Latvijas hokeja izlase meklē treneri ar NHL pieredzi

- Svētku dienā [18. novembris] sēžam «Hokeja skolas Rīga» hallē, ir astoņi no rīta, un redzam, ka hokeja dzīve šeit kūsā. Tagad, kad esat atpakaļ hokeja apritē, cik daudz laika jūs ziedojat hokejam?

- No mana kopējā laika 120 procentus. Mana iecere bija gāzt vienu cilvēku no troņa, vienojāmies ar valdes locekļiem, ka strādāšu vairāk. Varu vairāk laika veltīt hokejam, mazāk biznesam. Tomēr nezināju, ka būs tik maz izdarīts un jāstrādā tik daudz. Tagad tuvojas pasaules junioru čempionāts Kanādā, esmu koordinators starp mūsu izlasi un Kanādas cilvēkiem. Ņemot vērā laika starpību ar Ziemeļameriku, pēdējās trīs nedēļas gulēt eju divos. Protams, darbojas arī e-pasti, bet ir nepieciešams arī personīgais kontakts, jo visa pasaule balstās uz personīgām attiecībām. Palīdz darboties arī tas, ka atradu vairākus paziņas, kuri darbojās Kanādas hokeja federācijā. Svarīgi, lai Latvijas hokeja izlase visos turnīros un čempionātos justos labi, lai mūs pazītu ne tikai uz ledus, bet ārpus tā robežām. Mums ir jābūt organiskai pasaules hokeja sastāvdaļai. Jāpiedalās ir hokeja dzīvē ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē, tagad cenšamies to būvēt.

- Latvijas hokejs gadu gaitā ir plūdis pašplūsmā, bez lielām izaugsmes iespējām. Tagad pie varas ir nākusi ir jauna komanda. Kas ir tās pamatnostādnes, kuras jāveido pašmāju hokeja saimniecībā?

- Pamati balstījās uz hokeja vecāku fanātismu, uz daudzu hokeja entuziastu mīlestību pret šo spēli. Federācijā strādā godprātīgi cilvēki, bet kopīgas sistēmas - piramīdu sistēmas, treneru apmācību kursi, tiesneša kvalifikācijas celšana, objektīvas izlases spēlētāju atlases nebija. Šur tur bija kādi gabaliņi, bet kopēja struktūra hokejā nav bijusi jau cik gadus. Latvijas hokejā bērniem vajadzētu trenēties pēc kopīgas metodikas, ir treneri, kuri pārspīlē, piemēram, sešgadīgiem puikām ar diviem ledus treniņiem dienā, visam pa vidu vēl sausais treniņš. Šiem bērniem vēl jāspēlējas ar traktoriem un jāzīmē ar krītiņiem, bet viņiem ir divi ledus treniņi dienā. Pēc tam brīnāmies, ka 14 gadu vecumā jauniešiem sākas traumas un sirds problēmas. Nedrīkst trenēties sešgadīgi puikas divas reizes dienā. Ļoti izplatīta prakse, diemžēl tas ir arī vecāku uzstādījums, ka astoņgadīgiem un deviņgadīgiem džekiem turnīros ir jāuzvar. Vecāki ir ļoti dusmīgi uz treneriem: mūsu deviņgadīgie puikas neuzvar turnīrā. Kas tu par treneri vispār esi?! Kāpēc mans puika nespēlē pirmajā maiņā? Tāpēc nepieciešama komunikācija ar vecākiem, lai izskaidrotu, ka puikām tajā vecumā nav svarīgi uzvarēt. Nedrīkst padoties, bet primārais nav uzvarēt, galvenais, lai puikas nāk ar prieku uz treniņiem. Amerikā ir ļoti laba sistēma, sākumā jāiemācās trenēties, tad viņi apzināti saprot, kāpēc jātrenējas, pēc tam jāsāk uzvarēt. Līdz 12 gadiem jānāk uz hokeju for fun [prieka pēc], no 12 līdz 14 gadiem viņiem jāmācās learn to train [jāmācās trenēties]. Pēc tam ir learn to compete [jāmācās sacensties], ko Latvijā neesmu dzirdējis, - jāiemāca cienīt pretiniekus. Tev viņš nav jānogalina, pretinieks ir jāciena. Jāciena savi komandas biedri, jāciena vieta, kur trenējies, jāciena treneri un pretinieki, tad arī būs cieņa pret valsti un vidi. Stāstu elementāras lietas, bet tas ir viens no federācijas uzdevumiem, komunikācijas jautājums ar vecākiem, spēlētājiem, treneriem ar tiesnešiem un sabiedrību. Pēdējos 5 - 6 gadus federācijā nav bijusi politika, kas tad ir Latvijas hokeja misija. Kāpēc mēs vispār pastāvam? Tās ir pamatlietas, ko esam valdē runājuši, jārada sistēma. Mēs tagad veidojam komitejas, - treneru, medicīnas, bērnu, jauniešu, disciplinārā komiteja ir jāpastiprina. Komitejās hokeja entuziasti piedalās, veido savu politiku, idejas nāk uz valdi, izskatām un apstiprinām.

