Kas jauns hokejā? Runā Matulis: jaunas tikai ugunsdzēsēju ķiveres...

Diezgan mežonīgā kapitālismā audzis jauneklis var prasīt: «Nu, un? Kāds Žoram, Ginčam un Frenkam labums no šādas akcijas?» Mjā, diemžēl ķivere nepaliek hokejistam mūžīgā lietošanā (tās vērtība esot apmēram 2000 eiro!) un gratulētais to nevar pat pārdot, jo pēc laika ķivere jādod atpakaļ... Kaut kad augsti attīstīta sociālisma stagnācijas gados esmu lasījis lekcijas Rīgas Politehniskā institūta studentiem Darba zinātniskajā organizācijā. No tā laika atceros vienu lietu: no visām prēmijām vislielāko efektu dod publiski pasniegtā. Lai viss kolektīvs redz, kā mani novērtē! Aploksnē ielikto rubļu (tfu, tie taču sen aizslaucīti vēstures mēslainē!) daudzums pat neesot tik svarīgs, būtiski, ka to varonim pasniedz publiski.

Droši vien, ka šī ir Hokeja federācijas jaunā ģenerālsekretāra Viestura Koziola ideja - tādu viņam ir daudz, gandrīz tikpat daudz kā Kirovam miljonu.

Beidzoties visai nometnei aploknei būšot arī piepildījums - pulkstenis! Pagaidām vēl nav zināms - galda vai sienas...

Pagaidām izlases kontekstā diezgan daudz nezināmā... un dažiem zināmā. Kurš no Amerikā spēlējošajiem un kad būs? Kad varēs rādīt savu vaigu Bobam Hārtlijam? Tas nav atrodams nevienā exel tabulā. Vai to veidotu pats Koziols, federācijas jaunais sporta direktors Edgars Buncis vai vecais ģenerālsekretārs un daudzos pasaules čempionātos pabijušais izlases ģenerālmenedžeris Māris Baldonieks. Ja šo exel tabulu stāda kopā šī Trejsavienība, var iznākt arī kā Krilova fabulā par gulbi, līdaku un vēzi. Jau pērn, kad Kirova laikos izlasei bija it kā divi ģenerālmenedžeri, neskaidrību bija vairāk nekā 1917. gadā. Kurš drīkst nākt uz Latvijas izlases treniņiem un kurš tur nav vēlams? Arī šogad tā kā uz ledus grasījies kāpt piecos pasaules čempionātos spēlējušais Māris Jass, bet dabūjis pa nagiem - pagaidām tu neesi vajadzīgs! Volvo halles gaiteņos manīts arī pēdējos divos pasaules čempionātos spēlējušais Maksims Širokovs, bet izlases tuvumā nav laists. Ne Māris, ne Maksims, protams, nav Kārlis Skrastiņš labākajos gados, bet, Lipmana gāšanas procesā taču gāzēji dziedāja par cieņpilnu attieksmi pret hokejistiem.

Ja tikai man vienam kaut kas nav skaidrs, pats - muļķis, bet, ja vairāki kolēģi jautā, kāpēc uz nometni nav aicināts Artūrs Ozoliņš - viens no Krievijas VHL labākajiem uzbrucējiem?

