Jeļena Prokopčuka: ar Latvijas karogu Ņujorkā (15)

Sākot sarunu jau Jeļenas un Aleksandra mājīgajā dzīvoklī kādā Jūrmalas daudzdzīvokļu namā, vaicāju, vai arī pati sportiste tā domā.

— Pilnībā atzīstu to, ka, satiekot Sašu, es sāku strauji kāpt augšup, — saka Jeļena. — Pirms tam es jau biju kļuvusi par vairākkārtēju Latvijas čempioni garajās distancēs, biju labākā Baltijā, bet tas nebija tik nozīmīgi. Kad divi cilvēki skatās vienā virzienā un velta kopējam mērķim visus spēkus, tas ir kaut kas pavisam cits. Precējušies esam astoņus gadus, bet līdz kāzām bijām pazīstami jau septiņus gadus. Pamanīju viņu, kad man bija vēl sešpadsmit.

Garās distances — tas ir viens. Bet kā radās doma skriet maratonu, šo cilvēka spēkus iztukšojošo distanci 42,125 kilometru garumā?

Man šis lēmums nāca ļoti dabiski. Gan Aleksandrs, gan mans pirmais treneris Leonīds Strekalovskis ir maratonskrējēji. Viņi abi ik pa brīdim ieteicās, ka vajadzētu pamēģināt. Pēc starta 2000. gada olimpiskajās spēlēs treneris to atgādināja, piebilstot, ka tam jābūt ļoti nopietnam lēmumam. Jāsagatavojas gan psiholoģiski, gan jāmaina treniņu process un jāpārkārto šim mērķim visa organisma darbība. Pirmo maratonu veicu 2002. gadā.

Slodze ir milzīga, bet jūs esat tik sievišķīgi trausla, ka šķiet — tas iespējams pavisam citādiem cilvēkiem...

Neticēsiet, bet, kad aizeju uz Olimpisko vienību pie ārstes Līgas Cīrules un viņa pēc parastajiem standartiem man izmēra tauku kārtas lielumu organismā, tas ir normas robežās, ne uz augstākā līmeņa. Bet patiesība ir tā: jo tu esi vieglāks, jo tev ir vieglāk skriet. Nav kā dažos citos sporta veidos, te katrs kilograms tev jānes garajā ceļā līdzi. Tāpēc ļoti rūpīgi izvēlos treniņu režīmu, sekoju tam, ko ēdu. Mans organisms, par laimi, pats ir pietiekami gudrs un pielāgojas slodzēm. Kopš esmu sākusi skriet maratonu, katru gadu, īpaši pie tā nestrādājot, zaudēju pa puskilogramam svara. Tagad sveru 48 kilogramus, drīz, iespējams būs 45, bet tas nav mans pašmērķis, viss notiek dabiski.

Sacensību laikā zaudējat daudz enerģijas. Vai izmantojat, kā lielākā daļa sportistu, ēdināšanas punktus?

Noteikti. Bet atšķirībā no maratonistu lielākās daļas elites sportisti paši sagatavo savas dzērienu pudeles, nevis izmanto organizatoru piedāvāto. Kā es atšķiru savējo? Vienmēr aplīmēju to ar uzlīmi Latvijas karoga krāsās — sarkanbaltsarkans. To varu uzreiz pamanīt, un arī citi atšķir.

Tātad īpašas diētas nelietojat.

Nē, lai gan, kā teicu, sekoju savam uzturam. Man ļoti garšo cūkgaļa, tāda ar riktīgu treknumiņu. Atļaujos apēst arī kaut ko tādu. Bet visbiežāk gatavoju vistiņu, klāt piekožot marinētu vai sālītu gurķīti. Bet Sašam vislabāk garšo saldumi.

Tūlīt pēc Ņujorkas maratona beigām nekāpāt lidmašīnā. Kādus pienākumus jums uzlika čempiones tituls?

