Šodienas redaktors:
Gatis Kreceris

Jānis Baumanis: Latvijā ir tieši tā, kā tam jābūt

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto
Foto: Baumanis Motorsport Photography

Čaklu un talantīgu cilvēku, kuru darbs liek Latvijas vārdam izskanēt tālu pasaulē, netrūkst. Viens no tādiem ir arī latviešu autosportists Jānis Baumanis, kurš pagājušajā gadā, 23 gadu vecumā kļuva par Eiropas rallijkrosa čempionu, bet šogad jau startē kopā ar pasaulē spēcīgākajiem braucējiem. Un demonstrē ievērības cienīgu sniegumu.

Tie, kam ir bijusi darīšana ar Jāni Baumani, piekritīs, ka šim jaunajam autosportistam starp svarīgākajām lietām ir ģimene, bez kuras atbalsta sasniegt uzstādītos mērķus būtu bijis krietni vien grūtāk vai pat neiespējami, un iespēja par Latviju atgādināt plašajā pasaulē, darot to, kas ļoti labi padodas. Un kas būtiski, Jānis pat nepieļauj iespēju aizbraukt un palikt - mājas viņu kā magnēts velk atpakaļ.

Daudzi saka, ka Latvijā kaut kā pietrūkst, bet manuprāt mums viss ir un pat labāk nekā citur un tieši tā, kā tam jābūt. Laika apstākļus, protams, nevaram ietekmēt un tie ir tādi, kādi ir, taču nekad un nekur pasaulē nav bijis tā, ka pie sevis nodomāju «te es gribētu palikt, jo ir foršāk nekā mājās» ... man vienmēr ir liels prieks atgriezties Latvijā. Ir gan viena lieta, kā man Latvijā pietrūkst, un tie ir augsti kalni, kā, piemēram, Alpi. Taču man ir paveicies, ka es varu aizbraukt uz Austriju vai kādu citu valsti, ļauties kalnu vilinājumam, iesmelt enerģiju, izbaudīt to sniegtos labumus un tad braukt atpakaļ. Atgriezties gribu arī tāpēc, ka latviešu ēdienam pasaulē nav līdzvērtīga un arī daba mums ir fantastiski daudzveidīga. Tajā man prieku sagādā viss, sākot ar gadalaikiem un beidzot ar koku dažādību, pauguriem un ceļiem.

Raksta foto
Foto: Baumanis Motorsport Photography

Jānis Baumanis, kuram šobrīd ir tikai 24 gadi, autosportista karjeras dēļ daudz ceļo. Tā ir lieliska iespēja tūkstošiem rallijkrosa fanu gan tepat Eiropā, gan arī otrpus Atlantijas okeānam Argentīnā un Kanādā atgādināt, ka ir tāda valsts - Latvija. Pats sportists arī stāsta, ka allaž ir patīkami ņemt rokā sacīkšu ķiveri, kuru rotā liels Latvijas ģerbonis, bet jo lielāks ir prieks, ja Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā vai citur pasaulē skatītāju pūlī izdodas saskatīt plīvojošus Latvijas karogus.

Katru reizi, kad velku galvā aizsargķiveri, es uz tās redzu ģerboni un uzrakstu Latvija. Es zinu, no kurienes nāku, un rādu visai plašajai pasaulei, ka no tādas salīdzinoši mazas valsts ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu mēs esam ielauzušies pasaules čempionātā un cīnāmies vienā līmenī ar labākajiem. Tāpēc arī dodos uz katrām sacensībām ar augstu paceltu galvu un lepojos, ka nāku no šīs valsts, ka nesu Latvijas ģerboni, karogu un mūsu valsts vārdu pasaulē. Mani arī pārņem pacilātība, kad fanu pūļa vidū redzu Latvijas karogus. Nesen notikušajā Vācijas posmā Bukstehūdē bija ieradušies kādi trīsdesmit, četrdesmit fani no Latvijas, un tā sajūta, kad atliek vien uzmest aci skatītājiem un ieraugi piecus Latvijas karogus, ir grūti aprakstāma. Šīs sajūtas cenšos nodot arī tālāk. Šogad man Latvijā sanāca pavadīt diezgan daudz ārzemju viesu un, ja bija izdevība, nežēloju laiku un pastāstīju, kā un kāpēc radies Brīvības piemineklis. Ja ir izdevība un ceļš ved gar Brīvības pieminekli un godasardzes kareivjiem, es ļoti labprāt izstāstu, kā un kāpēc tas radies. Brīdī, kad cilvēks sajūsmā pasaka, cik mums interesanta vēsture, cik skaista pilsēta un valsts, arī man pārskrien prieka šermuļi.

Šobrīd labākais Latvijas rallijkrosists lepni sevi sauc par šīs valsts patriotu un būtu arī gatavs darīt visu iespējamo, lai to aizstāvētu. Jo brīvība nenāca viegli un mēs to esam pelnījuši.

Autosportā bez milzīga azarta un darba nekas nenotiktu, nekas nebūtu sasniedzams. Tas pats stāsts ir arī par Latvijas aizsargāšanu - ja kaut kas notiktu, nebūtu divu domu, kā tikai darīt visu, lai nosargātu savu valsti. Dienējis armijā es neesmu kā daudzi vecāka gada gājuma cilvēki, bet, ja rastos tāda vajadzība, nedomājot stātos aizstāvēt savu valsti. Zināmā mērā arī tādēļ, ka no vecātēva zinu, kā bija agrāk. Kad viņš vēl bija dzīvs, ar brāļiem ļoti daudz interesējāmies, par pagātni, un viņš stāstīja par to, kā gājis kolhoza laikos, arī par nepatīkamākām vēstures lappusēm, proti, izsūtījumu uz Sibīriju. Tas ļoti palīdz novērtēt to, kas mums ir.

Kas vislabāk raksturo latviešus? Jānis Baumanis ir pārliecināts, ka tā ir mērķtiecība, jo tikai ar to iespējams virzīties tuvāk nospraustajiem mērķiem un tos sasniegt.

Manuprāt latviešus vislabāk raksturo mērķtiecība. Mūsu ģimenē tas tā noteikti ir, jo, ja reiz ko darām, tad visiem spēkiem darām to līdz galam. Šī attieksme pret darbu un pret dzīvi, domāju, ir mantota vairākās paaudzēs un ir viena no panākumu atslēgām, kas palīdzējusi nokļūt tur, kur esam. Manuprāt, tas latviešiem ir raksturīgi.

Autosportista novēlējums latviešu tautai, gaidot valsts 100 gadu jubileju.

Cienīsim, mīlēsim, respektēsim un atbalstīsim ne tikai cits citu, bet arī savu valsti. Tā mēs kļūsim spēcīgāki un varenāki, kā vēl nekad!

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu