Savulaik viss Latvijas regbijs bija galvenokārt koncentrēts ap Rīgu un Jelgavu. Šīs abas pilsētas savas pozīcijas saglabājušas, tāpat regbiju aktīvi spēlē Valmieras pusē, Liepājā, Jaunpiebalgā, Siguldā, Jūrmalā, Ķekavā, Ozolniekos un citviet Latvijā. Turklāt to ar labiem starptautiskiem panākumiem Latvijā spēlē arī daiļā dzimuma pārstāves. «Parādiet vēl kādu sporta veidu, kurā nodarbinātas tik daudzas muskuļu grupas!» uz regbija universālo dabu norāda A. Ozols.
«Pat [Latvijas Ārstu biedrības prezidents] Pēteris Apinis ir atzinis, ka, regbiju spēlējot, darbojas visvairāk muskuļu.
Regbijā ir gan cīņas elementi, gan futbola elementi, jābūt gan labam ātrumam, gan izturībai, kā arī jāprot labi spēlēt ar rokām. Lielākā daļa sporta veidu ir asimetriski, nepieprasa ķermeņa sabalansētu attīstību, bet regbijs tāds nav.»
Regbijs ir kontakta spēle, taču spēlētāji tai tiek sagatavoti pakāpeniski. Iesācēji regbija apguvi sāk ar bezkontakta paveidiem – pieskāriena jeb «Touch» regbiju un lentīšu jeb «Tag» regbiju. Pirmajā gadījumā pretspēlētājs tiek apturēts ar pieskārienu, otrajā – ar piestiprinātas lentītes noraušanu.
Šogad regbija olimpiskais paveids – regbijs 7 – debitēja Rio olimpiskajās spēlēs. Latvijas izlase, tāpat kā vīriešu basketbola izlase, aizcīnījās līdz pat olimpiskajam kvalifikācijas turnīram.
«Regbijs ir tā spēle, ko nevar uzspēlēt. To var vai nu spēlēt, vai nespēlēt,» strikts ir Andris Ozols. «Regbijs kārtīgi nostiprina raksturu, iemāca pastāvēt par sevi un līdzās esošajiem. Tā ir cīņa gan ar sevi, gan pretinieku. Regbija kā nevienā sporta veidā izjūti partnera plecu.»
Lielbritānijas kādreizējais premjerministrs Vinstons Čērčils regbiju dēvēja par «huligānu spēli, ko spēlē džentlmeņi». Lai pārliecinātos par vārdu patiesumu, neatliks nekas cits, kā regbiju iepazīt pašiem.