Pēc finiša sekoja apbalvošana, tad mūs veda uz VIP telti, kur pulcējas organizatoru pārstāvji un sponsori. Vakarā bija bankets. Nākamajā dienā — preses konference un piedalīšanās Ņujorkas lielākās biržas darbadienas slēgšanā, jo tā ir šo sacensību galvenais sponsors. Pagājušogad bijām uzaicināti uz atklāšanu. Tas ir ļoti interesanti — skatīties, kā strādā brokeri. Mēs to nesaprotam, šķiet, viens vienīgs haoss, bet patiesībā tur ir sava liela kārtība.

Tagad Aleksandrs ir jūsu treneris un panākumu līdzautors, bet ne brīdi neesat noliegusi sava pirmā trenera Leonīda Strekalovska nozīmi. Kādas veidojas jūsu attiecības ikdienā?

Nevienu mirkli nevaru teikt, ka pirmais treneris man nav vajadzīgs. Viņš seko visiem jaunumiem skriešanā, sastāda man sezonas stratēģisko plānu, ko paši, ņemot vērā reālos apstākļus, varam mainīt. Bet galvenā ideja nāk no viņa. Esmu pateicīga viņam par palīdzību. Bet Saša ir kaut kas pavisam cits — viņš zina, kā es jūtos, kā esmu gulējusi iepriekšējā naktī, ko esmu ēdusi, kāds ir mans noskaņojums. Viņš ir līdzās ik brīdi, bet treneris atrodas tālu, lielākoties sazvanāmies. Un tas ir saprotami, es nevēlētos atrasties nekur citur kā Jūrmalā, kur ir treniņiem piemēroti asfalta ceļi, mežs, pludmale. Arī Aleksandrs divus gadus ir trenējies pie Strekalovska.

Esat veikusi deviņus maratonus. Kurš palicis atmiņā visspilgtāk?

Atmiņā paliek gan labais, gan grūtais. Visgaršīgākais, protams, bija pagājušā gada Ņujorkas maratons, kad pirmo reizi uzvarēju. Šoreiz bija psiholoģiski daudz grūtāk, jo vajadzēja panākumu nosargāt, pierādīt, ka iepriekšējā uzvara nav bijusi nejaušība, ka esmu līdzvērtīga sāncense visspēcīgākajām sportistēm. Bet visgrūtākais bija 2004. gada Bostonas maratons. Turp ierados lielā aukstumā, trenējos ar cepuri galvā un cimdiem, taču starta dienā gaisa temperatūra bija 28 grādi. Distances laikā gribēju izstāties, sajutu šķidruma zudumu organismā, bija smagi. Taču tieši pēc šā maratona pieredzējušie skrējēji mani it kā pilntiesīgi pieņēma savā sabiedrībā, sakot, ka es esmu izgājusi caur uguni un ūdeni.

Ilgi, grūti... Kur tad ir tas kaifs, kura dēļ tik daudzi cilvēki pasaulē skrien maratonu?

Par visu dzīvē ir jāmaksā. Man patīk mazliet paciesties, sevi pārvarēt un tad saņemt gandarījumu — milzīgu, jo tu saproti, ka esi labākais pasaulē. Tā ir uzvara.

Kad preses konferencē jums vaicāja, kā izdodas atjēgties pēc šādas slodzes, sacījāt — pēc pāris stundām jau var dejot...

Tā ir. Jo tu esi labāk sagatavojies startam, jo ātrāk atjaunojies. Es esmu profesionāle, es zinu, kā to panākt. Man tagad nesāp muskuļi, man pēdas nav tulznās, es jūtos labi. Tomēr paiet pusgads, līdz atkal normāli varētu startēt maratonā. Esmu arī šo termiņu forsējusi, skrienot pēc divarpus mēnešiem. Tas bija, kad 2004. gada Ņujorkas maratonā ieguvu piekto vietu, un jau janvārī startēju Osakā. Uzvarēju. Bet, ja esi startam atdevis sevi visu, ir nepieciešams laiks, lai atgūtu psiholoģisko un fizisko enerģiju. Pēc starta maratonā es samazinu treniņu darba apjomu, lai gan skrēju jau nākamajā dienā pēc atgriešanās mājās, kilometrus piecpadsmit. Aptuveni mēnesi strādāju mērenā treniņu grafikā un tad atgriežos pie sagatavošanās režīma nākamajām sacīkstēm. Nobeidz ne jau distance, bet temps — ir atšķirība, vai es šo distanci veicu stundā vai četrdesmit piecās minūtēs.

