- Kā tev pašam patika projekts «Pazust Latgalē»?
- Man kā projekta veidotājam tas ļoti patika, jo līdz šim dzīvē manos 25 gados nekas tāds nav noticis, ka komanda no īstajiem cilvēkiem, īstajā laikā, īstajā vietā savācas un pilnībā ar nekādām domām vai lieliem plāniem vai ekspektācijām aizbrauc tur, kur lielākā daļa no mums nav bijusi, un vienkārši dzīvo un dara to, ko paši mīl, un ir brīvi uz kādām desmit dienām. Tas nevar nepatikt. Visa šī brīvība pašam lika vieglāk atvērties. Pats projekts izdevās lieliski. Labs brauciens, kas, manuprāt, visā šajā Latvijas ekstrēmajā kultūrā iedeva labu garšu; tādiem ārpus lauciņu cilvēkiem lika uzsist cieņas latiņu un uzlaboja imidžu. Tas viss ir bijis tikai, lai veicinātu savu labo vārdu katram no tiem sporta veidiem un cilvēkiem, kas darbojas mūsu lauciņā, ka viņi nav kaut kādi huligāni – viņi var uztaisīt labu filmu, parādīt, cik dzīve ir forša caur mūsu prizmu, iedvesmot citus cilvēkus, pavadīt labi laiku.
- Izvēlies – fotografēt pilsētu vai laukus!
- Tas, kas man ir, to es arī fočēju (smejas). Bet, ja man būtu jāizvēlas, tad es gribētu meiteni fočēt, jā.
- Kā ir ar meitenēm ekstrēmajā vidē Latvijā?
- Skeiteres esmu redzējis, bet zināt vārdos, uzvārdos baigi daudz nezinu. Bet, ko esmu redzējis, ir tas, ka tādas ir. Tāpat kā slidotājas ir, BMXeres ir, skūteristes. Viņas vienkārši ir.
- Kā tev šķiet – ir tā, ka ekstrēmie sporta veidi nav paredzēti meitenēm?
- Es nekad tā neesmu domājis, nē. Nekad arī neesmu reklamējis, ka meitenēm būtu jābraukā un tamlīdzīgi, bet, kad ieraugu, ka kāda to dara, man ir momentāna cieņa pret viņu un prieks to redzēt. Agrāk bija daudzas slidotājas, tāds bariņš, un man tas likās pilnībā normāli, un es cerēju, ka viņas braukās tikpat ilgi, cik mēs to darījām un darām. Visu cieņu!
- Kā tev vairāk patīk – bliezt spontāni vai kārtīgi sagatavoties un izdomāt, kā būs?
- Agrāk tas noteikti bija spontāni, tagad tādos svarīgākos darbiņos novērtēju sagatavošanos un cenšos to piekopt, cik vien var. Jūtu, ka laiks iet, arī izfočēts diezgan daudz, un, katru reizi paņemot rokās kameru, gribas, lai ir tieši tas, ko tu gribi. Tas ir diezgan svarīgi šobrīd, manuprāt. Ja esi fočējis tik ilgi frīstailā, tad gribas arī šad tad mazliet to noteiktību, bet, protams, galarezultātu tu nekad nevari paredzēt. Līdz ar to, tiekot galā ar to, ko nezini pašā sakumā, visu to sakārtojot, vari nonākt pie vēl kvalitatīvāka un labāka rezultāta.
- Ar kuru no latviešu skeiteriem tev visvairāk patīk strādāt?