- Cik liela ir cilvēku atsaucība piedalīties hokeja veidošanas procesos?

- Cilvēku atsaucība ir liela, mums jau ir bijušas divas bērnu un jauniešu komitejas sēdes, tad viņi saka: «Viestur, divas sēdes mums nav bijušas pat desmit gadu laikā.» Ko jūs domājat, mēs te gurķosimies? Ne visi ir priecīgi par to, ko mēs darām. Pirms tam kaut kāda sistēma jau bija, daži indivīdi bija priecīgi ar iepriekšējo kārtību. Jaunie čaļi atnāk uz izlasi un brīnās par treniņiem, klubiem būtu jāzina Latvijas izlases pamatlietas.

- Izveidot jaunu sistēmu un ievirzīt to pareizajās sliedēs var prasīt vairākus gadus. Cik gadu laikā plānojat īstenot savu sistēmu?

- Kalvīša kungam bija intervija, žurnālists teica: mēs pēc 100 dienām jums piezvanīsim, lai saprastu, kas ir izdarīts. Aigars teica: «Čaļi, sportā mēs pa 100 dienām varam nopirkt jaunas nūjas.» Tā nav nekāda māžošanās, ja es teiktu, ka 4 - 5 gadu laikā pasaules čempionātā mēs varam pacīnīties par ceturtdaļfinālu, veiksmes gadījumā arī par medaļām. Mērķis nav aizbraukt uz čempionātu un cīnīties par nepalikšanu pēdējā vietā. To nevar panākt viena vai divu gadu laikā, bet sportā pēc pieciem gadiem vajadzētu kaut kam parādīties.

- Novembra pauzē dažādos turnīros startēja četras Latvijas izlases, kas līdz šim nebija redzēts. Kāda ir aizvadīto turnīru pēcgarša?

- Laba sajūta, ka īsākā laikā izveidojām jaunu valdi, pateicoties daudzu cilvēku godprātīgam darbam, mēs noorganizējām četras - klubu, lielā izlase, U17 un U20 izlase. Protams, ka tika pieļautas dažas nepilnības, izanalizējām visu un sapratām, ka tagad dažas lietas būtu darījuši citādāk. Ļoti labi, ka neatteicāmies no kāda no turnīriem, tas parādīja, ka Latvija ir organiska sastāvdaļa starptautiskā hokeja sabiedrībā. Patestējām vienu otru treneri dažādās kapacitātēs.

- Pēc šādiem turnīriem spēlētājiem rodas papildu motivācija vairāk sevī ieguldīt. Kādam otrā ešelona vai jaunajam spēlētājam bija laba iespēja sevi pierādīt, iespējams, pavasarī saņemot uzaicinājumu uz lielo izlases nometni.

