Tagad, kad tikko beidzies pirmais treniņš, kādas ir sajūtas? Kas tevi uzrunā visvairāk?
Pilnīgs šoks muskuļiem (smejas), jo baletā liegi un daiļi trenē dziļo muskulatūru un šajā treniņā atskārtu, ka ir muskuļi, kurus atsevišķi nesanāk tik bieži trenēt. Katrā sporta veidā ir atsevišķas muskuļu grupas, kas tiek izmantotas, izpildot konkrētus vingrinājumus. Manuprāt, tas ir normāli, ka, aizejot, piemēram, uz jogu, tu esi pārsteigts, ka ķermenī ir vēl ko trenēt vai stiept – hei, man ir arī citi muskulīši, par kuriem man nebija ne jausmas! (Smejas.) Ļoti patīk, ka treneris visam seko līdzi, nepieļauj nepareizu kustības izpildīšanu — tas lieliski mobilizē un liek domāt līdzi, tā ka vienlaicīgi notiek arī mentāls treniņš.
Vai bija sajūta, ka jāizkāpj ārā no savas komforta zonas?
Bija jāizkāpj, jā, pat neskatoties uz to, ka visu savu dzīvi esmu nodarbojusies ar sportu, pamēģinājusi dažādus sporta veidus. Piemēram, basketbols man ir ilgus gadus bijis pastāvīgs sports. Zinu, zinu — pēc manis nepateiksi, jo es tāda maziņa (smejas). Bet tāpat šis viss ir jauns, es iemetu sevi nezināmajā, un tas noteikti ir mazāk komfortabli nekā pierastās ikdienas gaitas.
Vai, sākot treniņus, sev esi uzstādījusi kādu mērķi?
Labs jautājums… Pirmkārt, vēlos iegūt savu personīgo skatījumu uz šo sporta veidu, vēlos redzēt, ko tas var man dot. Viens no mērķiem noteikti ir arī pašdisciplīna. Vēlos paplašināt savu spēju robežas, vēlos sajust, cik daudz varu izdarīt. Piemēram, vēl nesen domāju, ka visa tā riepu cilāšana un svaru stieņi ir tikai vīriešu padarīšana, nevarēju iedomāties, ka stāvēšu te šodien un darīšu to, ko daru. Kustība taču ir dzīvība, un es uzskatu, ka ir jāizmēģina dažādas sporta nozares. Tiesa, vairāk ne vienmēr ir labāk, bet ir vērtīgi gūt plašu ieskatu sporta dažādībā. Tēlaini izsakoties, pēc iespējas vairāk jāatsijā graudi no pelavām, lai saprastu, kura tad ir tā īstā, tuvākā nodarbe.