Blušs - latvietis, kura drifta spējas sajūsmina visu pasauli

Cik ilgi jūs jau draudzējaties un sadarbojaties?

Blušs: Man liekas, gada jubileja būs tikai pavasarī, martā. Tad, kad sniegpulkstenītes uzziedēs.

Vītols: Būs kūka jācep!

Tikai gada jubileja būs?

Blušs: Jā, šis mums ir...

Vītols: ...ir ražīgs gads bijis!

Kā jūsu ceļi krustojās?

Vītols: Principā viss sākās, kad mums («Robyworks») radās ideja filmēt «Badass Latvian». Mēs ļoti sen jau fanojām par «HGK» komandu, bet domājām, ka viņi ir iedomīgi, un nezinājām, kā viņus dabūt uz Liepāju. Kad filmēšanai pieejama bija Liepājas osta, uzrunājām viņus ar trīs dažādiem scenārijiem, jo

zinājām, ka viņi Latvijā ir vistrakākie džeki, kas šādam projektam tieši bija vajadzīgi.

Kristap, pastāsti savu stāstu! Kad saprati, ka tev patīk drifts?

Blušs: Paši pirmsākumi varbūt ir meklējami kaut kādā... tālajā 1986. gadā. Man jau tad patika, ka tētis, atbraucot pakaļ uz dārziņu, piebrauca dārziņam no otras puses, kur stāvlaukumam bija grants segums, un, kad iesēdāmies, es viņu kūdīju, lai uzspolē, lai gan tad tāda termina vēl nemaz nebija, varbūt teicu «uzgonko» vai «brum brum». Tajā laikā, kad nokārtoju tiesības, mašīnas nebija tik foršas kā tagad, piemēram, golfiņš - ar tik daudzām drošības sistēmām. Tajā laikā nebija ne pretslīdēšanas, ne kas tamlīdzīgs. Bija tikai riktīgs «arkls» - vienkārša mašīna, ja nemāki braukt, būsi grāvī. Biju vēl tikai puika, bet man sāka patikt braukt, sāka kaut kas sanākt, un tad meklēju limitus. Tā pa bišķam, pa bišķam, līdz nonācu līdz autosportam. Tad tajā visā mani ievilka Harijs (red. - Harijs Šķupelis, «HGK smadzenes»). Pirms tam biju vidusskolas basketbola izlasē, diezgan labi man tur gāja.

No basketbolista un sētas ķēma ievilka mani autosportā! Un tā jau gadus divpadsmit nevaru tikt ārā.

Un kā nokļuvi spēcīgākajās drifta sacensībās ASV?

Blušs: Tur visas kārtis sakrita! Mums vienkārši kā pa sviestu aizgāja. Sanāca, ka ir rezultāti, ir ieinteresētās personas, ir līdzīgi domājošie. Viss tur tik ātri salikās, ka vajadzēja vēl trīs, četrus mēnešus, lai saprastu, kur mēs esam nonākuši. Sākām aizdomāties par to, kur mēs varētu nokļūt. Un tur nokļuvām jau pēc diviem gadiem. Loģiski spriežot, tas notika par ātru, bet mēs noturējāmies, nenokritām, un tagad viss ir skaisti.

Pastāsti par savu komandu!

Blušs: Mums ir tāpat kā Dukuriem -

viens treneris augšā, viens apakšā un Dukurs pa vidu.

Pārsvarā uz sacensību posmiem braucam trijatā, šad tad esam četri. ASV galā ir jau izveidojušās labas attiecības ar cilvēkiem, kas ir strādājuši pie mūsu mašīnām. Mēs viņus atsevišķi pieaicinām uz posmiem, lai palīdz tīri informācijas ziņā, jo viņi paši nodarbojas vēl iesācēju līmenī, viņiem tas viss ir ļoti interesanti, bet mēs tā dabūjam bezmaksas darbaspēku. Tā mēs apvienojamies un par maksimāli minimāliem līdzekļiem dabūjam maksimālo rezultātu.

No Roberta filmas sapratu, ka tu pats ne tikai stūrē...

Blušs: Jā, tad, kad vajag to izdarīt, tad daru. Es cenšos sekot līdzi, kad tiek sagatavota, būvēta mašīna, lai es plus mīnus visu zinātu. Atskrūvē un pieskrūvē. Cik viegli vai grūti tas ir, tas jau ir atkarīgs no mehāniķiem - kā vienu vai otru konstrukciju viņi ir uzbūvējuši. Ja viņiem ir līkas rokas, tad es tur neko nevarēšu izdarīt. Tā ka ļoti liels darbs ir čaļiem, kas to visu sagatavo, es tikai pēc tam atskrūvēju un pieskrūvēju - nomainu. Tas ir tā, kā novilkt džemperi, izmazgāt to un uzvilkt, tikpat vienkārši, ja, protams, rokas no pakaļas neaug...

