Talantīgais Artūrs Žagars: Pretinieku nerespektēju, neskatos uz viņa uzvārdu

TVNET: Vai šī uzmanība no preses tik jaunam cilvēkam, sportistam nevar sagrozīt galvu? Lai gan cik esmu tevi dzirdējis un par tevi lasījis interneta plašumos, tu šķieti neraksturīgi nobriedis saviem 18 gadiem.

A.Ž.: Runājot par sakāpšanu galvā, jau vienā citā intervijā minēju, ka esmu tam izgājis cauri. Kad man bija 16 gadi, biju nedaudz pacēlies debesīs; pats to diezgan ātri sapratu un nolaidos uz zemes. Tā man bija liela mācība. Domāju, ka man vairs nekas tāds nedraud. Esmu ļoti piezemēts cilvēks, pat nedaudz kautrīgs.

TVNET: Tev apkārt ir komanda, un viens no šiem cilvēkiem ir Jānis Porziņģis.

A.Ž.: Jā, man ir apkārt komanda, un viens no viņiem ir Jānis Porziņģis kā aģents, un man ir ļoti paveicies.

TVNET: Kas jūs saveda kopā?

A.Ž.: Ja nemaldos, man bija 14 vai 15 gadi. Viņš bija atnācis uz vienu spēli, tā bija pret poļiem. Ļoti labi nospēlēju, un viņam iepatikās. Sāka sekot līdzi vairāk, iepazinās ar manu tēti. Pēc tam iepazinās ar mani, un kādu pusotru gadu pastrādājām bez nekādām līgumsaistībām, kontaktējāmies, vairāk viens otru iepazinām. Pirms braucu uz Spāniju, mēs vienojāmies ar līgumu.

TVNET: Esi trenējies arī pie viņa un Kristapa Porziņģa Liepājā.

A.Ž.: Divas vasaras pēc kārtas Jānis mani ņēma līdzi uz Liepāju treniņnometnēs, kur ar Kristapu individuāli trenējos. Tās bija divas vasaras pa divām nedēļām, kas man deva ļoti lielu pieredzi. Kristaps tur trenējās ar savu Amerikas treneri, un klāt bija arī spāņu fizioterapeits. Arī pats Jānis viņu trenēja.

TVNET: Dzirdēju par tevi labas atsauksmes pēc tavas debijas spēles pieaugušo izlasē treniņmačā aiz slēgtām durvīm pret Baltkrievijas izlasi. Sevi nereti nav viegli vērtēt, bet padalies, lūdzu, pārdomās, kādas sajūtas palika pēc šīs spēles.

A.Ž.: Detalizēti es neko neatklāšu. Pats domāju, ka iejutos labi gan komandā, gan debija izdevās ļoti laba. Pati svarīgākā lieta gan bija pieredzes iegūšana lielajā izlasē. Jūtu, ka es tur varu spēlēt un esmu tam gatavs. Laiks rādīs, kā būs...

TVNET: Uzbrukuma potenciālas tev ir milzīgs, bet saprotu, ka jāpieliek vēl aizsardzībā un nepieciešams briedums.

A.Ž.: Gribētu teikt, ka šā gada laikā esmu ievērojami pielicis aizsardzībā. Iepriekš aizsardzība bija vājākais posms manā spēlē. Esmu pielicis, bet, protams, vēl var pielikt. Kā jau vienmēr. Kad nāks klāt briedums, tas būs arī papildu pluss. Domāju, ka katru dienu progresēju tieši aizsardzībā, jo tā ir lieta, uz kuru es katru dienu fokusējos.

TVNET: Kas ir tās tavas kvalitātes un lietas, kuras pašam vēl sevī līdz galam neapmierina?

A.Ž.: Protams, tā ir mana ķermeņa uzbūve, bet ar to esmu samierinājies. Esmu, tā sakot, vēlais bērns, kurš vēlu nobriest. To pats apzinos un nekur nesteidzos. Cītīgi strādāju svaru zālē gan ar stieņu cilāšanu, gan iekšējo muskuļu stiprināšanu. Savam ķermenim pievēršu ļoti lielu uzmanību. Un, kā jau minēju, arī aizsardzība. Sevi vērtēju diezgan kritiski, un kā spēlētājs gribu pielikt klāt visur. Pagaidām man nav tādas īpašības, kuras būtu līdz galam attīstītas.

TVNET: Fiziskās īpašības tu kā saspēles vadītājs vari kompensēt ar savu galvu.

A.Ž.: Tas ir tas, uz ko es balstu savu spēli. Ātrums, domāšana uz laukuma. Mēģinu saviem pretiniekiem tikt divus soļus priekšā.

TVNET: Tas ir arī Badalonas skolas nopelns?

A.Ž.: Spēles lasīšana man ir bijusi jau no bērnības, no dabas. Spānijā es to vairāk attīstīju basketbola izpratnes ziņā, sāku to detalizētāk izprast, bet domāju, ka šīs īpašības ir man no bērnības.

