Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs jau aizvadīta vairāk nekā puse un Latvija pagaidām joprojām ir bez godalgām. Līdz šim labākais rezultāts ir divas ceturtās vietas, no kurām vienu pagājušās nedēļas izskaņā septiņcīņā sasniedza Laura Ikauniece-Admidiņa. Sarunā dienu pēc sacensībām viņa stāsta par šīm sacensībām, attiecībām ar vīru un nākotni. Sportiste Rio ieradās kā viena no pirmajām no Latvijas, tāpēc pašlaik ir ļoti noilgojusies pēc mājām un jau pirmdien dosies prom no Brazīlijas.
- Ar kādām domām pamodies nākamajā dienā pēc starta?
Ka man sāp visas maliņas (smaida). Tiešām var just, ka aizvadītas septiņas disciplīnas, tāpēc labi, ka vīrs vēl pirms braukšanas mājās man izmasēja kājas, jo tās bija ļoti sadzītas. Man ir liels prieks un gandarījums, turklāt, kad pamodos, saņēmu apsveikumu no citiem latviešiem.
- Tev skumjas par ceturto vietu nav nemaz. Tāpēc, ka visu laiku biji patālu no trijnieka?
Biju diezgan tālu, turklāt pie šīs kondīcijas tas ir labākais uz ko varēju cerēt.
- Kādu atzīmi par startu Rio liktu sev desmit baļļu sistēmā?
(Ilgi domā) Gribētu likt desmitnieku, bet traumu dēļ lieku devītnieku. Neskatoties uz traumām, statēju ļoti labi un kopējais rezultāts nebija slikts. Neizdevās barjeras un tāllēkšana, kā arī augstlēkšanā biju bailīga. Parasti šīs disciplīnas ir OK.
Ikauniece-Admidiņa olimpiskajās spēlēs startēja ar dažādām traumām, turklāt ilgstošu ceļgala sāpju dēļ pirmoreiz augstlēkšanā veica atspērienu ar labo kāju, spējot sasniegt cienījamus 1,77 metrus.
- Treneris jau ilgi centies panākt, lai augstlēkšanā atsperies tieši ar labo kāju, tomēr pati joprojām ceri, ka izdosies izārstēt celi.
Ir grūti, ja tehnika iestrādāta un pēkšņi jādara citādāk. Tagad no kādiem desmit lēcieniem trijos pēc atspēriena vēzēju otro roku tikai tāpēc, ka man automātiski liekas, ka lecu no otras puses. Pie šīs jaunās puses būs ļoti jāpiestrādā.
- Londonas olimpiskajās spēlēs atkārtoji Latvijas rekordu, bet pēc tam bija divas tukšākas sezonas.
Man šķiet tas tāpēc, ka sakrājās nogurums un allaž pēc kāpumiem seko lejupslīde. Arī tagad liekas, ka nākamais gads, visticamāk, būs vieglāks. Pašai šķiet, ka vajadzētu vairāk atpūsties un gatavoties. Tiesa, iekrīt pasaules čempionāts, un nevar pilnībā atlaist. Vispirms gan jāsalabo sava veselība.
Pirms Londonas bija Eiropas čempionāta medaļa, tāpēc uz turieni jau braucu pašpārliecināta. Zināju, ka nevaru cīnīties par trijnieku un gatavojos uz savu pirmo olimpisko spēļu izbaudīšanu. Parasti, kad eju uz startu, cilvēkus vispār neredzu, jo koncentrējos, tomēr toreiz skatījos uz visu apkārt un ļoti izbaudīju.
- Citiem atlētiem neizdodas sezonas svarīgākajos startos sasniegt labākos rezultātus, bet tev no abām olimpiskajām spēlēm, pērnā pasaules čempionāta, 2012.gada Eiropas čempionāta ir tikai pozitīvas atmiņas.
Par brīnumu jā. Arī šoreiz nemaz tik tālu neatpaliku no personīgā rekorda, kaut pirmajā dienā tas bija tālu. Tad domāju, labi, ja vispār 6500 punktus varēšu savākt, tomēr ļoti labi aizlidoja šķēps un saņēmos arī 800 metros.
Rio Ikauniece-Admidiņa savāca 6617 punktus, vien par nieka pieciem punktiem atpaliekot no sava personiskā rekorda. Viņa sasniedza personisko rekordu jaunajā augstlēkšanas atspēriena stilā, lodes grūšanā tieši septiņcīņas sacensību ietvaros, kā arī šķēpmešanā un 800 metros, kas ir noslēdzošās divas disciplīnas. Sportiste Latvijas rekordu bija labojusi iepriekšējās četrās septiņcīņas sacensībās.
- Šajā olimpiskajā ciklā tavā komandā ienāca arī vīrs, kurš pilda fizioterapeita funkcijas.
Viņš pats saka, ka ar mani strādāt ir lielāka atbildība, jo neesmu parasts klients. Visam vienmēr jābūt perfekti izdarītam un mēs ļoti labi sastrādājamies. Liels paldies Latvijas Olimpiskajai komitejai, kas atrada iespējas atsūtīt viņu uz manu startu. Kad viņš šeit ieradās, varējām trīs dienas sastrādāties, tāpat viņš mani ideāli noteipoja pirms starta, masēja traumēto kāju un visu sakārtoja, lai varētu ļoti labi nostartēt.
Manā dzīvē ienācis atbalsts, plecs uz kuru varu paļauties.
- Treneris saka, ka Tev nepieciešams sportiskais niknums. Kā to iegūt?
