Sporta entuziasts ar enciklopēdiskām zināšanām

FOTO: No personīgā arhīva

Laiks, kad cilvēki kolekcionēja pastmarkas, monētas vai citus vairāk vai mazāk nozīmīgus priekšmetus, ir pagātne. Šodien cilvēki dzīvo iedomās, ka viss ir atrodams internetā, tomēr tā nebūt nav. Uzņemot informāciju, šķiet, ka atcerēsimies to ilgi, bet atliek tikai atvērt logu, kad ziņa ir izplēnējusi. Informācija nebūt nepazuda sporta entuziastam, kolekcionāram Andrejam Krasiļņikovam. Viņa dzīve bija sports: jau no bērnības līdz pat dienai, kad Andrejs devās aizsaulē, tas viņu pavadīja visur. Savu lielo mīlestību pret sportu viņš iegrāmatoja jeb veica pierakstus, izgrieza sporta ziņas no avīzēm un saglabāja tās kladēs. Dzīves laikā viņš aizpildīja desmitiem A4 formāta klažu.

«Viņu ļoti interesēja sports. Pirmais sporta veids, ar kuru viņš nodarbojās, bija riteņbraukšana. Tomēr interese par pedāļu mīšanu nebija tik liela kā par hokeju, futbolu un basketbolu. Andrejam patika azartiskāki sporta veidi. Jauniešu vecumā viņš izmēģināja gandrīz visus sporta veidus,» sacīja viņa pēdējā sieva Ineta Krauce, kura ar Andreju nodzīvoja viņa dzīves pēdējos septiņus gadus. Viņa arī pavadīja mūs izziņas ceļā pa Andreja dzīves līkločiem, sākot ar sportu un beidzot ar sportu.

Pierakstus Andrejs sāka veidot 12 gadu vecumā, kad pats ar roku zīmēja un aizpildīja statistikas ailītes. Gadiem ejot, viņš secināja, ka rakstīšana ar roku aizņem daudz laika, izdevīgāk būtu griezt ziņas un tabulas no avīzēm. Viņš sāka griezt ārā visus rakstus no «Sport-Express» avīzes sporta sadaļas - NHL, Čempionu līgu futbolā, basketbola spēles dažādos turnīros un citu ar sportu saistītu informāciju. Viņa mīļākie sporta veidi bija hokejs un futbols, neizlaida nevienu lielo spēli vai sporta turnīru. Skatījās pasaules čempionātus hokejā, Olimpiskās spēles, veco Rīgas «Dinamo» un citus nozīmīgus mačus.

Paralēli sporta spēļu norisei visus statistikas datus un citus ar sportu saistītus notikumus viņš fiksēja kladēs. Savas dzīves laikā aizpildīja desmitiem A4 formāta klažu, diemžēl laika zobs vairākas no tām iznīcinājis.

Rakstot un griežot materiālus no avīzēm, viņam viss palika galvā. Katru dienu viņš veica pierakstus arvien tālāk.

«Viņš man bija otrais vīrs, no pirmā aizgāju,» abu kopdzīvi atminas Ineta. «Mums vienam pret otru bija simpātijas, pirms tam pazinu viņu jau deviņus gadus.

Ja bija kādas domstarpības, tad viņš teica: sēžamies pie galda un izrunājam problēmu. Nenožēloju nevienu sekundi, ko biju ar viņu kopā.»

Inetai ir arī trīs meitas. Divas no pirmās laulības un viena no pašreizējā drauga itāļa. Andrejam ir viens pēctecis - dēls, kurš ļoti līdzinās savam tēvam, jo arī viņam patīk sports.

Andrejs strādāja par apsargu, lai gan esot gribējis kļūt par sporta žurnālistu, kas ar viņa zināšanām noteikti būtu izdevies ļoti veiksmīgi. Vienmēr piedalījās darba kolektīva vai citu rīkotajās sporta spēlēs. Amatieru līmenī viņš spēlēja futbolu un hokeju, par spīti divus metrus garajam augumam, fleksibli darbojās vārtsarga lomā. Kādā hokeja spēlē pretinieks ar ripu viņam trāpīja pa kāju, tad arī sākās veselības problēmas. Kājā sāka veidoties slimība osteomielīts. Laikam ritot, tas tikai progresēja, kauls atmira, bet vienlaikus atjaunojās, līdz ar to izdalījās šķidrums, kurš gribēja pretoties slimībai, rezultātā kauls drupa.

Slimība pamazām attīstījās, Gaiļezera slimnīcā viņam paredzēja dzīvot vienu gadu, bet Andrejs nocīnījās vēl četrus. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka nevar vairs piedalīties nevienā sportā.

Tomēr sports no viņa dzīves pavisam nebija pazudis, Andrejs turpināja kolekcionēt ziņas un pierakstīt statistikas datus par sporta spēlēm. «Sport-Express» avīzes parasti pirka sieva vai viena no viņas meitām, tas notika bez jebkādas prasīšanas. Ja avīze netika nopirkta, tad viņš palika nervozāks.

«Andreja mīļākais sportists bija Sergejs Žoltoks. Atceros to dienu, kad viņš man zvanīja un es raudāju. Viņš jautāja: kas noticis? Es nevarēja atbildēt, jo biju aizelsusies no šoka, bet tad pateicu, ka Žoltoks ir nomiris. Otrā klausules pusē bija klusums, viņš ļoti pārdzīvoja,» par dienu, kad aizsaulē aizgāja latviešu hokejists, izteicās Ineta.