TVNET: Vairākas reizes «Youtube» noskatījos tavu labāko epizožu apskatu no Trevīzo nometnes. Izskatās, ka tu basketbolu izbaudi, spēlē viegli un ar pārliecību.

A.Ž.: Jā, tāds komplekts man ir bijis jau no pašas mazotnes. Neskatos, kas man pretī nāk. Vienmēr laukumā esmu bijis mazākais, un vienmēr nācies spēlēt pret lielākiem un spēcīgākiem džekiem. Es pretinieku nerespektēju, neskatos uz viņa uzvārdu. Neskatos uz to, cik viņš ir liels, cik ātrs. Vienkārši daru tās lietas, kuras jau pirms spēles esmu iecerējis darīt. Runājot par spēles baudīšanu, tā arī ir lieta, kas manī ir iedzīta no tēta puses. Jau no mazotnes esmu sapratis, ka basketbolu nevar spēlēt, piemēram, naudas dēļ vai tāpēc, ka vecāki tev liek to darīt. Tad nekas nesanāks. Vienīgais veids, kā to spēlēt un dzīvot labu dzīvi, ir šo spēli baudīt. Katru dienu uz treniņu eju ar prieku, nevaru sagaidīt nākamo treniņu un pārdzīvoju, ka treniņš tik ātri beidzas. Tieši tā baudīšana ir ļoti nozīmīgs punkts basketbolista karjerā.

TVNET: Kurā brīdī saprati, ka gribi savu dzīvi ar basketbolu saistīt profesionāli?

A.Ž.: 15 gadu vecumā sāku saprast, ka varētu spēlēt augstā līmenī. Protams, tajā vecumā biju vēl ļoti maziņš, bet izaugu. Vienīgais jautājums bija, vai pietiks auguma un to fizisko īpašību, lai varētu spēlēt augstā līmenī. Bet pirms trim gadiem sāku nojaust, ka tiešām vēlos saistīt savu dzīvi ar basketbolu.

TVNET: Tajā laikā tu uz savu vienaudžu fona izskatījies ja ne galvas tiesu pārāks, bet labāks biji. Šeit Latvijā.

A.Ž.: To es jutu. Latvijā spēlējot, esmu bijis gan komandas līderis, gan kapteinis. Sev galvā biju ieskaidrojis, ka esmu labāks par pārējiem, un tā bija mana motivācija. Spēlēju arī pie vecākiem džekiem, un tur gan nebija tā, ka es būtu daudz labāks. Tā kā es tur varēju spēlēt, mani lika klāt pie vecākiem, lai es progresētu.

TVNET: Tas arī deva zināmu rūdījumu.

A.Ž.: Protams, vislielāko rūdījumu man deva, ka visu laiku pretī nāca vecāki un lielāki spēlētāji. Tagad, kad esmu izaudzis, pati spēle man kļuvusi vieglāka. Kā jau minēju, biju pieradis spēlēt ar lielākiem džekiem. Tas man bijis kā bonuss, visu dzīvi esmu tādām grūtībām gājis cauri. Ja kādā spēlē mani kāds nokrampēja un neko nevarēju izdarīt, tā man bija ekstra motivācija. Vakaros es pārdzīvoju, bet nākamajā dienā jau sapratu, ka jāsāk strādāt vēl smagāk un jāiet uz priekšu.

TVNET: Nezinu, vai kāds tev to ir teicis, bet pēc spēles manieres atgādini Goldensteitas «Warriors» līderi Stefanu Kariju. Esi kaut ko no viņa aizguvis?

A.Ž. (smaida): Ir bijuši šādi salīdzinājumi, bet es uz to skatos skeptiski. Pagaidām sevi ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Stefanu Kariju, bet tādu salīdzinājumu esmu dzirdējis.

TVNET: Kuri ir spēlētāji, no kuriem esi kaut ko paņēmies priekš sevis?

A.Ž.: Finišēšanu no groza apakšas mācos no Bostonas «Celtics» spēlētāja Kairija Īrvinga. Viņš man ir bijis kā elks jau no laika, kad spēlēja koledžā. Ļoti patīk arī Deniss Šrēders no Atlantas «Hawks», jo ir man līdzīgas miesas uzbūves. No Eiropas spēlētājiem, no kuriem esmu mācījies, ir tieši manas ACB komandas saspēles vadītājs Nikolā Laprovitola. No viņa esmu ļoti daudz mācījies, jo ir precīzi tāda tipa spēlētājs kā es, kurš pretiniekus apmāna ar galvu un nav laukumā atlētiskākais. Viņš izpilda precīzas piespēles, ļoti labi kontrolē bumbu un lasa spēli. Viņš ir Eirolīgas top spēlētājs un, pirms nonāca pie mums, spēlēja Sanantonio «Spurs» komandā. Esmu daudz skatījies arī uz Jāni Strēlnieku. Skatījies uz kustībām, labi kontrolē spēles ritmu, viņš laukumā padara labākus arī pārējos.

TVNET: Atgriežoties pie Trevīzo nometnes, tu tur varēji sevi salīdzināt ar vienaudžiem. Tur bija labākie jaunie basketbolisti no Amerikas, Austrālijas un Eiropas.

