Ar lielām svinībām, ar valsts visaugstāko personu piedalīšanos, Latvijas lielākajā sporta hallē nupat godināja aizvadītā gada izcilākos sportistus.
Sporta varoņi uz goda pjedestāla (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Īsāk: Latvijas sporta varoņus aicināja uz goda pjedestāla apbalvošanai. Jau iepriekš rakstīju, ka pirmā pēckara aptauja Latvijā par gada izcilākajiem sportistiem notika 1955. gadā, vienkārši pa tālruni aptaujājot sporta žurnālistus un goda parādīšana izpaudās vienīgi aptaujas rezultātu publicēšana laikrakstā Sports. Vēlāk aptaujā iesaistījās laikraksta lasītāji. Šajā reizē vairāku pakāpju aptaujas rīkotāju vidū bija Latvijas Olimpiskās komitejas vadītāji, īpaša Igo Japiņa vadīta aģentūra un labvēļu saimē – bankas, saimnieciski- sabiedriskās organizācijas. Ja pirmajās reizēs uz mērķi šāva ar kaķeni, tad tagad darbojās smagā artilērija!
Neapspriežot jautājumus, vai šāda goda parādīšana nebija par greznu, vai apbalvošanā vajadzēja iesaistīt pagājušo laiku varoņus un šobrīd pasaulē mirdzošās mākslas zvaigznes, paliek neatšķetināti vairāki problēmu kamoli. Šo atšķetināšanu ievērojami ietekmē tas, ka Latvija patiesībā ir nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts ar visaugstāko inflāciju. Viens no šādas situācijas iemesliem neapšaubāmi ir iedzīvotāju sliktais zināšanu un fiziskās sagatavotības līmenis. Šīs situācijas uzlabošanā solis pareizā virzienā, lūkojoties no šo sporta svētku skatuves, bija sporta masveidības veicināšana un sporta skolotāju stimulēšana. Solis nepareizā virzienā bija motoru sporta glorificēšana, kas būtu attaisnojama, ja vien Latvijā darbotos automobiļu vai motociklu ražotnes un šie sportisti pārstāvētu šīs firmas.
Saulē tika celta Juliāna „Uljana” Semjonova, kurai siltus un izjustus vārdus veltīja akadēmiķe Vaira Vīķe-Freiberga, pasniedzot balvu par mūža ieguldījumu. Tikai Dievs tas Kungs zina, ko šī katoļu Latgales meitene patiesībā piedzīvojusi un pārdzīvojusi ceļā uz slavas virsotnēm. Īstenībā viņai par godu Daugavpilī jāuzbūvē jauna moderna sporta hallē un jānosauc Semjonovas vārdā. Neaizmirstot, ka viņai bija tikpat leģendāras priekšgājējas kā Dzidra Uztupe-Karamiševa, Skaidrīte Smildziņa-Budovska, Silvija Ravdone-Krodere, Helena Bitnere-Hehta, ka leģendārā TTT komanda 2008. gadā svinēs savu piecdesmito pastāvēšanas gadskārtu. Es gribētu cerēt, ka Latvijas nacionālā basketbola komanda sievietēm izdarīs visu, lai tiktu un XXIX Olimpiādes spēlēm Beidzinā {Pekinā]. Dīvaini, ka populārāko sporta veidu vidū nebija volejbola. Lai gan katrs no mums ir spēlējis šo pasaulē visizplatītāko un pieejamāko sporta spēli, kura tagad iekarojusi redzamu vietu pasaules tālrādēs.
Ja aizvadītajā gadā pasaules plašsaziņas pieminēja Latvijas vārdu, tad pie „vainas” bija Helena Prokopčuka, vienīgā mūsu valsts personība, pie kuras no pasaules laikraksta The New York Times brauca īpaša reportieru komanda. Pilnīgi droši var apgalvot, ka viņas ieguldījums Latvijas tēla un atpazīstamības veidošanā ir krietni lielāks par visu mūsu valsts iestāžu varēšanu. To pašu var teikt par neatlaidīgo Viktoru Ščerbatihu, neseno dobelnieku, kurš iecēla Saeimā veselu politisko partiju. Viņi krietni vien neitralizēja „sliktās” ziņas par nebūšanām Latvijas politikā un tautsaimniecībā.
Visbeidzot gribu atgādināt, ka kāpjot kalnā, lai sasniegtu virsotni, jāsveicina visi, kuri kāpj lejup. Citādi virsotnē netikt!