Kāda ir sajūta, kad visu laiku, it īpaši spriedzes pilnos mirkļos, kāds tev skrien pakaļ ar kameru, filmē, uzdod jautājumus?

Blušs: Dažreiz es viņam pasaku «pī».

Vītols: Jā, šad tad!

Blušs: Bet tas ir atkarīgs no situācijas. Kaut kā sāku pierast un noskaņoju sevi tam, ka ir jāpadalās ar informāciju.

Droši vien jau bija kaut kādi izņēmuma mirkļi, kad mani izteicieni nebija īpaši smalki...

Un kā tev, Robert, bija ar kameru līst starp visām drifta mašīnām?

Vītols: Es centos viņiem klāt iet pamazām, piezagties. Skaidrs, ka sacensības ir sacensības, viņus lēnām centos psiholoģiski noskaņot, ka es te tagad tāds būšu..

Blušs: Tātad tu vēl psihologs esi, ja?

Vītols: Bet man tādam vajadzēja būt, es taču nevarēju citādi. Piemēram, kad sacensību laikā salūza mašīna, tas bija vispār tā, ka man vajadzēja būt mazam, nebūt nevienam ceļā, neko neteikt, nepīkstēt. Bija jāsaplūst ar visu. Un burvīgi ir, kad sanāk to izdarīt, tad var dabūt īstās emocijas, neko samākslotu.

Pastāstiet par dokumentālās filmas «Latvian Rocket» nosaukumu!

Vītols: Paši amerikāņi to izdomāja.

Blušs: Jā, to izdomāja Dens. Bet man teica, ka šis nosaukums netiek tulkots.

Vītols:

«Latvian Rocket», jo «HGK» komandai ir ātrākā mašīna «Formulā D». Kad viņi pašauj vaļā, neviens netiek līdzi.

Blušs: Viņiem ir ar to problēma, patlaban pilnīgi visi ļoti cītīgi strādā, to var redzēt sociālajos tīklos. Tos posmus, kurus mums šajā sezonā sanāca braukt, viņi bija izmisumā, šausmās. Tā mašīna brauc tā, ka viņi nevar pat iedomāties, kas būs nākamajā sezonā.

Un mēs esam arī paziņojuši, ka uzbūvēsim vispār kaut kādu nākotnes mašīnu - vēl jaudīgāku, vēl dullāku.

Jaunas iemaņas mums ir. Un viņi cenšas tikt līdzi. Man ir prieks, ka esam tur ieradušies un uztaisījuši sprādzienu.

Vītols: Amerikāņi cenšas tikt līdzi latviešiem.

Vēl jums ir tapis arī video, kurš uzrunājis raidījuma «Top Gear» («Gāzi grīdā») veidotājus...

Vītols: Tas ir kopdarbs ar amerikāņiem. Mēs investējām daudz laika un citus resursus. Jau gadiem uz to gājām, un beidzot ieguldītais darbs sāk atmaksāties. Mums tas ļoti daudz nozīmē, ka esam pamanīti,

varbūt vēl kāda saujiņa uzzinās, kas tā Latvija tāda ir.

Tas dod enerģiju strādāt tālāk un domāt jaunas lietas.

Blušs: Man ir prieks, ka esam atraduši veidu, kā izmantot vienam otru un no tā gūt labumu. Perfekti!

Kādi darbi un nedarbi jums abiem vēl plānā?

Blušs: Tas jāprasa viņam. Es zinu, ka atkal braukšu uz ASV...

Vītols: Tu brauksi, ja?

Blušs: Jā! Un centīsimies turpināt pārsteigt un šokēt.

Un ļoti ceru, ka patstāvīgi cīnīsimies par godalgotām vietām...

Paskaidrosi?

Blušs: Tas ir pjedestāls! Tie ir tie galvenie vakara, šova varoņi. Visi pārējie, kas paliek aiz strīpas, ir vienkārši sarakstos, bet varoņi jau ir uz pjedestāla.

Vītols: Noteikti varat gaidīt vēl ļoti interesantas un jaudīgas lietas, kuras mēs kopā sadarīsim. Nav nekāds noslēpums, ka jau tiek būvēta jauna mašīna. Ja pirmajā gadā esam tā ieskrējušies, ka esam uzfilmējuši gan dokumentālo filmu, gan divus promo klipus, tad nākamajā mēs arī pašausim vaļā.