Mūsu zelts. Mūsu Aigars Apinis

Aigara Apiņa kontā ir nu jau astoņas olimpiskās medaļas, daudzas pasaules un Eiropas čempionātu medaļas un viņš ir titulētākais Latvijas paralimpietis. Papildus sportam Aigars ir viceprezidents Latvijas Paralimpiskajā komitejā un Latvijas Invalīdu sporta federācijas prezidents. Aigara brīvā laika hobijs un aizraušanās – braukšana ar kvadraciklu.

Paralimpiskajā birojā valda joki – tā sarunai ik pa brīdim pievēršas Daiga Dadzīte – Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente. Kad Aigars saka, ka šogad paralimpiskās vienības sportistiem katram bija viens uzdevums – nostartēt savā līmenī, Daiga smejot čempionu labo – sportistiem tika uzdots labot savus personīgos rekordus, un vienīgais, kas to neizdarīja, bija Aigars. Ir saprotams, ka labot savu rezultātu, kas ir vienlaikus pasaules rekords, varētu būt sarežģīti, tomēr Aigars piedāvā Daigai atdot savu medaļu. Tas viss ir labsirdīgos jokos un lielā sirsnībā tīts – labprātīgi pavilkt citam citu uz zoba, uzmundrināt un papildināt šeit ir ikdiena.

Lielākā cīņa ar sevi

Jautāts, kā bija braukt uz olimpiādi jau ar ievērojamu medaļu bagāžu, Aigars min, ka šoreiz pirms olimpiādes viņam nav bijis īpaši liels spiediens un sportists varēja mierīgi sagatavoties savam startam. Taču tā kā pirms katrām sacensībām ir daudz un dažādu aspektu, iepriekš nekādas vietas netiek prognozētas. Piemēram, šogad autobusa nomaldīšanās dēļ Rio Aigars gandrīz nokavēja pirmo startu. Tāpat ir ļoti svarīgi noturēt veselību, nesaslimt, negūt traumas, lai starts izdotos veiksmīgs. Šogad Latvijas paralimpiskajai komandai tas izdevās godam. Tieši paralimpieši ar saviem sasniegumiem bija tie, kas iedeva sabiedrībai pacēlumu, pozitīvo lādiņu un iemeslu lepoties ar saviem tautiešiem. Aigara prāt, paralimpiešu startos ir mazāka iespēja, ka kaut kas noies greizi no sportista psiholoģiskā viedokļa vai ka viņš netiks ar sevi galā. Bieži vien – ja no parastajiem sportistiem var dzirdēt – nervi neizturēja, spriedze bija par lielu, nevarēju savākties –, tad paralimpietis savu lielāko cīņu ar sevi, sevis iekšējo sakārtošanu un nostādīšanu ir izcīnījis jau pirms starta. Protams, pirms starta stress ir un stresam ir jābūt, taču lielākā cīņa paralimpietim ir bijusi jau pirms tam – nekautrēties iznākt ne tikvien stadionā, bet iesākumā no mājām.

Katrai medaļai ir savs stāsts

Protams, pirmā olimpiskā medaļa vienmēr paliks pirmā, un spilgtā atmiņā. Šogad Rio iegūtā medaļa ir vislielākā paralimpieša karjerā, un zelts tai ir ņemts no Brazīlijas raktuvēm, kam piemītot sava aura, kas sargā no ļaunā un nes veiksmi. Tomēr Aigars atzīst, ka katra medaļa nāk arvien grūtāk un grūtāk: «Tā ir atbildība, tas ir darbs, tie ir treniņi. 16 gadus ne tikai noturēt sportisko līmeni, bet uzlabot to ir ļoti grūti – tur nepieciešams liels ieguldījums. Jātur visa veselība, jātērē papildu līdzekļi un enerģija. Ja tu jau reiz esi bijis uz pjedestāla, tad visi jau no tevis arī kaut ko gaida.» Īpašā atmiņā Aigaram palikusi 2008. gada olimpiāde, kur viņš ir aizstāvējis savu čempiona titulu diska mešanā: «Līdz pēdējiem metieniem nebiju līderis, un tieši ar pēdējo metienu es sadzirdēju latviešus stadionā – Aigar, tu vari, sarauj! Un viss – es pat zināju, ka varu uzlabot savu sniegumu, saņēmos, pats sevi iepliķēju. Ar pēdējo metienu uzlaboju rezultātu, un otro reizi saņēmu čempiona titulu. Tautieši, karogs un balsis no tribīnēm deva man spēku,» atmiņās dalās Aigars.