- Izlases ir hokeja sabiedrības redzamā daļa, kurai veltām vienu piekto daļu savas uzmanības. Hokeja dzīve notiek vietās, kur pašlaik sēžam, - hokeja hallēs, treniņi, Latvijas čempionāts. Valstī kopā reģistrēti aptuveni 2200 spēlētāju, vairāk nekā 170 hokejisti spēlē ārzemēs, darbs ir viņus apzināt. Hokeja izlase uz tortes ir tikai ķirsītis, bet sākumā pareizi ir jāuztaisa torte. Runāju ar Oskaru Bārtuli, viņš ļoti grib spēlēt izlasē, kā spēlētāji ir teikuši, mēs esam astoņus mēnešus prom no ģimenes un neiesim vēl vienu mēnesi pavadīt bardakā, kā bija līdz šim. Tagad bardaka nebūs, Volvo hallē ir uztaisīta izcila izlases ģērbtuve pēc NHL standartiem. Puišiem tiks radīti labi apstākļi, un viņiem nevajadzētu šaubīties par braukšanu uz izlasi.

- Pēdējās sezonās audzis vietējā čempionāta līmenis. Kas ir jādara, lai mājās atgrieztos ārzemēs zemajās līgās spēlējošie latvieši? Kādi uzlabojumi ir nepieciešami Latvijas Virslīgā un Latvijas 1. līgā?

- Klubu interesēs vajadzētu būt mājās atgriezt zemās līgās spēlējošos latviešus. Sāksim ar to, ka klubiem vajadzētu organizēt regulāru spēļu translāciju. Tas vairotu atpazīstamību un lielāku interesi, čaļi saviem draugiem un radiniekiem varētu teikt, lai skatās viņu spēles. Sponsori līdz ar to zinās, ka redzēs viņu logo. Mēs runājam ar Lattelecom un Latvijas Televīziju par translācijas iespējām. Gribētos arī, lai haļļu īpašnieki sakoptu savu vidi, jo dažās hallēs nevar raidīt spēles gaismas dēļ, citās borti ir briesmīgā stāvoklī. Ja jaunie čaļi netiek Rīgas «Dinamo», tad viņiem īsti nav kur spēlēt, bet varbūt 20 gados viņš izšauj. Esam runājuši par sadarbības iespējām ar augstskolām, Jelgavā tas ir sekmīgi izveidojies. Tādējādi hokejistiem ir iespēja mācīties un viņi nepazūd, mums vajag gudrus spēlētājus un gudrus Latvijas Republikas iedzīvotājus. Latvijas hokeja misijas pirmais uzdevums nav veidot izlases spēlētājus, galvenais ir gatavot godprātīgus un spēcīgus cilvēkus, pēc tam daži kļūs par Latvijas izlases kandidātiem. Lielākā masa puišeļu nespēlēs Latvijas izlasē, bet viņi būs veselīgi, godprātīgi un patrioti. Jāstrādā ar universitātēm, veidojot lokālos centrus, lai lēnām sāktu radīt studentu komandas. Daudzas lietas ir jādara bez naudas, lai hokeja fanātiķi nāk strādāt un tas pašlaik notiek.

- Virslīgai ir jāpaplašinās ar kaimiņvalstu komandām?

- Valdes sēdēs esam apsprieduši šo jautājumu, kas mums būtu jādara un kurā virzienā vajadzētu paplašināties. Uz turnīru Igaunijā bija aizbraucis valdes loceklis Armands Šteinbergs un runāja ar Igaunijas un Lietuvas federācijas vadītājiem, viņiem ir interese meklēt sadarbību. Skaidrs, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas hokeja līmenis ir atšķirīgs; lai būtu spēcīgs sparinga partneris, tad vairāk jālūkojas Baltkrievijas virzienā. Grūti teikt, vai vajadzētu kādai no abām Latvijas līgām paplašināties, jo tās ir papildu izmaksas un mēs nevaram diktēt budžetu. Likās, ka šogad Virslīgā būs četras spēcīgas komandas, izrādās, ka ir piecas. Tur nav nekāds federācijas nopelns, ka ir tik spēcīgas komandas, tas ir īpašnieku nopelns. Jālūkojas, kur ir spēcīgi partneri un sadarbības iespējas, lai tā nebūtu Habarovska.