No daudz kā jāatsakās sporta dēļ?

Es neko savā izvēlē nenožēloju. Jau teicu — par visu jāmaksā. Jā, nevaru iet uz diskotēku, jo tā būs negulēta nakts, bet no rīta jābūt formā. Nevaru iet bieži ciemos, jo man jādomā par to, lai nejauši nesaķertu kādu bacili. Nevaru staigāt uz špiļkām, jo man jāsargā manas kājas, kas ir mana maize. Tā ir mana cena, ko maksāju, un esmu tam gatava, jo viss ir pakārtots darbam, kas man ir sports.

Rīgā jau daudzus gadus tiek rīkots starptautisks maratons, tomēr tas nav īsti iedzīvojies. Kāpēc ASV un citviet šī tradīcija ir tik spēcīga?

Lielā mērā tas ir atkarīgs no katras valsts ekonomiskās situācijas. Mūsu cilvēkiem jādomā par izdzīvošanu, un tāpēc esam sasaistīti. ASV ir cits līmenis, un tur cilvēki ir gatavi maksāt naudu par startu maratonā, jo tas ir respektabli. Visiem dalībniekiem, kas finišējuši, tiek pasniegta dalībnieka medaļa, un, ja tu ar tādu aizej uz darbu, tevi visi apbrīno, ciena, uzteic. Pēc Ņujorkas maratona pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kuri staigā, lepodamies ar savu medaļu, arī ar to, ka tieši viņam bijusi iespēja piedalīties maratonā. Sākotnēji šogad bija pieteikušies 93 tūkstoši cilvēku, bet starta iespēja tika dota 38 tūkstošiem, un katrs maksāja par to 100 dolāru. Starp uzaicinātajiem elites atlētiem bija tikai aptuveni 20 sieviešu un 30 vīriešu. Svarīgi arī tas, kā katra valsts atbalsta savus maratonistus. Piemēram, Portugālē sacensībās kā lielākā balva tika piedāvāta automašīna. Tomēr uzreiz tika pateikts, ka tā tiks labākajam mājiniekam. Varbūt citus dalībniekus tas var aizvainot, bet, brīdi padomājot, tu saproti — tā ir cieņa pret savējiem. Gan Portugālē, gan Anglijā ir kopējais balvu fonds godalgoto vietu ieguvējiem un savs — pašu valsts labākajiem sportistiem. Tas ir nopietns stimuls, sportisti jūt, ka viņus mīl, atbalsta, ka viņi ir savas tautas varoņi.

Ņemot vērā jūsu sportam pakāroto dzīvi, vai izdodas veidot ģimenes tradīcijas?

Mums kopā katra diena ir svētki. Man nav jāgaida 8. marts, lai izjustu Sašas attieksmi pret mani. Tomēr sports tiešām ir tas, kas liek veidot savas tradīcijas, piemēram, Jaunā gada sagaidīšana, kas lielākoties ir ģimenes svētki, mums jau piecus gadus notiek skrējiena laikā Lisabonā, kur jāveic desmit kilometri. Turp dodamies decembra vidū un atgriežamies Latvijā martā. Pirmajā gadā skaitījām dienas līdz treniņnometnes beigām, tagad jau radusies izjūta, ka tur esam kā mājās. Diemžēl pie mums ziemā nav iespējams trenēties maratonam, jo šai distancei nevar gatavoties manēžā. Bet uz asfalta ir sniegs, ledus un sāls.

Treneris un sportiste, sieva un vīrs. Mēdzat arī strīdēties?