Tāpat sportists uzsver, ka ne tikai katrai medaļai, bet arī katram paralimpietim ir apakšā savs stāsts, sava sāpe, pārdzīvojumi un tas, kā viņš ir ticis galā ar savu traumu vai situāciju. Tāpēc Aigars ir pārliecināts – par šīm lietām ir jārunā, jārāda, jāstāsta sabiedrībai, lai veidotu izpratni gan par cilvēku ar invaliditāti ikdienas dzīvi, gan sporta gaitām. Čempions ar prieku atzīs, ka situācija uzlabojas – informācija ir veiklāk pieejama, cilvēki kļūst zinošāki, pretimnākošāki un vairāk interesējas par paralimpiešiem – tā šogad ar LTV7 atbalstu bija iespējams nodrošināt paralimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju un atsevišķus startus, arī Apeirona komanda veidojusi sižetus.

Tas nav tikai sports

Latvijas Paralimpiskās komitejas birojs ir mājīgs un piepildīts ar godalgām, diplomiem, medaļām, kausiem. Tas apliecina Latvijas sportistu panākumus, neatlaidību un uzvaras – vispirms jau pašiem pār sevi, lai tiktu pāri savam stāstam, un pēc tam jau gūtu panākumus sportiskā līmenī. Aigars atzīstas – šobrīd viņam treniņi un piedalīšanās sacensībās nav tikai sports: «Paralimpiešiem dzīvē ir 2 misijas. Pirmā, tā ir sports – labi startēt un pārstāvēt savu valsti augstākajā līmenī. Otrā – būt par motivāciju citiem cilvēkiem.»

Ar šādu mērķi – motivēt līdzīgā situācijā nonākušos – Aigars sadarbībā ar Latvijas Sporta muzeju ir izveidojis savu personālizstādi «Optimists. Paralimpiskais čempions – Aigars Apinis», kas šobrīd līdz valsts svētkiem ir apskatāma rehabilitācijas centrā «Jaunķemeri». Izstādē ir aplūkojamas Apiņa paralimpiskajās sacensībās izcīnītās medaļas, sporta balvas, kausi, starta numuri un diplomi, kā arī treniņu un sacensību aprīkojums. Tas kalpo kā mudinājums citiem: «Rehabilitācijas centrā ir cilvēki ar traumām, ar smagām traumām. Ar savu piemēru vēlos viņus mudināt nepadoties, cīnīties un turpināt dzīvot aktīvi,» atzīst sportists. Plānots, ka pēc tam izstāde varētu ceļot uz Vaivaru rehabilitācijas centru, lai iedvesmotu un mudinātu nepadoties arī Vaivaru pacientus.

