Pagājušās nedēļas nogalē Krievijas Olimpiskā hokeja izlase divas reizes eksaminēja Latvijas valstsvienību, divās spēlēs latvieši pamanījās gūt tikai vienus vārtus. Pēcgarša nav rūgta, jo, abas spēles izanalizējot, bilde tapa skaidrāka - kur jāpievērš lielāka uzmanība un kas jāmaina.
Sastāva analizēšanas rezultātus būtu pāragri celt gaismā, bet savas nianses no abām pārbaudes spēlēm var izvilkt. Krievijas izlase uz Rīgu bija atbraukusi pietiekami solīdā sastāvā, vairāki spēlētāji no izlases brauks uz pasaules čempionātu. Viņu starpā ir Valērijs Ņičuškins (trīs sezonas Dalasas «Stars»), Ivans Teļegins (spēlēja Krievijas izlases sastāvā Pasaules kausā) un citi hokejisti, kuri nebūt nav attālāk no lielās izlases. Pirmajā spēlē pretinieki izskatījās labāki, lielā mērā tas ir attiecināms uz spēļu praksi. Lielai daļai Krievijas izlases hokejistu sezona Gagarina kausa izcīņā noslēdzās nesen, toties gandrīz visi Latvijas puiši [t.i., Rīgas «Dinamo» - aut.] sezonu noslēdza 18. februārī. Ielēkt liela ātruma hokejā, it īpaši pret Krievijas izlasi, bez spēļu prakses ir diezgan grūti.
Pirmā spēle līdzinājās Rīgas «Dinamo» sniegumam - paviršas kļūdas, nespējam nosegt savus pretspēlētājus un pārvietojamies stipri lēnāk. Nav viegli cīnīties ar Krievijas izlasi, ņemot vērā, ka Latvijas izlase arī nespēlē optimālajā sastāvā. Vecā dziesma turpinājās ar Vitāliju Pavlovu, kuram iespēju bija daudz, cīnījās, bet ripa negāja vārtos. Labāk neizskatījās arī citi «Dinamo» spēlētāji, tad rodas jautājums, vai hokejisti no citu valstu čempionātiem, kuri neizpelnījās vietu izlases treniņnometnē, ir galvas tiesu sliktāki par dinamiešiem?! Kāds aiz excel tabulas diktē savus noteikumus. Pēc četru nedēļu treniņnometnes hokejistiem kājas vēl noteikti pasmagas, tikai pārbaudes spēlēs var nomest smagumu - gan psiholoģisko, gan fizisko.
Otrajā spēlē Latvijas puiši izskatījās dikti spraunāki, lai gan pēc pirmajām 20 spēles minūtēm nekas neliecināja, ka mačs atšķirsies. Spēlētāji cīnījās drošāk un spēja izsekot Krievijas izlases ātrumiem, tomēr bieži iekrita pretuzbrukumos. Spēles ritējumu atdzīvināja Māra Bičevska kautiņš, tas parādīja komandas saliedētību un gatavību cīnīties citam par citu. Viens uzbrucēju trijnieks iezīmējies visai skaidri: Dārziņš - Bičevskis - Indrašis. Uzbrucēju trio sekmīgi noslēdza Rīgas «Dinamo» sezonu, savstarpējo ķīmiju hokejisti ir saglabājuši. Pēc kautiņa Bičevskis saņēma noraidījumu līdz spēles beigām, viņa vietā ielēca debitants Gatis Gricinskis. Alpu līgā sezonu aizvadījušais uzbrucējs ātrumā mazliet atpalika, bet uzvarēja gandrīz visos sev uzticētajos iemetienos. No bildes ārā nekrita arī citi jaunie hokejisti, kā Georgs Golovkovs, Frenks Razgals un Filips Buncis.
Īpaši jāuzteic Uvis Balinskis, kurš neizskatījās pēc debitanta, jo laukumā darbojās pārliecinoši un bez lielām kļūdām. Jaunais aizsargs spēlēja gan vairākumā, gan mazākumā - Hārtlijs uzticas ventspilniekam.