Kā jau visi. Tomēr nav bijis tādas reizes, ka mēs pēc tam nerunātu. Mans uzskats ir tāds: ja radusies problēma, tā jāizrunā, un konflikts tad atrisinās pats no sevis. Saša saprot, ka esmu sieviete, kam dažbrīd raksturīga impulsīva reakcija, un tā mēs sadzīvojam ļoti labi.

Maratoniem ir savs pasaules rangs. Vai jūs tam piekrītat?

Jā. Populārākie ir Ņujorkas, Londonas, Bostonas, Čikāgas un Berlīnes. Neesmu skrējusi tikai Berlīnes maratonā. Trases no gada gadā nemainās, vienīgi Londonā pēdējā laikā veikti uzlabojumi, lai distanci varētu veikt vieglāk un ātrāk.

Jums veidojas kontakti ar citu valstu maratona līderiem?

Tiekamies, sasveicināmies. Bet pirms sacensībām katrs koncentrējas startam, pēc finiša viens ir priecīgs, cits vīlies, un nekādas lielas sarunas neiznāk. Satiekamies banketā, pasmaidām cits citam, tomēr tādu ciešu kontaktu nav.

Režīms sacīkšu dienā?

Tas iestrādājies automātiski. Ceļos pulksten sešos, iesildos, paēdu brokastis. Starts parasti ap pulksten desmitiem, bet Ņujorkā — precīzi 9.36.

Aklimatizācija sagādā problēmas?

Vairs ne, esmu pieradusi. Uz Ameriku dodamies dienas piecas pirms sacīkstēm, un jau mājās cenšos savu dienas režīmu pārkārtot. Eju vēlāk gulēt, agrāk ceļos, un tad jāpārvar tikai aptuveni četru piecu stundu starpība. Ļoti uzmanos arī ar ēdienu, jo sīkumu nav. Nemēģinu neko jaunu. Vislabāk vakariņās ir apēst makaronus ar sieru, bet brokastīs pāris sviestmaižu. Svarīgākā ēdienreize, lai saglabātu enerģiju, ir vakariņas, bet brokastis nepieciešamas, lai, dodoties uz starta, nebūtu bada sajūtas.

Sportā esat jau ilgi, un vai tomēr pirms starta nemoka satraukums, sportistu valodā, mandrāža?

Maratona distance ir tāda, ka tur nav vietas uztraukumam. Nav kā stadionā — grūstīšanās, falši starti. Var neticēt, bet man sejā vienmēr pirms starta ir pilnīgi dabisks smaids — jūtos labi, un man šī diena ir svētki, brīdis, kuru esmu gaidījusi vairākus mēnešus, gatavojusies, strādājusi, lai sasniegtu maksimālo, ko spēju. Maratonā nav vietas agresijai — es, tāpat kā vairākums dalībnieku, katram vēlu labu. Tomēr uzvar viens.

Var šķist — divi, augstākais trīs maratoni gadā, tas ir par maz, lai sportists varētu sevi realizēt. Kādās citās sacīkstēs vēl piedalāties?

Skrienu desmit kilometrus, pusmaratonu. Tā ir laba treniņu iespēja. Šogad sasniedzu divus jaunus Latvijas rekordus: 3000 metros Zelta līgas sacensībās ar rezultātu 8:42 un 10 000 metros Eiropas čempionātā ar 30:38, arī šosejas skrējienos desmit kilometros un desmit jūdzēs. Eiropas čempionātā es ļoti vēlējos iegūt medaļu, ļoti gatavojos šim startam. Vienlaikus vēlējos izskriet no 31 minūtes robežas. Izcīnīju tikai sesto vietu, bet biju priecīga, jo sasniedzu cerēto rezultātu, faktiski uzlēcu augstāk par savu galvu.

Grūti ticēt, ka, sākot sportošanu, uzreiz izvēlējāties garās distances.

Biju ļoti enerģiska meitene, man vajadzēja kaut kur izlādēties, tā bija gluži fiziska nepieciešamība. Citi nokļūst sliktās kompānijās, es savu enerģiju atdevu sportam. To izvēloties, nedomāju par olimpiskajām spēlēm vai rekordiem, vienkārši man to vajadzēja.

