Ķēniņš par savu karjeru: Sākums bija grūts, kokdarbnīcā strādāju četrus gadus

-Tev šis jau ir sestais pavasaris ar Latvijas izlasi. Šogad sakārtotības un profesionālās attieksmes ziņā ir augstāks līmenis kā iepriekšējos gados?

-Viss ir mainījies, sākot ar izlases vadību un trenera sastāvu. Pret darbu visi attiecas ar lielāku atbildību, tas ietekmē un palīdz arī spēlētājiem. Motivācija spēlēt Latvijas izlasē ir lielāka. Jebkurš grib spēlēt izlasē, bet nevar aizmirst par traumām, kas sakrājušās sezonas laikā.

-Sezonas gaitā bija kādas lielākas vai mazākas traumas?

-Pašā sezonas sākumā lika manīt pāris mikrotraumas. Kopumā jutos komfortabli, biju labā fiziskā formā

. Sezona negāja, kā pats vēlējos, bet traumas vienmēr ir - ar to jāsadzīvo.

Hokejs ir tāds sporta veids, jābūt stipram galvā, lai tiktu pāri.

-Aizvadītā sezona nebija diez ko rezultatīva, 51 spēlē sakrāti 16 (6+10) punkti, sausākā sezona Šveicē. Ar ko tas ir izskaidrojams?

-Nebiju apmierināts ar savu sniegumu, jāstrādā tālāk, lai nākamajā sezonā būtu vairāk punktu. Tomēr svarīgākais hokejā nav rezultatīvie punkti, lietderības koeficients pasaka vairāk par padarīto darbu laukumā. Vārti un piespēles ir svarīgas, bet tas nav noteicošais faktors spēlētāja kvalitātē.

-Fiziskā sagatavotība, traumas, trenera uzticība... Kas bija ietekmējošie faktori ne pārāk sekmīgajam sniegumam?

-Komunikācija ar treneri nebija veiksmīga, tāpēc nenopelnīju lielu uzticību no viņa puses. Divi jauni zviedru treneri, pirmā pieredze Šveices hokejā, viņi arī nezināja, kas un kā notiek. Tā ir pagātne, jādzīvo uz priekšu.

-Kādi secinājumi par tavu sniegumu bija kluba vadībai?

-Aprunājos ar kluba vadību, viņi bija saprotoši. Redzēja, ka spēlēju savu hokeju, bet treneri pilnībā neuzticējās. Apmierināti nebija gan viņi, gan es. Pateicu, kādas kļūdas man krita acīs, ja abas puses ir zaudētāja lomā, tad var labāk izdarīt secinājumus. Nejutu uzticību no trenera puses, salīdzinājumā ar iepriekšējām sezonām Šveicē. Katru reizi kā uguntiņa aizdegās, tā tika ūdens uzliets virsū.

-Sezonas beigās parādījās informācija, ka tu pievienosies «Lausanne» vienībai. Pārrunas bija uzsāktas ar konkrēto komandu?

-Nebija nekādas pārrunas. Kāds izplatīja nepatiesas baumas.

-Lielāko daļu savas hokejista karjeras esi aizvadījis Šveicē. Šogad pēc divām sezonām Ziemeļamerikā atgriezies Cīrihes «Lions» sastāvā. Jaunieša vecumā ceļš pretī profesionālajam hokejam nebija viegls. Ierodoties Šveicē, spēlēji ne tikai hokeju, bet arī mācījies un pat strādāji. Kā tu atceries pašu sākumu?

-Sākums bija grūts, tālu prom no ģimenes. Zināju savus mērķus, biju pārliecināts par sevi, aizbraucu uz Šveici un mani savā paspārnē paņēma ģimene. Pie viņiem dzīvoju un gāju skolā, mani tur aizveda Haris [Harijs Vītoliņš], viņš daudz palīdzēja, jo bija vietējās komandas treneris. Ģimenei, pie kuras dzīvoju Cīrihē, piederēja kokdarbnīca, kurā nostrādāju četrus gadus.

Dzīvoju un strādāju, viņi teica, ka varu nemaksāt, tomēr es maksāju, lai varu bez aizspriedumiem pieiet pie ledusskapja.

Gāju uz priekšu, cilvēki man palīdzēja, par ko saku lielu paldies. Nākamajā gadā aizbraucu uz Cīrihi, parakstīju līgumu ar otro komandu. Vienu gadu nospēlēju tur un divus gadus vēl junioros. Pēc tam Znaroks mani paņēma uz čempionātu, tad sekoja līgums no lielās komandas [Cīrihes «Lions», spēlē augstākajā Šveices līgā NLA - aut.].