Man daudzi teikuši - ja man būtu tāds niknums kā mammai, es varētu kalnus gāzt. Tomēr esmu tāda kāda esmu. Varbūt tas, ka esmu mierīga un nosvērta nav nemaz tik slikti. Esmu sacensībās mēģinājusi arī sevi uzkurināt un būt nikna, bet tad iespringstu un neko nevaru izdarīt. Tomēr, ja izeju uz startu atbrīvojusies, koncentrējusies un par sevi pārliecināta, zinu nianses, kas man jādara, un izdaru to. Ne vienmēr šis niknums ir nepieciešams.
- Vai ir kāda septiņcīņas disciplīna, ko ienīsti?
Man visas disciplīnas ļoti, ļoti patīk. Ja es kaut ko ienīstu, to nedarītu. Septiņcīņa ir ļoti interesanta un man nekad neapniks, jo iespējami daudzi un dažādi pārsteigumi. Ceru gan, ka nākamajās galvenajās sacensībās man viss būs labi un nebūs tā, ka viena disciplīna sanāk, bet otra nē. Visam ir jāsanāk. Paskatāmies uz Rio uzvaru guvušo beļģieti Nafisatu Tiamu - viņai izdevās visas disciplīnas, visur nostartēja līmenī un nekur nenorakās. Pārējām viena divas disciplīnas iegāza, arī man, un, ja kaut kur norocies, zaudē punktus.
Beļģietes panākums nav negaidīts. Citreiz viņai ir gadījies, piemēram, augstlēkšanā ar matiem nogāzt latiņu, bet šoreiz viss izdevās.
- Treneris Andis Austrups teica, ka starpsezonā vēl jātiek galā ar jūsu savstarpējām attiecībām. Vai iespējamas arī kādas kardinālas pārmaiņas?
Mums būs pārrunas un izlemsim kā turpināt, ko darīt, kas jāuzlabo. Jāņem palīgā vēl vairāk speciālisti atsevišķās disciplīnās. Ļoti ceru, ka izdosies pakonsultēties tāllēkšanā ar Inetu Radeviču, augstlēkšanā mums palīdz lietuviete Airine Palšīte, lodē ir Guntars Gailītis un Māris Urtāns, šķēpā Gints Palameiks un Jānis Lūsis, bet mans treneris ļoti labi man iemāca barjeras, 200 metrus, 800 metrus. Jāuzklausa palīdzība arī no citiem cilvēkiem, bet trenerim ir ļoti grūti pieņemt, ka arī kāds cits var palīdzēt nevis viņš vienīgais.
- Bijusī Latvijas rekordiste septiņcīņā Aiga Grabuste pašlaik jau ir māmiņa. Kādas Tev domas šajā jautājumā?
Man ar vīru Rolandu vēl ir jāizbauda jaunība un dzīve. Pagaidām neredzu nevienu sportisti māmiņu, kura atgriezusies sacensībās stiprāka. Jā, ir Ineta Radeviča, bet viņa startēja vienā disciplīnā nevis daudzcīņā. Tas būtu liels slogs un tuvākajā laikā, visticamāk, neplānojam bērnu.
- Kas Tevi motivē neapstāties un nepadoties?
Vīrs, ģimene, visi līdzjutēji, sajūta, ka jāpārstāv Latviju un nedrīkst nevienu pievilt. Aiz manis stāv daudzi cilvēki, kas palīdzējuši, viņi visi cer un tas ir dzinulis, ka nedrīksti pievilt.
- Par ko atlikušajās olimpiskajās spēlēs turēsi īkšķus?
Visiem mūsu sportistiem. Slogs, kāds dažiem ir uzlikts, ir ļoti liels. Man nepatīk, ka jau pirms sacensībām kar kaklā medaļas. Redzu kā sportisti izmainās, jūtot šo slogu. Viņi kļūst stresaini. Sports ir sports un pie katrām sacensībām būtu jāpieiet bez prognozēm. Turēšu īkšķus, lai visiem mūsu sportistiem ir svaigas galvas, lai viņi nestreso un neņem galvā tos, kuri kar kaklā medaļas. Kā teica Valsts prezidents, galvenais ir cīnīties. Arī es to visu laiku sev atkārtoju galvā - bez cīņas nav uzvaras, nepadodies.
Man Rio rokas nenolaidās ne brīdi. Visās septiņās disciplīnās atdevu sevi par visiem 100%. Vienīgi nepatīkami bija par barjerām - atdevu sevi visu, bet netaisnīgā skrējiena dēļ bija slikts laiks. Turklāt pēc stundas sākās nākamā disciplīna un tā bija augstlēkšana, kurā jālec jaunajā stilā. Iesildoties nepārlēcu nevienu lēcienu, bet sākuma augstums bija 1,68 metri. Augstlēkšana bija stresains brīdis, bet ar katru skrējienu piešāvos. Kad pārlēcu 1,77 metrus biju laimīgākais cilvēks pasaulē, jo treniņos biju reizi pārlekusi 1,75 metrus.
Riodežaneiro olimpiskās spēles bija Ikaunieces-Admidiņas pēdējais starts šosezon. Tagad viņa plāno paņemt brīvu mēnesi, kas būs ievērojami vairāk nekā iepriekšējās starpsezonās, jo sportiste jūt, ka ķermenim nepieciešama atpūta. 2015.gada Latvijas labākā sportiste būs viena no galvenajām pretendentēm uz šo titulu arī šogad.