Viņiem kaimiņos dzīvoja kādas izdevniecības šoferis; kad bija iespēja, kaimiņš centās ņemt Andreju visur līdzi.

Reiz abi aizgāja paskatīties Latvijas izlases futbola spēli, viņš tur satika sporta žurnālistu Anatoliju Kreipānu. Abi esot kārtīgi izrunājušies, Andrejs atnāca mājās pozitīvi uzvilkts.

«Tu zini, ko es satiku, ar kādu personību runāju?! Satiku slaveno žurnālistu Kreipānu, viņš teica, ka es zinot tikpat daudz, cik viņš,» ar tādām emocijām viņš esot atnācis mājās. Kreipāns arī esot bijis pārsteigts, ka Andrejs zina tik daudz par sportu.

«Vienreiz skatījāmies Olimpisko spēļu futbolu un viņa mīļākā komanda zaudēja, pēc spēles viņš ļoti pārdzīvoja,» sacīja Ineta. «Mēģināju viņu mierināt, bet nekas nelīdzēja. Pēc pāris dienām tā komanda uzvarēja, tad viņā virmoja pavisam citas emocijas - bija bezgala laimīgs.

Tad viņš teica, ka man visu laiku būs jāsēž ar viņu un jāskatās sporta spēles, jo es nesot veiksmi.»

Uz Olimpiskajām spēlēm vai pasaules čempionātiem viņam nesanāca aizbraukt, jo nebija tādu finansiālo iespēju. Viņš patiesi izbaudīja brīžus, kad varēja aiziet uz kādu hokeja spēli. No agras bērnības vēlējās nodarboties ar sportu, bet vecākiem nebija naudas. Pats nopelnīja naudu, nopirka slidas un ziemā uz dīķa iemācījās slidot. Smags bija brīdis, kad nevarēja nodarboties ar sportu pat hobija līmenī.

Slims būdams, viņš Upesciemā gāja skatīties, kā vietējie puikas pagalmā spēlē futbolu. Kādreiz viņu paņēma uz mazajiem turnīriem kā treneri, tad viņš varēja izpausties ar savām zināšanām un ieteikumiem.

«Kad Latvija uzvarēja Krievijas izlasi Sanktpēterburgā, tad likās, ka mājai jumts paceļas no sajūsmas,» par vēsturisko maču sacīja Ineta. «Viņš teica: man patīk Krievijas izlase, bet šoreiz ar visu sirdi esmu par Latviju. Mēs esam padomju laika cilvēki: kad norisinājās Olimpiskās spēles, tad pirmā komanda bija Latvijas izlase, bet, latviešiem izstājoties, otra komanda, kuriem jutām līdzi, bija Krievijas valstsvienība. Tagad noteikti tā vairs nav, jo toreiz bija citi laiki.

Mūsdienās līdzi jušanas gars ir stipri mainījies. Es ar viņu kopā nostiprinājos par lielāku patriotu, skatījos visas spēles un zināju, kas spēlēs šodien, kas rītdien. Kā iesita vārtus, tā uzreiz bļāvām.»

Iegādājoties satelīta šķīvi, jau bija zināms, ka laiks pie zilā ekrāna tiks pavadīts vairāk. Pēdējos gadus viņš nestrādāja un dzīvoja tikai pa mājām. Savu laiku arī pavadīja, spēlējot konsoli «Playstation», viens vai ar kaimiņu, bet vairākas stundas tika pavadītas sporta ietekmē.

Pat tad, kad bija ļoti slims, viņš sekoja līdzi visiem sporta veidiem, bija taisītas vairākas operācijas, bet nekas nelīdzēja. Andrejs teica: «Cik varēšu - tik rakstīšu. Varbūt kādreiz dzīvē kādam tas viss noderēs.» Viņam sāpēja viss ķermenis, beigās atteicās strādāt nieres. Operāciju un lielā zāļu daudzuma lietošanas dēļ parādījās jaunas kaites. Viņš tāpat dzēra zāles, ņēma rokās klades un pildīja visu. Tas bija viņa hobijs un dzīvesveids. Tagad iet desmitais gads, kopš viņa vairs nav.

«Pēc tam, kad viņš nomira, es vairs nevarēju šeit dzīvot, man vajadzēja kaut kādas pārmaiņas,» par smago dzīves posmu izteicās Ineta.

«Draudzene piedāvāja braukt uz Austriju un pastrādāt; kā aizbraucu, tā arī Latvijā neesmu atgriezusies dzīvot. Mums ar itāļu draugu ir doma, ka pensijas vecumā apmetīsimies Latvijā.»

Andrejs ar saviem krājumiem ir pierādījis, ka sportu var mīlēt dažādi. Lielāko daļu savas dzīves viņš ziedoja pierakstu veikšanai, viņš vēlējās, lai kāds turpina iesākto misiju, bet neviens entuziasts mūsdienās nav uzradies.

«Bija kaimiņu puikas, kas teica, lai atstāju viņiem kolekciju, bet nevēlējos atdot kuram katram,» piebilda Ineta. «Stipri šaubos, ka mūsdienās kāds varētu kolekcionēt tādas lietas. Tāpēc, ka cilvēki domā - internetā taču ir viss atrodams. Neticu, ka kāds jebkad varētu ņemties tā, kā viņš to darīja.

Tik ļoti jāmīl sports, lai varētu ko tādu krāt un veidot. Viņam bija slikti, iedzēra zāles, piecēlās no gultas un turpināja savu iesākto darbu.»

Paldies Signijai Pumpai par iniciatīvu izveidot rakstu!

Uz augšu