-Toreiz, kad jauns devies uz Šveici, nonāci nezināmā vidē, viss jauns un pavisam citādāks nekā Latvijā. Kādi bija pirmie iespaidi par šo valsti?

-Šveicē ir lielāka disciplīna, katrs zina, ko dara. Ejot uz darbu, viņi visu paveic ar maksimālu atdevi. Iet laicīgi gulēt, ceļas agrāk, lai strādātu vairāk. Treneris man mācīja, kas jādara, bez viņa palīdzības nebūtu tik tālu ticis.

-Cik grūti ir sevi motivēt strādāt jaunā vidē?

-Dzīvojot vienam pašam, svešā valstī dod papildus gribasspēku sevi attīstīt. Piemēram, ejot pa ielu, tu redzi ģimeni, pašlaik esi viens, bet ir motivācija strādāt, lai kādu dienu tev būtu sava ģimene. Darīt visu vairāk nekā pārējie.

-Tu darīji vairāk nekā pārējie?

-Man skola bija tikai līdz divpadsmitiem, nebija jāpaliek visu dienu, jo es vēl nezināju valodu. Sarunāju ar treneri, ka pēc skolas uzreiz braucu uz halli un trenējos. Treneris man parādīja daudz vingrinājumus.

-Ar kādu intensitāti trenējās Šveicē?

-Treniņi ir ļoti intensīvi, it īpaši junioriem. Katru dienu ir treniņi un divas reizes nedēļā spēles.

-Šveices hokeja saimniecība ir pietuvinātāka kanādiešu hokejam?

-Jau junioros māca, ka jāspēlē ātrs hokejs. Katru gadu ir izaugsme, arvien vairāk NHL tiek draftēti jaunie spēlētāji. Daudz kas ir atkarīgs no infrastruktūras - vairāk haļļu, tāpēc arī vairāk komandu.

-Minēji, ka Šveicē liels uzsvars likts uz disciplīnu. Jaunajiem hokejistiem to īpaši atgādina?

-

Sportā vienas no galvenajām sastāvdaļām ir disciplīna un gribasspēks.

Tās liekās desmit minūtes pēc treniņa padarīt kaut ko papildus, nekā aizbrauc mājās un iegulies dīvānā.

-Laukumā tu esi viens no enerģiskākajiem izlases hokejistiem - aktīvi iesaisties divcīņās, pielieto spēka spēli. Šo spēles stilu apguvi Šveicē vai arī kopš bērnības tāds esi?

-Vienmēr esmu cīnījies, jauniešu vecumā, kad kājas nebija vēl tik spēcīgas, tad negāju tik aktīvi stūros cīnīties. Nekad neesmu padevies, zinu, ko daru, un eju uz priekšu. Kādreiz piemeklē brīži, kad neko nedaru, tad saprotu, ka tā mērķus nesasniegšu. Daudz kas atkarīgs no uztura ārpus laukuma un koncentrācijas uz ledus. Strādā uz maksimālo vai tikai pusi no atdeves, pēc tam laukumā tas atspoguļojas.

-Uzturam Šveicē tiek pievērsta pastiprināta uzmanība?

-Katrā komandā parāda, kā vajag ēst, iepazīstina ar uztura piramīdu. Latvijā izglītošana par uztura programmu nav tik tālu attīstījusies, Šveicē jau skolā māca par ēdienu un tā nozīmību.

-Šveice salīdzinājumā ar Latviju ir stipri priekšā daudzās jomās, tajā skaitā arī hokejā. Jaunajai federācijas valdei nākot pie varas, sāk veidoties jaunas aprises. Iepriekšējā sasaukumā hokejs daudzkārt cieta no neprofesionālās attieksmes, viens no pēdējiem un spilgtākajiem gadījumiem bija Olimpiskās kvalifikācijas turnīrs, kad īsi pirms tā sākuma Latvijas izlase palika bez galvenā trenera. Kāda atmosfēra valdīja komandā?

-Čaļi cīnījās un darīja visu, bet tā viena spēle izšķīra visu. Vācijas izlase sistēmas ziņā bija pārāka, pieļāvām kļūdas, un viņi tās izmantoja. Ietekmēja arī trenera maiņa, čempionātā komandu vadīja Beresņevs, bet tagad jauns treneris.

Bardaks bija, bet kopā visu savedām un aizcīnījāmies līdz beigām.

Grūti uzreiz pierast pie jauna trenera sistēmām, to var redzēt arī tagad pie Hārtlija.

-Lai pierastu pie jauna trenera sistēmām, paiet savs laiks. Kā komanda pierada pie Teda Nolana sistēmas?