Spēles pašā izskaņā, kad laukumā bija seši spēlētāji, treneris uzticējās trim jaunajiem un trim pieredzējušiem hokejistiem: Kulda - Gricinskis - Balinskis; Meija - Indrašis - Galviņš. Tādējādi atalgojot tos spēlētājus, kuri mača laikā ir parādījuši labāko sniegumu.
Pēc divām aizvadītām pārbaudes spēlēm būtu pāragri spriest par spēlētāju virknējumiem, bet dažas iezīmes Hārtlija domu gājienā ir manāmas.
Otrajā spēlē par Krievijas izlases labāko spēlētāju tika atzīts Mihails Vorobjovs, kurš laukumā neizgāja nevienu minūti. Pēcspēles preses konferencē Oļegs Bratašs savu izvēli komentēja: «Vārtsargs Iļja Sorokins bija labākais spēlētājs, bet neiedevu viņam, lai kādam no komandas hokejistiem nenoskaustu.» Pozitīvus vārdus par aizvadītajām spēlēm teica arī Bobs Hārtlijs, kurš ir ienesis jaunas Ziemeļamerikas vēsmas arī Latvijas hokeja virtuvē - preses konferencēs izteikumi par komandas sniegumu, hokejistu slavēšana un citas iezīmes, kas mūsu platuma grādos nav ierasta lieta. Hārtlijs ar žurnālistiem vienmēr ir pozitīvi noskaņots, tomēr nevar zināt, kas darās kanādiešu speciālista galvā. Mūsu hokejam nav standartu, tāpēc arī Bobs uzsvēris:
«Mēs būvējam jaunu hokeja kultūru.»
Domājams, ka hokejā viņam šis ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem.
Marta izskaņā Latvijas izlases treniņnometni papildināja potenciālais līderis Ronalds Ķēniņš, kura pārstāvētā Cīrihes «Lions» ceturtdaļfināla sērijā ar 2:4 piekāpās Elvja Merzļikina «Lugano» komandai. Pēc otrās spēles pret Krievijas izlasi uzbrucējs izteicās pozitīvi. «Taktiskā ziņā mazliet pielikām, tad arī parādījām, ka varam spēlēt,» pēc mača komentēja Ronalds Ķēniņš.
«Tāpēc jau ir domātas sagatavošanās spēles, lai pierastu pie jaunā trenera sistēmām, jāzina, ko izpildīt laukumā, jāieņem pareizās pozīcijas, un viss būs kārtībā.»
Aizvadītā sezona Ķēniņam nebija diez cik rezultatīva, 45 regulārās sezonas spēlēs uzbrucējs sakrāja 15 (6+9) rezultativitātes punktus, bet sešās izslēgšanas spēlēs hokejists atdeva vienu piespēli. Ķēniņš ar Bobu Hārtliju 2011./2012. gada sezonā piedzīvoja debiju Cīrihes «Lions» vienībā [katrs gan savā pozīcijā - aut.], tajā gadā komanda ieguva līgas čempiones titulu. «Ātri jāspēlē, jākustina kājas, piespēles dodam uz augšu - aizsargiem, lai viņi mestu pa vārtiem, un kādam vienmēr jāatrodas vārtu priekšā.
Starp periodiem Hārtlijs uzsver pozitīvās lietas un atzīmē nepareizās darbības laukumā. Viņš zina, ko dara, mūsu uzdevums ir sekot līdzi viņa plānam.
Darba stilā treneris neko nav mainījis, viss ir tāpat kā Šveicē. Ja treneris reiz ir atzīts par labāko speciālistu NHL, tad lielas izmaiņas darbā nav vajadzīgas,» min Ķēniņš.
Kopplāns pēc aizvadītām divām spēlēm ir optimāls, iespēja sevi pierādīt tiek dota visiem. Pirmajā mačā laukumā devās divi 1997. gadā dzimušie hokejisti un trīs 1996. g., sen Latvijas izlasē nav dota iespēja sevi tik daudz apliecināt jaunajiem. Hokejisti pamazām pelna savu uzticības kredītu, sastāva aprises saistībā ar potenciālajiem izlases līderiem treneris ir ieplānojis, bet jāaizpilda visas vakances. Skatīsimies, ko treneris ar savu brigādi būs sarūpējis šajā nedēļas nogalē Daugavpilī.