- Pirms neilga laika par vienu no Rīgas «Dinamo» treneriem kļuva Sandis Ozoliņš. Tomēr ir arī citi bijušie Latvijas izlases hokejisti, kā Artūrs Irbe, kuriem ir milzīga pieredzes bagāža. Vai esat uzrunājuši kādu no šiem hokejistiem?

- Ar Sandi tagad nerunāšu kādu laiku, jo viņam ir svarīgs darbs. Sandis ir sācis apgūt trenera profesiju, esmu ļoti priecīgs, ka viņš palīdz «Dinamo» komandai. Ja Ozoliņš gribēs, tad mēs labprāt viņu iesaistītu federācijas darbā. Esmu runājis ar Artūru, toties nesen viņš ir apprecējies, gan atradīsim laiku un aprunāsimies, esmu jau sagatavojis konkrētu piedāvājumu.

- Tuvākais lielais notikums ir pasaules U20 čempionāts Kanādā, esat minējis, ka uz šādiem turnīriem ir jāsūta treneri un tiesneši pieredzes iegūšanā un apmaiņā. Cik latviešu speciālistu un arbitru federācija sūtīs uz Kanādu?

- Pirmais lielais turnīrs ir Latvijas sieviešu izlases kvalifikācijas turnīrs Francijā decembra vidū. Veiksmes un apstākļu sakritības rezultātā, ja sievietes labi nospēlē, tad var kvalificēties olimpiādei. Veči netika, bet dāmas varbūt tiks. Nākamais nozīmīgais turnīrs ir čempionāts Kanādā, mēs nevaram ietekmēt tiesnešu nozīmēšanu turnīram. Ar Kalvīti esot Cīrihē, runājām ar Komisārovu [Starptautiskās hokeja federācijas tiesnešu vadītājs - aut.], atgādinājām, ka Latvijā ir labi tiesneši, viņš teica, ka ņems vērā to. U20 čempionāts Kanādā būs lieli svētki, protams, mēs vēlamies aizsūtīt 1-3 jaunos trenerus, lai viņi brauc un mācās. Hokeja federācijas valdes nostāja: ja mēs kaut ko darām, tad darām to nākotnei. Ja ieceļam kādu amatā, tad ceram, ka piecu gadu laikā viņš kļūs labāks. Komandai uz Kanādu ir dotas 29 oficiālās vietas, komandai ir viens autobuss; ja treneriem ir jābraukā ar mašīnu - tās ir papildu izmaksas. Mums ir plāns aizsūtīt divus trenerus palīgā komandai, nevis kā tūristus.

- Tā ir federācijas nolaidība gadu gaitā, ka vairākkārtējs labākais KHL tiesnesis Eduards Odiņš netiek nozīmēts uz pasaules čempionāta spēlēm?

- Federācijas nolaidība bija tajā aspektā, ka varēja vairāk prasīt. Tas netika darīts pietiekami uzstājīgi. Kā jau teicu iepriekš, vizītē Cīrihē mēs gājām pie Komisārova un teicām: nekādi joki ar mums nebūs. Process, kā notiek tiesnešu nozīmēšana, ir savā kārtībā, Eduardam vienā sagatavošanās turnīrā bija trauma un viņš izkrita no aprites. Ceru, ka tas nav neobjektīvu apstākļu dēļ. Tagad mēs kārtību zinām, aizsūtījām arī savu tiesnešu listi. Tur ir jābrauc un jārunājas, jo ir daudz komiteju.