-No viņa varēja daudz iemācīties, viņš aprunājās ar katru individuāli, kur uzlabot savu sniegumu vai darboties citādāk. Vienmēr runāja pozitīvi, zināja katru spēlētāju, kopumā Nolans daudz palīdzēja Latvijas izlasei.

-Kanādiešu treneris tiešām palīdzēja Latvijas izlasei ne tikai mentāli, bet arī sasniegt augstākus panākumus. Lielākais panākums bija Olimpiādē izcīnītā astotā vieta, kas arī tev bija pavisam jauna pieredze.

-Toreiz man bija 23 gadi, tur spēlējot es sapratu, ka varu cīnīties ar pasaules labākajiem hokejistiem. Tas deva lielāku iedvesmu un motivāciju strādāt vēl vairāk. Pretinieki nebija pārcilvēki, visiem ir divas rokas un divas kājas. Daudz ko varēja iemācīties arī no Ozoliņa, vienmēr zināja, ko pateikt. Tagad var pafantazēt, kas būtu noticis, ja spēle pret Kanādu būtu noslēgusies ar neizšķirtu.

-Pavīdēja runas, ka viens no Latvijas hokejistiem esot prasījis Krosbijam nūju. Kurš bija tas drosminieks?

-Koba Jass prasīja nūju, pēc spēles Krosbijs viņam atnesa.

-Jaunam hokejistam Olimpiskās spēles ir pieredze, ko citi hokejisti karjerā neizbauda. Kādas vēsmas pēc turnīra ienāca tavā karjeras ceļā?

-Man līgumā bija atlicis vēl viens gads ar Cīrihes «Lions» komandu, tāpēc zināju, ka jāturpina strādāt tikpat smagi. Mērķi toreiz un vēl joprojām ir augstāki par Šveices hokeja līgu. Sanāca aizbraukt uz Ziemeļameriku, bet tikai mazliet izgaršoju to hokeju, viss vēl ir priekšā.

- Cīrihes «Lions» galvenā trenera Marka Krauforda brālis strādāja Vankūveras «Canucks» sistēmā. Kraufords tevi rekomendēja NHL komandai?

-Pēc sezonas man piezvanīja un jautāja, vai gribu aizbraukt uz nometni. Kopā ar Miku Indraši aizbraucām. Nometnei beidzoties, parakstīju entery-level kontraktu. Vienu gadu vēl paliku Šveicē, nākamajā sezonā aizbraucu uz Ziemeļameriku.

-Šveicē spēlē Kanādas hokeja paveidu, aizbraucot tev tas noteikti nebija svešs. Kā bija pierast pie mazajiem laukumiem un ātrumiem?

-Mazāks laukums, ātrāk jāpieņem lēmumi, fiziska spēle, visu laiku jābūt gatavam ar paceltu galvu. Sākumā bija grūti pierast, izskrēju un nesapratu, - tik mazs laukums. Pēc 20 - 30 spēlēm viss gāja uz augšu. Papildus trenējos, treneriem prasīju, kā labāk darboties laukumā. Man parādīja, kur var taisīt īsākus paātrinājumus, ka nevajag tik tālu ieskrieties. Treneri daudz pievērš uzmanību detaļām.

-Pirmajā sezonā sagaidīji arī izsaukumu uz NHL komandu. Cerēji uz tādu pavērsienu?

-Vienu brīdi spēlēju ļoti labi, uz augšu pa visu sezonu bija izsaukts tikai viens spēlētājs. Man bija hot-streak [nepārtraukta sērija - tulk.] punktos, katru spēli rādīju vienādu sniegumu. Līgā bija All-Star [Zvaigžņu spēles - tulk.] pārtraukums, aizlidoju uz Ņujorku brīvdienās, atgriežotiesJūtā saņēmu zvanu, ka rīt man jāspēlē pret Bufalo. Savācu mantas un ar pārliecību devos uz Vankūveru.

-Debijas spēlē pretiniekos Zemgus Girgensons. Mačā jūs diezgan aktīvi viens otru pieskatījāt. Kā kopumā atceries spēli?

-Spēli atceros ļoti labi, otrajā maiņā jau bija iespēja gūt pirmos vārtus. Girgensons pēc spēles uzslavēja par sniegumu.

«Canucks» plānoja mani paņemt tikai uz vienu spēli, pēc mača gan viņi teica, ka nevar mani palaist.

Paturēja vēl vienu spēli, tad guvu pirmos vārtus, arī trešajā spēlē iemetu. Nospēlēju līdz sezonas beigām, izslēgšanas spēlēs arī iemetu. Pēc tam parakstīju vienvirziena līgumu ar komandu.