Kāpēc jau pēc diviem treniņiem nederīgs izrādījies Francijas čempionāta septītais rezultatīvākais uzbrucējs Artūrs Mickēvičs? Vai tad nometnē ir tik daudz uzbrucēju metēju, vai arī Ķelnē metiens tiek gaidīts no tiem dinamiešiem, kas neko nav sametuši KHL? Vai tā nav vīzdegunība? Vai tad Francija nebija tā izlase, kas 2015. gadā Latviju gandrīz aizsūtīja uz 1. divīziju? Kas notiek ar Kasparu Saulieti un Nikolaju Jeļisejevu? Vai abi vēl ir izlases kandidāti? Uz ledus nav redzēti kādu brīdi. Pieņemsim, ka es personīgi to visu zinu (vai nojaušu), taču ir jābūt kādam cilvēkam, kurš par to informē sabiedrību. Preses sekretārs nedrīkst, Baldoniekam neprasiet nekādā gadījumā... Pirms nedēļas ģenerālsekretārs tā kā bilda, ka pagājušajā nedēļā tapšot skaidrs Sanda Ozoliņa šā gada pavasaris, bet... Nekā. Spēlētāji pastiprināti sāk interesēties par apdrošināšanas lietām - tūlīt klāt spēles ar Krieviju un, ja kāds, kurš 1. maijā vairs nebūs dinamietis, dabū savainojumu? Vai Jura Savicka kantoris tādam apmaksās atlabšanas tēriņus? Uz kolēģa vaicājumu, vai izlases kandidātiem maksās arī dienas naudu, Koziols atbild: «Izlasē apstākļi ideāli, kāda vēl dienas nauda?» Var jau būt, ka visiem tā nav aktuāla, taču, ja katru dienu uz treniņu jābrauc 50-70 kilometru? Vēl jau neviens publiski nerunā. Droši vien gaida Sprukta vai Daugaviņa ierašanos...

Pēc trofejas pasniegšanas Razgalam Hārtlijs būtībā pavēra aizkaru, kā tiek veidota izlase: «Hokejistiem, kuri ierodas pēc tam, kad esam sākuši, ir grūti. Viņi atrodas pārējiem aiz muguras. Mēģinām salikt puzli, kurā vēl būs Daugaviņš un citi, un Mickēvičam vietu neredzējām.» Bobs, protams, ir izcils treneris, bet vai nu viņam ir tāda vanagacs, ka pēc diviem treniņiem var pateikt, ka Mickēvičam nav vietas puzlē? Drīzāk jau darbojies tas pats princips, kas bija Kurta Lindstrema sākuma posmā - kāds (kādi?) jau nodevis savu dosjē par katru kandidātu. Kas toreiz un tagad tik dikti nepatika Artim Ābolam. Ja jau par puzles veidošanu, tad varbūt treniņnometni nemaz nevajag!

Latvijā taču katram zināms, ka šogad vareni ir Indrašis - Bičevskis - Dārziņš.

Džeriņam un Bukartam liekam blakus Meiju, veidojam maiņu Ķēniņš - Girgensons - Daugaviņš, tad vēl jaunie (tādi būšot!): R. Ābols - Golovkovs - Dzierkals. Vēl Karsums, mazais Kulda, Robis Lipsbergs, Razgals arī sapņo par Ķelni. Tāpat jau kāds paliek lieks. Bet kā noskaidrot, vai mazais Tambijevs (ideāls sezonas nobeigums VHL!) puzlē neiederas labāk par kādu it kā drošo izlases spēlētāju?

Man joprojām patīk Hārtlija un viņa pirmā palīga Žaka Klutjē spīdošās acis un smaids sejā. Pēc trešās nedēļas darba Hārtlijs katram individuāli pateicās par darbu, bet no malas ne viss izskatās pēc zelta, kas spoži spīd. Mācot nianses, kas sevišķi būtiski jaunajiem, kas vēl ir apmācāmi, iznāk daudz runāt. Dažs spēlētājs tāpēc sūdzas, ka... salstot kājas. Viņdien ar hronometru uztaisījām eksperimentu, cik, piemēram, starp vingrinājumiem bezdarbībā atrodas viens no izlases līderiem Dārziņš. Iznāca 11 minūtes 37 sekundes...

Ja tā ir jauno un jauno treneru Ronalda Ozoliņa, Igora Smirnova un Alda Āboliņa apmācība, tad viss ir OK. Bet ne jau tāpēc šurp aicināts Hārtlija un Klutjē duets.

P. S. Nekā personīga. Man visi hokejisti un vinu aptecētāji joprojām vienādi mīļi. Lai gan šis tas jau sāk izskatīties kā studentu celtnieku vienību festivālā...