- Paralēli ar vizītēm Cīrihē un gatavošanos gaidāmajiem turnīriem, laiks jāatvēl arī Latvijas izlases galvenā trenera meklējumiem. Saņemti ir atteikumi no latviešu speciālistiem. Tagad skatiens vairāk vērsts pāri okeānam?

- Atteicis nav neviens latvietis. Aprunājos ar [Pēteri] Skudru, [Arti] Ābolu, [Ģirtu] Ankipānu un [Viktoru] Ignatjevu. Viņi tomēr jau strādā savus gadus KHL līmenī, pamats domāt, ka ir iemācījušies kaut ko. Pēteris un Ģirts cīnās par labām vietām, Artis ar mazu budžetu ir tuvu play-off zonai. Izrunājāmies ar viņiem, bet mēs pagaidām skatīsimies treneri, kuram ir pasaules atpazīstamība uz vienu periodu, - divi līdz trīs gadi. Esam sākuši pārrunas ar četriem spēcīgiem treneriem, kuriem ir NHL pieredze. Trenerim mēs vēlamies uzticēt ne tikai Latvijas izlasi, bet arī izstrādāt vienotu treneru apmācības metodiku, visi kandidāti to ir apstiprinājuši. Nacionālās izlases trenerim nebūs tikai funkcija vadīt izlasi, bet arī radīt jaunu sistēmu. Mēs nevaram dabūt ikdienā strādājošus, praktizējošus trenerus, galvenais, lai tas kuģis darbojas. Identificēti ir četri speciālisti ar lielu pieredzi, panākumiem, medaļām, kausiem; zinām, par kādiem kausiem ir runa. Nevienam no šiem treneriem nav bijusi pieredze ar Latvijas hokeju. Janvāra vidū vajadzētu pārrunām beigties un apstiprināt izlases treneri. Nesteidzamies, jo labāk ir procesu paveikt pamatīgi un gudri.

- Pēc kā jūs vērtējat speciālista varējumu izveidot sistēmu un paralēli vadīt izlasi?

- Skatāmies trenera CV, vai viņam ir bijusi pieredze strādājot ar lielām komandām, strādājis ar junioru komandām, vai ir veidojis kādu hokeja sistēmu. Visiem uzrunātajiem treneriem ir pieredze veidot sistēmas un strādāt ar jauniešu, junioru komandām. Viens no kandidātiem ir veidojis jauniešu, junioru sistēmu un treneru apmācības programmas.

- Kāds ir jūsu vēlējums Latvijas hokeja tautai un visai nācijai kopumā?

- Ir 18. novembris, varētu pagulēt no rīta, bet 6.40 esam augšā, krāmējam somu un dodamies uz hokeju. Visas lielās lietas sākas no pirmā soļa. Vakardien [17. novembrī] biju «Dienas Biznesa» brokastīs ar prezentāciju un parādīju bildi, ar ko sākas hokeja ikdiena. Kādam sākas no piemājas dīķa, labprāt gribētu, lai starp mums būtu tādi puišeļi, kā šorīt ir uz ledus. Mums ir jābūt lieliem savās domās un idejās, nebaidāmies sapņot. Skatījos filmu par Grecki, jau tad, kad viņam bija noslēgts miljonu līgums un Stenlija kauss, viņam prasīja - kā jūs kļuvāt par tādu hokejistu? Viņš teica, ka paveicās ar treneriem, maiņas partneriem, visu laiku paveicās. To pašu jautājumu uzdeva tēvam, trenerim un komandas biedriem, viņi atbildēja: ja treniņš ir no vienpadsmitiem līdz vieniem, tad Greckis ir no desmitiem līdz diviem laukumā. Viņš katru dienu nāk stundu iepriekš un paliek stundu pēc treniņa. Greckis parādīja, ka viņš nevarēja nedarīt to.