-Ar vārtu guvumiem praktiski izcēlies no vienas pozīcijas. Iegāji zonā un ass metiens no ūsiņām.

-Mazāks laukums, tāpēc arī varēju labāk izmantot savu metienu. Uz Eiropas laukumiem ir pagrūtāk, vārtsargs visu laiku redz metienu. Hokejisti NHL iet vārtu priekšā un aizsedz skatu savam vārtsargam.

-Pāris spēles aizvadīji ar dvīņubrāļiem Sediniem, cik viegli bija saspēlēties ar abiem zviedriem?

-Viņiem abiem ir viena galva. Izcīnīju ripu, devu viņiem un pats uz vārtu priekšu.

-Nākamajā sezonā sniegums kritās. Kāpēc?

-Iepriekšējās sezonas izslēgšanas spēlēs no vietas izsitu celim bļodiņu un pārrāvu saites. Dakteri sākumā teica, ka atveseļoties vajadzēs sešas nedēļas, aizlidoju uz Šveici, pagāja sešas nedēļas, un man celis tāpat bija sapampis. Aizgāju pie komandas galvenā ārsta, un viņš teica, ka jāoperē, pēc tam sešas nedēļas dzīs, ja neoperē - tāpat sešas nedēļas. Izlēmām negriezt vaļā, tāpēc nesanāca tik labi sagatavoties sezonai. Sagatavošanās posms ilga tikai mēnesi. Vankūveras nometnē nevarēju normāli paslidot, jo sāpēja celis. Lika spēlēt ar brāļiem Sediniem, bet treneri nebija apmierināti ar sniegumu. Braucu uz AHL atgūt fizisko formu, līdz NHL sezonas sākumam bija atlicis mēnesis, tāpēc varēju sagatavoties. AHL pirmo spēli aizvadīju labi, otrajā spēlē atkal pārplēsu saites. Mēnesis ārā, pēc tam atguvu formu, vienu spēli aizvadīju AHL un uzreiz izsauca uz NHL. Otrajā spēlē pie «Canucks» satraumēju ribas, atkal mēnesis no ierindas ārā. Pēcāk guvu arī trešo traumu, tad tikai sezonas beigās izsauca, izslēgšanas spēlēm nekvalificējās, tāpēc neviens negribēja vairs spēlēt. Traumas man uzlika daudz padenes.

-Traumas lielos vilcienos sačakarēja karjeru Ziemeļamerikā.

-Gāju un prasīju, lai man iedod desmit spēles, tad atgūtu formu. Viņi apstiprina, ka iedos, bet pēc divām spēlēm atkal nosūta lejā. Zūd motivācija, kad mētā augšā un lejā.

-Citas NHL komandas par tevi pēc sezonas izrādīja interesi. Kāpēc izlēmi tomēr doties atpakaļ uz Šveici?

-Pāris komandas bija ieinteresētas, bet nevarējām saskaņot detaļas, tāpēc braucu atpakaļ uz Šveici.

NHL arī nemaksā tik daudz kā Šveicē vai KHL, līguma nosacījumi bija patīkamāki kā otrpus okeānam.

Tāpat arī līmenis Šveicē ir augstāks nekā AHL. Atgriezos ceļa sākumposmā, lai atkal izsistos uz NHL.

- Tavā debijas sezonā NLA arī Hārtlijam tā bija debija pie kluba stūres, beigās izcīnījāt līgas čempiontitulu. Kāds Bobs ir kā treneris?

-Ļoti daudz esmu iemācījies no viņa. Čempiona kauss izcīnīts Hārtlija vadībā, tādas lietas nekad neaizmirst. Cienu viņu un izpildu uzdevumus, jo zinu, ka varu iemācīties no viņa. Tādas lietas ir noderīgas Latvijas izlasei, var iemācīties no viņa detaļas, kas karjeras laikā nav rādītas.

-Pirmajās četrās pārbaudes spēlēs bija diezgan sausa statistika, - gūti tikai divi vārti.

-Visi vēl nav sapratuši hokeja sistēmu, pavisam vienkārši - jāmet pa vārtiem un jāiet priekšā vārtsargam. Ja mēs uzdevumu izpildīsim, tad viss mainīsies. Jākustas ātrāk, ja ir iespēja, tad jāspiež pretiniekus viņu zonā.

-Šogad Latvijas izlase var kvalificēties ceturtdaļfinālam?

-Visiem hokejistiem ir tāds mērķis, negribas daudz solīt, bet darīsim visu, lai izpildītu uzdevumu.