Jānis Lūsis: Bez trenera Mazzālīša no manis nekas prātīgs nebūtu sanācis

Izcilā šķēpmetēju trenera Mazzālīša dzīve šonedēļ aprāvās 87 gadu vecumā.

«Esmu pateicīgs liktenim, ka man paveicās un savā dzīves ceļā satiku Valentīnu, studiju laikā nokļūstot viņa treniņu grupā. Bez Mazzālīša no manis nekas prātīgs nebūtu sanācis,» par savu darbaudzinātāju atklāti sacīja trīs olimpisko medaļu īpašnieks šķēpmešanā Lūsis.

Abu sadarbība sākās pagājušā gadsimta 50.gadu beigās, kad Mazzālītis kā jaunais treneris sāka strādāt Fizkultūras institūtā, bet Lūsis tur studēja.

«Valentīnam tika uzticēta vieglatlētu grupa. Viņš tobrīd bija jauns treneris, iesācējs šajā arodā, taču darbojās ar tādu entuziasmu, ka mēs nevarējām palikt vienaldzīgi. Viņš ar savu piemēru mūs aizrāva, pēc tam daudziem no mums sasniedzot lielus panākumus,» stāstīja Lūsis.

«Mazzālītis bija izstrādājis ļoti labu šķēpmetēju sagatavošanas sistēmu, kurai tobrīd nebija līdzīgas pasaulē. Pie viņa izauga ne viens vien sporta meistars, kā arī vairāki audzēkņi, ne tikai es, nokļuva vieglatlētikas augstākajās virsotnēs. Piemēram, Jānis Doniņš, kurš arī trenējās pie Valentīna, 1971.gadā kļuva par Eiropas vicečempionu šķēpmešanā, bet Māra Saulīte 1973.gadā bija pirmā Latvijas šķēpmetēja, kura uzvarēja PSRS čempionātā. Valentīna ieguldījums mūsu izaugsmē bija milzīgs,» norādīja izcilais šķēpraidis.

Savukārt Lūsim treneris palīdzēja 1964.gada Tokijas olimpiskajās spēlēs izcīnīt bronzas medaļu, uzvarēt 1968.gada Mehiko olimpiskajās spēlēs, kā arī 1972.gada Minhenes Olimpiādē tikt pie sudraba godalgas. Lūsis joprojām ir vienīgais Latvijas sportists, kurš olimpiskajās spēlēs izcīnījis visu medaļu komplektu. Tāpat Mazzālīša audzēknis divas reizes laboja pasaules rekordu, kā arī kļuva par četrkārtēju Eiropas čempionu.

«Mazzālītis bija ļoti prasīgs treneris, jo viņš negāja uz kompromisiem - ja ko bija ieņēmis galvā, to arī panāca. Viņš vienmēr bija pārliecināts par to, ko dara, vienmēr cīnījās par savu taisnību. Tieši tāpēc, viņam nebija pārāk labas attiecības ar PSRS vieglatlētikas izlases vadību. Jā, viņš daudzus gadus bija PSRS šķēpmetēju izlases galvenais treneris, taču ar augstāko vadību nesadzīvoja, jo centās iet savu ceļu, nepakļauties,» skaidroja Lūsis, kurš ir iekļauts Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) Slavas zālē.

Ar PSRS izlases šķēpmetējiem Mazzālītis strādāja no 1963. līdz 1972.gadam, laikā, kad Lūsis plūca savus lielākos laurus, kļūdams par aizvadītā gadsimta vienu no izcilākajiem šķēpmetējiem.

Arī pēc sportista karjeras beigām Lūsim ar treneri saglabājies ciešs kontakts, kurš ildzis visus šos gadus. «Ne tikai man, bet visai mūsu treniņu grupai ar Valentīnu bija ļoti labas attiecības. Kādreiz mēs reizi gadā satikāmies salidojumā, bet pēdējā laikā visi tikāmies un kopā svinējām arī savas jubilejas. Valentīns bija izcils treneris, kurš daudziem sportistiem deva ceļu lielajā sportā un pēc tam arī dzīvē,» piebilda trīskārtējais olimpiskais medaļnieks.

Mazzālītis 2005.gadā par mūža ieguldījumu saņēma Latvijas Gada balvu sportā. Togad Gada balvu sportā pasniedza pirmoreiz, līdz ar to viņš tika izvēlēts kā pats pirmais šī apbalvojuma saņēmējs. Savukārt Lūsis pie šīs balvas tika 2009.gadā.

Šogad miruši jau divi mūža ieguldījuma balvas saņēmēji, jo janvāra sākumā aizsaulē aizgāja motokrosa leģenda Jānis Serģis, kurš apbalvojumu saņēma 2011.gadā.

Tāpat Mazzālītis bija viens no «Škēpmetēju kluba» dibinātājiem, kur līdz pat 2000.gadu vidum darbojās kā metodiķis, palīdzot Latvijas šķēpmešanas jaunajai paaudzei turpināt tradīcijas un izcīnīt atzīstamus panākumus starptautiskās sacensībās. Trenera karjeras laikā Mazzālītis saņēma arī PSRS nopelniem bagātā trenera un Latvijas nopelniem bagātā trenera nosaukums, ieguva četrus LPSR Augstākās padomes Goda rakstus, PSRS ordeni «Goda zīme».

Atvadīšanās no izcilā trenera un izvadīšana pēdējā gaitā notiks 12.aprīlī plkst.13 no Krematorijas lielās zāles.