Lielais un mazais atbalsts

Jautāts, kur Aigars smeļas spēku, lai ne tikai sportotu, piedalītos komitejas darbā, bet veiktu arī tomēr misionāra darbu iet un iedvesmot citus – Aigars ir lakonisks: «Patikšana. Man patīk tas, ko es daru. Bez patikšanas nekas nebūs. Un tautas atbalsts.» Sportists ir priecīgs, ka cilvēki Latvijā kļūst arvien ieinteresētāki invalīdu sportā un uzmundrina, saka labus vārdus, un nekautrējas pienākt klāt. «Tieši mazās lietas uzmundrina, tādi cilvēciskie sīkumi, negaidītas tikšanās. Ka pienāk klāt – tantiņa, onkulis vai jaunietis – un pasaka: Super, malacis, uz priekšu! Karogs sacensībās, himna, tautiešu uzmundrinājumi – tas iedvesmo un ir tas dzinulis uz priekšu,» atklāj sportists. Aigars gan piemetina, ka latvieši bieži vien kautrējas pienākt klāt un pateikt uzmundrinājumus, tomēr ir daudzi, kas saņemas paust savu atbalstu vienkāršās, sirsnīgās lietās: sportists kā dāvanu ir saņēmis gan pašgatavotu ābolu sulu, gan suņu vilnas zeķes no suņa saimnieces, kuram Aigars reiz bijis kā aizbildnis patversmē.

Milzīgu pateicību sportists saka paralimpiešu atbalstītājiem – bankai Citadele par kampaņu «Viņi var. Vai varam mēs?», gan par Paralimpiskās sporta dienas organizēšanu. Tāpat kompānija Ford sponsorējusi jau uz Londonas spēlēm busiņu un vieglo auto. Tomēr ir lietas, kur valstiskā līmenī paralimpieši nav tikpat novērtēti kā olimpieši, un tāpēc komiteja strādā, lai nodrošinātu arī valsts atbalstu sportistiem. Kā min Aigars – veselam cilvēkam nemaz neienāk prātā, ar kādām grūtībām nākas saskarties paralimpietiem, tāpēc ir tik būtiski ne tikai saņemt atbalstu, bet arī sabiedrībai izskaidrot šīs nianses. Piemēram, lai paralimpietis veiksmīgi veiktu tik garu ceļu kā uz Rio, viņam lidošana biznesa klasē nav ekstra, bet nepieciešamība: «Lai neveidotos izgulējumi, lai netiktu nospiestas kājas, netiktu ierobežota asinsrite – cilvēkiem ar kustību traucējumiem tik garu ceļu kā līdz Rio veikt biznesa klasē nav ekstra, bet gan nepieciešamība. Ir ļoti būtiski ne tikai ieguldīt darbu un finanses treniņu procesā, bet arī parūpēties, lai paralimpietis veiksmīgi tiktu nogādāts uz sacensībām un varētu pilnvērtīgi veikt savu startu,» šīs nianses labprāt skaidro Aigars. Tāpat sportists cer, ka reiz izdosies Latvijā izveidot sporta kompleksu cilvēkiem ar invaliditāti – šobrīd katrs trenējas savā Latvijas nostūrī, taču šāds vienots komplekss būtu ērtāks un arī finansiāli izdevīgs – viss būtu pieejams vienuviet, tādējādi ietaupot transporta izmaksas un laiku, kas tiek patērēts pārvietojoties. Arī cīņa par to, lai sportistiem būtu atalgojums, ar ko viņi varētu rēķināties, ir cīņa, kas vēl ir priekšā.

Arī skaudība ir reklāma

Runājot par negatīviem un nenovīdīgiem komentāriem internetā, Aigars ir pārliecināts – tādi ir ikvienam, jebkurā jomā, kas kaut ko dara un cenšas. Arī Daiga piemetina – derdzas lasīt negatīvismu, pie tam zinot, kas ir šie cilvēki. Daiga atklāj: «Ir skaidri redzams šo cilvēku rokraksts, izteiksme, runas veids, to var atpazīt. Skumji, ka tie ir cilvēki no šīs pašas vides – invalīdi, kas sēž mājās un skauž.» Tomēr Aigars ir pozitīvi noskaņots un uzskata – arī skaudība ir reklāma! Tas tikai apliecina to, ka ir jārunā par invalīdu dzīvi, ikdienu, problēmām un sasniegumiem. Tomēr Aigars ir pretimnākošs ikvienam, arī skaudējam: «Bet kas viņiem liedz, lai nāk pie mums, lai sporto, lai mēģina!»

