gadiem un lielāko daļu hokejistu zināja pēc statistikas un nostāstiem. Kā allaž pašapzinīgs, pat varbūt augstprātīgs. Kad atteicēju skaits tikai palielinājās, Pjotrs Iļjičs pateica, ka nezinot tādu hokejistu Igoru Bondarevu. Kurš bija viņa krustdēls... Pamatuzdevumu - saglabāt vietu A grupā, Vorobjovs paveica. Grupas pēdējā spēlē ar 5:1 uzvarot Slovēniju. Vēl 4:2 pret Norvēģiju. Kā panākums - 1:1 starta mačā pret čehiem, bet skatītāji atceras ar 0:11 kaunu pret Kanādu. 10. vieta.
Oļegs Znaroks 2007. gadā Maskavā gan bija debitants, gan tāds nebija, jo pirms tam jau bija palīgos gan Lindstremam, Beresņevam un arī Vorobjovam, turklāt lielāko daļu spēlētājus bija iepazinis, ar viņiem kopā spēlējot vai trenējot. Solīds 1:2 pret Šveici, 2:8 pret Zviedriju, 3:4 pagarinājumā pret Itālijas veterāniem, un jābrauc uz Mitiščiem spēlēt par palikšanu elitē. 5:0 pret Ukrainu un 5:1 pret Austriju, čempionātu pabeidzot ar 4:7 pret Norvēģiju un 13. vietu. Faktiski maza katastrofa. Arī Halifaksā nekā spoža, Znarokam augstāko lidojumu sasniedzot trešajā darba gadā Bernē. Kur Latvijai PČ pēdējais 1/4 fināls.
Teds Nolans 2012. gadā arī nebija nekāds iesācējs hokeja frontē. Strādājis NHL, atzīts pat par NHL sezonas labāko treneri. Pirms Stokholmas ar februārī brīvajiem spēlētājiem pabijis turnīrā Oslo. Pēc zaudējuma Krievijai (2:5) labā spēka spēlē pieveikta Vācija - 3:2, ar 5:0 sasista Itālija, un liekas, ka nu tik būs, nu tik būs. Jo spēle ar Čehiju ir diezgan cerīga (1:3), kā vairums mūsu spēļu ar čehiem. Un tad trīs baranku seriāls - 0:3 pret Norvēģiju, 0:2 pret Dāniju un 0:4 pret Zviedriju. Atmiņā paliek Kobas Jasa kautiņš ar Karlsonu un Mika Indraša spožā debija. 10. vieta. Arī Nolans lielākos panākumus gūst trešajā gadā - Sočos, kā arī Minskā, kur sāk ļoti vareni - ar 3:2 pret Somiju, bet beigās brīvsolī palaistajiem vairs nepietiek spēka pēdējai kaujai pret Šveici.
Dies' to zina, kā trešajā darba gadā būtu gājis Aleksandram Beļavskim, ja Prāga-2015 tā arī viņam vismaz pagaidām nepaliktu pēdējais pasaules čempionāts kā izlases galvenajam trenerim. Beļavska brigāde bija ļoti tuvu 1/4 finālam, bet izkrišana no elites grupas bija vēl tuvāk. Nevienas uzvaras pamatlaikā, bet 2:1 un 2:1 pret Šveici un Austriju, kā arī punkts par zaudējumu bullīšos (2:3) Francijai. Bija skaistas epizodes, bet bija arī neveiksmīgi momenti, it sevišķi dažu pieredzējušo spēlētāju izpildījumā.
Ja cieši sekojam matemātiskai loģikai, tad Ķelnē Hārtlijam ies grūti. Jo tā pirmajos pasaules čempionātos gājis Lindstremam, Vorobjovam, Znarokam, Nolanam un Beļavskim. Ārzemju treneri pat ar panākumiem - Lindstrems taču 1995. gadā ar Somiju uzvarēja pasaules čempionātā! - bet Latvijā panākumi tikai trešajā darba gadā. Pat Latvijas hokeju labi pārzinošajam Znarokam. Bet varbūt Hārtlijs ies Vasiļjeva pēdās? Kāpēc gan tam neticēt? Lai Hārtlijam un Latvijas izlasei veicas!
2000. Vasiļjevs 8. v. 3-1-3 15-17
2002. Lindstrems 11.v. 1-0-5 16-24
2006. Vorobjovs 10.v. 2-1-3 12-24
2007. Znaroks 13.v. 2-0-1-3 20-22
2012. Nolans 10.v. 2-0-0-5 14-25
2015. Beļavskis 13.v. 0-2-1-4 11-25