A.Ž.: Jā, varēja ļoti labi pārbaudīt savas prasmes, kā es tās esmu attīstījis. Manuprāt, man izdevās ļoti labi, galīgi nekritu ārā. Par mani izrādīja interesi dažādi NBA skauti un citi ietekmīgi cilvēki. Kopumā ar savu sniegumu Trevīzo esmu ļoti apmierināts.

TVNET: Amerikāņi sarunās bieži vien izmanto pieklājības frāzes, saslavē un neko sliktu nesaka. Tā bija?

A.Ž.: Jānis Porziņģis mani šādām lietām ir sagatavojis. Ja pienāk klāt kāds cilvēks un saliela mani, tad eiforijā nekrītu. Palieku nosvērts, mierīgs. Visu vienmēr pārdomāju un aprunājos ar Jāni. Mani ar labiem vārdiem nav viegli apmānīt. Tur bija NBA skauti un ģenerālmenedžeri no visām komandām, daudzi ietekmīgi un atpazīstami cilvēki, arī mans Eiropas izlases treneris Serhio Skariolo. Tā arī bija ļoti laba pieredze pavadīt laiku ar tādiem cilvēkiem un spēlēt basketbolu.

TVNET: Apmainījies arī ar kontaktiem?

A.Ž.: Jā.

TVNET: Vai pareizi saprotu, ka arī nākamajā sezonā tu būsi Badalonas «Joventut» spēlētājs un jau kā pilntiesīgs galvenās komandas basketbolists?

A.Ž.: Palikšu turpat, kur biju iepriekš. Par ACB komandu neko negribu teikt, jo mūsu klubam parādījās arī Spānijas otrās līgas komanda. Domāju, ka iesākšu tajā un tad jau skatīsimies, kā būs tālāk. Bet trenēšos pie pirmās komandas.

TVNET: Droši vien tev pašam svarīgi ir spēlēt, nevis tikai trenēties.

A.Ž.: Tāpēc esmu priecīgs, ka parādījās šī Spānijas otrās līgas komanda. Tā ir augsta līmeņa līga, viena no spēcīgākajām Eiropā. Sagadījās tā, ka mans pagājušā gada mana vecuma treneris būs galvenais treneris otrās līgas komandai. Mums ir ļoti labas attiecības, daudz komunicējam, un par spēles laiku varu neuztraukties.

TVNET: Badalonas basketbola skola ir slavena un saražojusi pietiekami daudz augstākās klases spēlētāju. Zināmākie, šķiet, ir Rikijs Rubio, Rūdijs Fernandess, un tu droši vien varētu nosaukt vēl kādu. Spānijā šī skola ir zināma kā talantu kalve, un esi iekšā šajā katlā. Virziens ir pareizais.

A.Ž.: Klubs ir ļoti pazīstams tieši ar jauniešu attīstību. Tas nav bagātākais un treneri nesaņem lielas algas, bet viņi darbojas ar bērniem un atdod visu savu sirdi. Tas ir iemesls, kāpēc no Badalonas nāk tik daudz labu spēlētāju. Treneri ar tevi strādā ne tikai uz laukuma, bet arī māca, kādai personai jābūt ārpus laukuma. Tas mani ļoti pavelk, ir kā tāda liela ģimene. Tiešām virziens ir pareizais un jāturpina smagi strādāt. Mans mērķis nākamsezon ir būt stabilam ACB līgas spēlētājam.

TVNET: Drīz vien Latvijā notiks Eiropas U-18 čempionāts. Bieži vien šā vecuma turnīri ir kārtīgs atspēriens, pagrieziena punkts jaunajiem basketbolistiem viņu turpmākajā karjerā. Tā tas bija arī Kristapa Porziņģa gadījumā. Vai nepacietībā gaidi, kad varēsi spēlēt savas publikas priekšā?

A.Ž.: Gaidu šo turnīru, bet noteikti to neuztveru kā pagrieziena punktu savā karjerā. Tā būtu lieka atbildība gan man, gan pārējiem džekiem, bet katram tas ceļš izveidojas citādi. Bez šaubām turnīru gaidu, būs savu skatītāju klātbūtnē. Tā būs izcila pieredze.

TVNET: Vari neko neapsolīt, bet ko skatītājs var sagaidīt no U-18 izlases?

A.Ž.: Tiešām uz šo izlasi lieku ļoti augstus mērķus. Skatoties, kā mēs cīnāmies, kāda ir konkurence spēlētāju vidū, - tā nekad iepriekš nav bijis. Ne U-14, ne U-16 vecuma grupā. Arī treneriem būs ļoti grūti izlemt, kurus spēlētājus atskaitīt un kāds būs beigu divpadsmitnieks. Visi sevi ļoti labi rāda treniņos. Vērtēju mūs ļoti augstu un domāju, ka esam Top 5 komanda pavisam noteikti. Jautājums atkal būs veiksmes faktors un kādu mēs darbu ieguldīsim pirms čempionāta, cik gudri to izdarīsim. Katrai niansei jāpievērš liela uzmanība.