Kas jauns hokejā? Runā Matulis: par Hārtliju

Šobrīd ir divi palīgi - Žaks Klutjē, savulaik 12 sezonu NHL («Sabres», «BlackHawks», «Nordiques»), vairāk gan kā otrais numurs. Un Artis Ābols. Manuprāt, rietumnieciskākais mūsu pašmāju treneris, kuram pamatdarba priekšnieki Toljati «Ladā» devuši mutisku piekrišanu strādāt Latvijas izlasē. Par daudzām citām jaunajām sejām Latvijas izlases apkalpojošajā blokā es pat atļaujos ironizēt, lai liek kaklā šiltes, kas viņi ir un kādā statusā piedalās treniņos.

Kā, piemēram, Sandis Ozoliņš. Kad pirmajā treniņā man Latvijas hokeja leģenda mēģināja iebarot batonu, ka esot vienkāršs skatītājs, smējos - vēderu turēdams. Labi, ka tas mazinājies, nebija grūti noturēt. Ir skaidri nojaušams, ka no visiem Latvijas hokeja ļaudīm Hārtlijs Ozo liek pirmajā vietā, pirmajā preses konferencē laikam netīšām izpļāpājoties, ka ar Ozoliņu kopā strādā jau kopš septiņiem no pagājušās svētdienas...

Ja Hārtlijs ar katru vienkāršo skatītāju gribētu būt kopā tik ilgi, viņam nepietiktu laika trenēšanai.

Bet izskatās, ka atšķirībā no Teda Nolana Hārtlijs pats arī trenēs. Nolans to ļāva darīt saviem palīgiem, pats no malas (arī laukumā) vērodams, kā strādā hokejisti, principā vairāk nodarbojoties ar iedvesmošanu. Varam jau ironizēt, bet principā diezgan daudz taisnības bija Kirovam Lipmanam, sev pašam vaicājot:

«Par ko gan es viņam maksāju tādu naudu (13 000 eiro mēnesī)?

Ja Nolans treniņos neko nedara...»

Hārtlijs ļoti daudz dara pats un dara to ļoti aktīvi - runājot, žestikulējot, izmantojot nūju, rokas, trenera tāfelīti un visus, kas atrodas uz ledus un komandas soliņa. Ļoti emocionāls, taču pārsvarā ar vaļā zobiem, kaut runā angliski, ir pirmais francūzis Latvijas hokejā, ar šai tautai raksturīgajām īpašībām. Ar ļoti labu humoru, pirmajā preses konferencē smejot, lai viņam jautājumus uzdodot franču valodā.

Runājot ar komandu, Hārtlijs uzreiz uzsvēris, ka treniņā spēlētājiem savā starpā visu laiku ir jākomunicē: ja nerunāsi treniņā, tad spēles laikā tas notiks vēl mazāk, bet partneriem ir būtiski zināt, ko tu domā.

Komunikācijā (var jau to saukt arī par PR) Hārtlijs ir vienkārši lielisks. Kā tas notiek ar spēlētājiem, lasiet Ķēniņa komentārā. T.s. atklātajā treniņā sestdienas pārtraukumā Bobu nomedīja mazie skatītāji un daži vecāki onkuļi - kanādietis laipni pats piesteidzās pie viņiem «Volvo» halles tribīnēs, sasveicinājās, aprunājās, sniedza autogrāfus. Divas, trīs minūtes, bet Latviju viņš jau ir nopircis. Tāpat pēc pirmās preses konferences - pats pienāca klāt pie katra žurnālista, iepazinās, paspieda roku, bet prom ejot man novēlēja labunakt! Nu neesam mēs, latvieši, tik atvērti. Lai gan tas galīgi neko nemaksā - pateikt otram kaut ko labu.

Ko darot arī Hārtlijs. Ja spēlētājam izdodas, viņu vienmēr paslavē. Kas gan var vairāk pabužināt hokejista patmīlības spalviņas kā uzslava, visiem pārējiem to dzirdot? Esmu dzirdējis, ka daudzās komandās, valstu izlases ieskaitot, t.s. lielā komanda ir tikai spēlētāji un treneri.

Znaroks savās komandās cenšoties uzsvērt katra devumu, bet Hārtlijam lielā komanda ir pilnīgi visi!

Pilnīgi viss komandu apkalpojošais personāls! Un tur būšot arī hokejistu sievas! (Velku paralēles ar Viktora Tihonova laikiem, kad Viktors Vasiļjevičs Rīgas «Dinamo» izveidoja t.s. sievu komiteju - būtībā, lai spēlētājiem uzliktu pamatīgākus iemauktus un atturētu viņus no dzeršanas.)

Tā izlasē veidojot vienu lielu ģimeni. No 6. marta, kad sāksies īstā treniņnometne, pirmajā mēnesī sestdienas un svētdienas būs brīvas - lai puiši pabūtu kopā ar savām ģimenēm. Tie visi ir sīkumi, bet ar tiem var dabūt visu labvēlību un lojalitāti.

