Kas ir jāēd un kāds režīms jāievēro, lai kļūtu tik izturīgs kā Latvijas olimpietis? Par to, ko labprāt ēd Latvijas olimpieši, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties sportists, lasiet speciālajā rakstu sērijā «Uzmundrinām olimpieti!». Lai palutinātu mūsu olimpiešus, Tvnet sadarbībā ar Philips un naturopāti, uztura treneri Anci Annu Šternbergu, grāmatas «Topi vesels!» autori, izstrādāja jaunas receptes, radītas tieši mūsu olimpiešu dzīvesveidam un vēlmēm.
Uz riteņa jau no 3 gadu vecuma. Edžus Treimanis
Pārdzīvot punktu
Jau pirms intervijas Edžus brīdina – Rio, tā ir sāpīga tēma, tomēr piekrīt sarunai. Klausoties sportista stāstu par savas braukšanas pirmsākumu un treniņu grafiku, kļūst saprotams, ka sports – tā ir visa olimpieša dzīve. Sezonas laikā ir paspēts apbraukt teju visu pasauli, pavadot laiku nometnēs, treniņos, sacensībās. Kā saka pats Edžus – šajā sezonā bija 2 svarīgas sacensības – Kolumbijā pasaules čempionāts un Rio olimpiāde. «Viena izdevās. Viena nē,» savos spriedumos lakonisks ir Edžus. Pasaules čempionātā, kas norisinājās šī gada maijā, Edžus izcīnīja augsto 5. vietu un guva vienu no lielākajiem panākumiem savā riteņbraucēja karjerā. Tomēr kā jau daudziem, arī Edžum, olimpiāde ir kas ļoti īpašs un ir milzīgs pārdzīvojums par neveiksmīgo kritienu Rio. To visu vēl smagāku padara fakts, ka līdzīgs scenārijs jau tika piedzīvots pirms 4 gadiem Londonas olimpiskajās spēlēs.
Salīdzinot abas olimpiādes, Edžus uzsver – tas ir kā diena pret nakti. Londonā atmosfēra valdījusi pacilājoša un Māra (Štromberga – aut.) izcīnītā zelta medaļa ir devusi prieku ne vien Edžum, bet visai Latvijas vienībai. Rio Edžus noskaņojums nav bijis tik labs gan Latvijas kopējā snieguma dēļ, gan paša neveiksmes dēļ: «Pāris dienas pirms sacensībām parādījās stress, bet tas jau ir normāli, stresam ir jābūt. Acīmredzot tas stress aizgāja tur, kur tam nevajadzēja būt. Galvā kaut kur palika,» spriež Edžus. «Tas ir šausmīgi – ik pēc četriem gadiem atkārtot kaut ko līdzīgu. Rokas nedaudz nolaidās, nākamajā dienā bija grūti, bija ļoti spēcīgs brauciens iedalīts. Bēdīgi, ka ar tādu psiholoģisko barjeru netiku galā. Kā ir, tā ir. Tās ir vienas sacensības, žēl, ka svarīgākās,» piedzīvoto atminas Edžus. Lai arī daudzi mēģināja pavērst visu par labu un saskatīt pozitīvo Rio olimpiādē, piemēram, ka mums ir skaistākās sportistes, jauka komanda un ka olimpiāde tāpat ir vērtīga pieredze, Edžus ir nelokāms: «Es braucu pēc rezultāta. Nebija, diemžēl.»
Jautāts, kā vispār ir iespējams pārdzīvot vienu punktu, kas pietrūka kvalifikācijai pusfinālā, riteņbraucējs uzsver savu pieredzi – Edžus elitē brauc jau 10. gadu, bet profesionāli to dara pēdējos sešus, septiņus gadus, līdz ar to izveidojusies arī profesionāla attieksme gan pret zaudējumiem, gan uzvarām: «Ir grūti, protams, bet lieta tāda, ka tu pierodi pie tām sekām, tu pierodi pie uzvarām, pie zaudējumiem,» stāsta riteņbraucējs.
Olimpieti netraucēt
Ir saprotams, ka, izejot uz starta, ir nepieciešama milzīga spēku mobilizācija, koncentrēšanās, lai ķermenis un galva sastrādātos. Tam ir ļoti svarīgi netraucēti noskaņoties, taču, kā saka pieredzējušais braucējs, tas, ka daudzi pirms startiem raksta un zvana, lai uzmundrinātu, nepalīdz, bet gan traucē. Savējie jau ir iegaumējuši – nedēļu pirms sacensībām ir optimāli sazināties, uzmundrināt, nosūtīt veiksmes sveicienus, bet pēc tam labāk sportistu ir likt mierā. Taču Edžus ir saprotošs un apzinās, ka cilvēki jau vēl tikai labu: «Šādi lieli novēlējumi tieši pirms sacensībām rada tādas nevajadzīgas emocijas. Drīzāk man vajadzētu ieiet kādā zonā, nošķirties no tā visa. To jau nevar vainot, protams.» Tāpat lielu lomu sacensībās spēlē daudz dažādu faktoru – ir jājūt sacensība, jāuzķer ritms, jāpieņem pareizie lēmumi un dažas kļūdas kustībās vai lēmumos var būt izšķirošas. Konkurence šajā sporta veidā ir ļoti sīva, sevišķi pēdējos gadus, un ar katru gadu tā kļūst arvien sīvāka.