Ar kvadraciklu pa bērnībās takām

Kad sportistam jautāju par brīvo laiku, tad Aigars nosmej: «Man patīk sports un darbs!» Tomēr apdomājot, atzīst, ka pats labākais relaksācijas veids ir braukšana ar kvadraciklu. Pēc Londonas spēlēm par nopelnīto naudu atļāvies sev tādu nopirkt. «Ar kvadraciklu es relaksējos, laukos tas man stāv. Braucu pa mežu, pa sniegu, izbraucu tur, kur bērnībā ar kājām skrēju, kur mežā gāju ogas un sēnes lasīt. Izbraukāju visu savu bērnības un jaunības ciemu, kuru pavada visas tās atmiņas. Šādi pozitīvi uzlādējos. Arī, ja dusmas ir, izbraucu, izbļaustos, un pēc pāris stundām ir jau citas sajūtas – sliktās emocijas ir atstātas mežā, starp kokiem, viss izbļauts. Tas man patīk,» savās domās dalās Aigars. Tāpat, ja Aigars brauc ar kvadraciklu kopā ar draudzeni, tad sanāk arī pasēņot – Aigars piebrauc pie sēnes, bet draudzene nokāpj un nogriež to. Beigās sanāk sēņu mērce. Sportists ir priecīgs, ka SDK – firma, kur viņš iegādājies kvadraciklu, arī pēc Rio sasniegumiem uzdāvinājuši dāvanu karti ar piebildi: «Mūsu klientu sasniegumi – mūsu sasniegumi!» Tāpat lielisks piedzīvojums bijis, kad latviešu autobraucējs Haralds Šlēgelmilhs šoruden Aigaru izvizinājis sporta trasē 333, kur guvis tik spēcīgas emocijas, ko grūti aprakstīt.

Grilētas ribiņas un gaileņu mērce

Aigars atzīst, ka ēd visu, un vienīgais, kas ne īpaši garšo, ir ķirbis, tomēr priekšroku dod vienkāršam ēdienam. Tomēr, ja jānosauc, kas vislabāk iet pie sirds Aigaram, tās noteikti ir grilētas cūkas ribiņas – īsas, netreknas, ar zaļajiem salātiem. Gan Aigars, gan Diāna Dadzīte atzīst, ka visgardākās tās ir Jaunķemeru rehabilitācijas centra kafejnīcā «Pie Miķeļa», kur tās ar salātiem pagatavo pēc armēņu receptēm. Tāpat sacepti kartupeļi ar sīpolu, gaileņu mērce, biezpiens – lietas, kas sportistam iet pie sirds. No eksotiskākām lietām Aigars min jūras velšu zupu, kas ir lielā cieņā. Aigars min – dzīvojam vienreiz, un nav vērts sev liegt vēdera priekus – ja ko kārojoties, ir vērts to izbaudīt.

Lai arī Aigars labprāt atzīst tradicionālu ēdienu, sportists sarunā vairākkārt ieminējās, cik būtiski ir noturēt savu veselību. Arī naturopāte, uztura trenereAnce Anna Šternberga uzsver – sportists, olimpietis vai ofisa darbinieks – imunitāte ir jāstiprina katram, tieši tāpēc arī domājot par Aigara veselību pēc olimpiādes, tiek piedāvāts dzēriens imunitātes stiprināšanai gada tumšajos un drēgnajos mēnešos.

«Aigara Imunitātes dzēriens»

«Aigara Imunitātes dzēriens»

«Apiņa veselības zapte»

«Apiņa veselības zapte»

Philips un Tvnet novēl Aigaram nepastāties pie sasniegtā un iedvesmot arvien jaunus cilvēkus Latvijā un pasaulē!

LASI CITUR: Ar citām receptēm iepazīties un vairāk par Philips sulu spiežu īpašībām uzzināt vari šeit