Sīkumi vai, precīzāk, nianses. Arī te varam vilkt paralēles ar Tihonovu, lai gan latvju hokejā teiciens, ka «hokejs sastāv no sīkumiem» pieder Mārim Baldoniekam. Jau esmu rakstījis, kā savulaik Tihonovs cīnījās ar Vladimiru Serņajevu, kur vārtpriekšā jāatrodas spēlētājam. Serņajevs kāpies atpakaļ, bet Tihonovs sitis viņam ar nūju pa kājām: «Ej savā vietā!» Pirmajos četros treniņos vēl netiku manījis, ka Hārtlijs šiem nolūkiem izmantotu nūju, bet ar vārdiem viņš dzina mūsu puikas tur, kur vingrinājuma izpildes laikā iecerējis viņiem būt. Izpildot vingrinājumu, aiz pretinieku vārtiem nekad!

Tikai vārtpriekšā. Videotreneris Pēteris Groms teica, ka par atrašanos aiz vārtiem Hārtlijs solījis raidīt ārā no treniņa, bet tā vēl nav noticis. Toties «Dinamo» pirmajam uzbrucēju trijniekam (Indrašis - Bičevskis - Dārziņš) kopā ar Sotnieku (otru aizsargu piemirsu) lika kādu vingrinājumu atkārtot sešas (!!!) reizes.

Kamēr tas izdevās. Tā kā Upīša - Freiberga t.s kautiņu Bobs vēroja no dažu metru attāluma, es to klasificētu tikai kā PR akciju. Par to vien pēc pirmā treniņa tauta runāja. Kas, protams, nāk hokejam par labu. Pasmieties atļāvās arī Hārtlijs: «Viesturs man teica, ka Latvijā ir draudzīgi ļaudis, bet ko es ieraudzīju?»

Par niansēm, kā turēt nūju laukumā un kā pareizi izmantot ķermeni, labāk lai stāsta hokejisti paši. Es ievēroju, ka Hārtlijs grib, lai treniņos viss darītais ir pēc iespējas tuvāk spēles situācijām. Lai tās modelētu jau treniņos. Šur tur esmu redzējis, ka, spēlētāju piecniekiem nomainoties, pirms kārtējā vingrinājuma treneris nosvilpjas, tad slinki no soliņa pieceļas dzeltenie un zilie, lēnām nostājas pozīcijā pirms vingrinājuma izpildes un tad tas sākas. Bobs grib, lai tas viss notiktu bez pauzēm, kustībā. Jo spēlē jau arī viss notiek kustībā.

Ja esmu pareizi sapratis, tad Hārtlija vadībā Latvijas izlase spēlēs aktīvu uzbrukuma hokeju - no vieniem vārtiem uz otriem, taču tā nebūs trula skriešana bez galvas. (Lai man piedod visi Pekas Rautakalio fani!)

Ronalds Ķēniņš: «Hārtlijs dara to pašu, ko viņš darīja Šveicē, kad tur ieradās Cīrihes klubā. Viņš ir ļoti detalizēts cilvēks, viņam visu vajag salikt pa plauktiņiem. Pirms treniņa viņš teica, ka ir ļoti priecīgs būt šeit. Domāju, ka viņa klātbūtne ir ļoti svarīga, jo daudzi mūsu hokejisti nezina šos Hārtlija hokeja sīkumus. Kad Hārtlijs atbrauca uz Šveici, es arī nezināju, bet iemācījos.

Hārtlijs kā treneris ir ļoti prasīgs. Viņš pieprasa zināt aizsardzības pozīcijas un labi strādāt ar nūju. Tāpēc jau mums nūja ir domāta, lai mēs varētu ieņemt labas pozīcijas un aizsargāties.

Hārtlijā ir jāklausās. Ja viņš pasaka nostāties tajā pozīcijā, tad tas ir jādara. Ja spēlētājs neklausa, var izdzīt arī ārā, kā man jau tas Šveicē gadījās. Vēl viena lieta, ko viņš dara, - treneris runā ar visiem, ar spēlētājiem un arī apkalpojošo personālu. Viņam būtisks ir jebkurš komandas cilvēks. Ar Hārtliju varu parunāt pilnīgi par visu. Man viņš šoreiz arī paprasīja, vai draudzene ir tā pati un vai ar dzīvi viss kārtībā. Viņam trenera istabas durvis vienmēr ir vaļā.»

P.S. Principā man nav nekā slikta, ko teikt par jaunās LHF darbu. Viss ģērbtuvē un komunikācijā ar spēlētājiem - kā Oiropā (vai NHL?). Arī mani mazliet pārsteidza Hārtlija jaunais šoferis pēc pēdējā treniņa - «Dinamo» valdes loceklis Zigmārs Priede...

Nekādu sazvērestības teoriju vai zemūdens akmeņu gan te neesot - vīri aizbrauca uzspēlēt tenisu.

P. P. S. Pieļauju (eh, kā man nepatīk šis vārds!), nē, paredzu, ka Ozoliņš varētu būt Latvijas izlases GM.