Nekur nav tik labi kā mājās
Lai arī sportisti sezonas laikā apbraukā daudzas valstis, kad pienāk vasara, Edžus trenējas Valmierā un atzīst – nekur nav tik labi treniņu apstākļi kā mājās, Valmierā. Edžus ir uzaudzis Valmierā, tur sākušās arī viņa sportista gaitas. Šobrīd, kad Valmierā ir pieejama olimpiskā formāta trase, neko vairāk pat nevar vēlēties, jo viss pilsētā ir 5 minūšu attālumā. Gan sporta zāle, gan trases, gan izbraukšana uz šosejas treniņiem ir ļoti tuvu, nevis tā kā Rīgā – pusstunda jāminas, lai tiktu līdz šosejai. Edžus ļoti slavē savu dzimto pilsētu un ir gandarīts, ka vasarās var trenēties Valmierā – mājās. «Mājās ir arī spēks. Nav jādzīvojas pa nometnēm un jātērē enerģija pārbraucienos. Pat visas ēstuves pieejamas 5 minūšu attālumā. Un tā ir problēma Amerikā, tie attālumi citi. Uz trasi jābrauc divas stundas, uz zālīti pusstundu. Ēst jābrauc tālu,» daudz priekšrocību dzimtajā pilsētā saskata Edžus.
Tālā nākotnē neskatās
Jautāts par nākotni, sportists tālāk par vienu sezonu vai gadu neskatās – to nevarot prognozēt, kā apstākļi iekārtosies. BMX ir jauniešu sporta veids. Edžum ir 28 gadi un viņš sevi jau sauc par veco paaudzi šajā sporta veidā. Protams, gadās izņēmumi, kad kāds brauc vēl ap 35 gad vecumu, taču lielu lomu spēlē traumu faktors – vai ir izdevies izvairīties no būtiskiem savainojumiem. Tomēr arī disciplīnas riteņbraukšanā ir dažādas, ir iespējams atrast savu nišu un pagarināt savu karjeru: «Man ir paveicies ar traumām un nejūtu vēl vecuma ierobežojumu savā fiziskajā varēšanā,» priecīgs ir sportists.
Tā kā Edžus pats uzsver, ka pieder jau pie vecās paaudzes, prasu, kādas attiecības viņam ir ar jauno BMX paaudzi – vai daudzi nāk klāt, prasa padomus, uzrunā? Edžus nosmej un atzīst, ka nav īpaši runīgs: «Kad eju uz treniņu, neesmu baigi runātīgais, skatos vienā punktā, koncentrējos un atbildu uz jautājumiem tikai ar «jā» vai «nē». Latvijā bērni baidās uzrunāt, Beļģijā, kur es trenējos, tomēr nāk vairāk kaut ko paprasīt vai parādīt. Latvijā retāk. Tomēr esmu novērojis, Rīgā mazie vairāk runājās, kad es atbraucu un prasa jautājumus,» stāsta Edžus. Lai arī pats ir izmēģinājis roku bērnu trenēšanā un saņēmis C kategorijas trenera sertifikātu, olimpietis spriež, ka būtu daudz vairāk ieinteresēts strādāt ar pieaugušajiem, kad jau ir vairāk izdomas jāpieliek treniņu procesā.
Pašam olimpietim, kad ir bijis mazs, par elkiem bijuši Ivo Lakučs un Jānis Vanags, uz kuriem viņš kā bērns skatījies ar apbrīnu: «Viņi bija celmlauži, kas izsitās tālāk par Latviju. Ivo ir mans treneris un jau vairāk kā mentors, audžutēvs bez maz vai. Lakučs lika kopā visu BXM metodiku un sāka audzināt mūs, savējos Valmieras čomiņus. Tā mēs visi esam izauguši. Matisons, Štrombers, es. Tagad jau jaunie tiek audzināti.»
Ēšana ir ierakstīta grafikā
Tā kā riteņbraukšana ir visa Edžus dzīve – darbs, hobijs un kaislība, visa dzīve tiek pakārtota tam. Un nav tā, ka kam citam neatliktu laika, vienkārši Edžus ļoti šķiro, par ko domāt un ar ko nodarboties, un ir pakārtojis savu dzīvi sportam. Sportists īpaši uzsver, ka daudz palīdz tēvs – ja ir jānokārto kādas formalitātes ar papīru lietām, tēvs ir pilnvarots to darīt Edžus vietā. Sportists ir ļoti pateicīgs par to, ka var 100% veltīt sevi sportam.
Klausoties sportista dienas plānu, ir saprotams, ka grafiks ir stings un kas svarīgi – pat ēšana ir iekļauta grafikā. Edžus nav izvēlīgs un ēd visu, kas vajadzīgs, tomēr, ka jāizvēlas nosaukt, kas ir pats garšīgākais ēdiens, viņam nav ilgi jādomā – tā ir mammas ceptā karbonāde ar ceptiem kartupeļiem un tomātiem ar krējumu. Apskaužami, bet sportists arī var atļauties šādus gardumus baudīt un par lieko svaru nesatraukties.
Tomēr ikdienu ir ēdienreize, ko Edžus sev gatavo pats – tās ir brokastis. Sportistam ir 3 receptes, ko pārmaiņus ik dienu gatavo, un viņš labprāt vēlētos, lai varētu padarīt brokastis dažādākas un interesantākas. Tāpēc naturopāte, uztura trenere Ance Anna Šternberga radīja recepti «Edžus brokastu pesto» un «Elektrolītu sula Treimaņa dzinējam», kas palīdzēs uzņemt treniņa laikā zaudēto, mazinās nogurumu pēc slodzes un dažādos ikdienas uzturu.
«Elektrolītu sula Treimaņa dzinējam»
«Edžus brokastu pesto»
TVnet un Philips novēl Edžum veiksmi un izdošanos turpmākajās sportista gaitās!
Philips īpaši veselīgā sulu spiede HR1897/30.