Esat jau populāra pasaulē. Kā to pamanījušas sporta inventāra ražotājas firmas?

Skrienu ar Nike apaviem, kas man tiek sponsorēti. Man izgatavotas arī speciālas kurpes ar grūti salasāmu uzrakstu uz mēlītes Jeļena, taču tās nav paredzētas skriešanai, bet pastaigām. Skrienu ar garajām distancēm paredzētajiem sporta apaviem, un tie iztur maratonus četrus. Nav dārgi, aptuveni 60 dolāru.

Turpmākie starti?

Tas būtu aprīlis, un izvēle ir starp Londonas un Bostonas maratonu. Vēl domāju.

Ko darīsiet līdz braukšanai uz Portugāli?

Trenēšos. Bet jāsakārto arī daudzas sadzīviskas lietas. Esam sākuši celt māju Mellužos, ir cilvēks, kas to pārrauga, bet ir vairāki jautājumi, kas jārisina, lai mēs mierīgi varētu doties projām.

Esat kļuvusi par īstu jūrmalnieci.

Agrāk dzīvoju Imantā. Kad apprecējos ar Aleksandru, pārnācu uz Jūrmalu. Un tiešām ir patīkami, ka cilvēki mani šeit pazīst, vēl labu. Pirms Atēnu olimpiskajām spēlēm nezin kāpēc vienreiz treniņā devos bez Aleksandra. Skrēju pavisam netālu no mājām, uz ielas stāvēja puiši ar motocikliem un velosipēdiem, pat mirkli nobijos, kā doties viņiem garām, tomēr cita ceļa vairs nebija. Pārsteidzoši, bet viņi pašķīrās, dodot man ceļu, un novēlēja veiksmi olimpiskajās spēlēs. Tiešām cilvēki Jūrmalā mani pazīst, un varbūt kādam bērnam mans piemērs liks pievērsties sportam. Tomēr, lai gan Jūrmalā ir lieliski, es vislabāk jūtos augstkalnu apstākļos. Braucam uz Sanktmoricu Itālijā, tā ir ideāla sajūta un arī darba apstākļi.

Daudz runājāt par sava organisma izpratni. Kas devis šīs zināšanas?

Man ir akadēmiskā izglītība. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā esmu mācījusies anatomiju, fizioloģiju. Klāt nāk milzīga pieredze. Tā ir mūsu profesija, mūsu zināšanas — ir zināms, ko katrs treniņš dos, kāds ir tā uzdevums. Tas ir mūsu darbs, mēs esam profesionāļi. Ļoti daudz manas karjeras attīstībā devusi menedžere Ludmila Olijare. Viņa noņem stresu, rūpējoties par lidojumu biļetēm, kontaktiem ar sacensību organizētājiem un daudz ko citu.

Jeļena Prokopčuka Dzimusi 1976. gada 21. septembrī.

45 reizes kļuvusi par Latvijas čempioni garajās distancēs (800 līdz 10 000 metri stadionā un telpās).

Starti olimpiskajās spēlēs: 1996. gadā 36. vieta 5000 metros; 2000. gadā 9. vieta 5000 metros, 19. vieta 10 000 metros, 2004. gadā 7. vieta 10 000 metros.

Pasaules čempionāts: 2002. gadā bronzas medaļa pusmaratonā.

Maratoni: Osakā — 2005. gadā 1. vieta, Bostonā — 2006. gadā 2. vieta, Ņujorkā — 2005. un 2006. gadā 1. vieta.

Ņujorkas maratons: 1. Jeļena Prokopčuka (Latvija) 2.25:05, 2. Tatjana Hladira (Ukraina) + 1:00, Katerīna Ndereba (Kenija) + 1:53.

WMM sērija (maratonu kopvērtējuma tabula): 1. J. Prokopčuka — 40 punktu, 2.–3. B. Adere (Etiopija) un R. Japto (Kenija) — pa 30 punktiem.