Latvijas futbola balss (1)

Gunār, esam pazīstami laikam vairāk nekā gadus piecdesmit. Tu esi tik populārs un tāpēc arī tik daudz intervēts, ka varētu konkurēt ar Raimondu Paulu. Un tieši tāpēc es īsti nezinu, ko tev jautāt. Taču noteikti zinu, ka šogad un šoruden Latvijas futbola 100 gadu zīmē mums ir jārunā par futbolu. Pārfrāzējot proletariāta dzejas klasiķi, uzdrošinos šādu kalambūru: klausāmies futbolu, domājam – Jākobsons, klausāmies Jākobsonu, domājam – futbols (vai hokejs, bet par to lai raksta "hokejnieki").

Gadi skrien daudz ātrāk par stirnām, un, ja lasītāji zinātu, ka mums pa abiem drīz sanāks 150, tālāk nemaz nelasīs. Jo tādi veči vairs tik vien prot kā viens otram stāstīt simtreiz dzirdētas anekdotes un slavēt vecos laikus. Par laimi, vismaz futbols Latvijā ir mazliet vecāks par mums katru atsevišķi, bet mēs futbolā – tu pie mikrofona, es – pie bloknota – esam savus piecdesmit.

Kādus pēdējos piecus gadus esmu apņēmības pilns – ja ko rakstīt, tad tikai savu pēdējo grāmatu (par futbolu, protams, jo neko citu nepārzinu), bet pagaidām tas neizdodas. Bet tu tikai runā un katru gadu saņem arvien jaunus apbalvojumus: 70 gadu jubilejā kļuvi par radiozvaigzni, apbalvots arī par mūža ieguldījumu, bet nupat, 2006. gada maijā – Starptautiskās hokeja federācijas balvu – par ieguldījumu "Ledus hokejā" (tā rakstīts uz balvas).

Man nav ne baltas, ne krāsainas skaudības, taču saki, kā tev tas izdodas?

Pavisam vienkārši. Es runāju pie mikrofona, viņi apbalvo. Nu tā sanāk…

Es pavisam par kaut ko citu. Kā tu savos gados (vislabākajos) saglabā tik jauneklīgu balsi, temperamentu, dzīvē humoru, ironiju un tik skaidru dikciju sporta reportāžās? Varbūt tu dzer jēlas olas?

Ja dzeru, tad kaut ko citu. Es gluži vienkārši dzīvoju nost, neskaitu gadus, strādāju radio un savās vasaras mājās Tūjā. Kas attiecas uz balsi un pārējo, esmu daudz trenējies, izgājis labu, pamatīgu skolu un pats skolojies. Boriss Podnieks teica, ka es esot pieklājīgs, centīgs, gribošs, tāpēc ar mani ir vērts ņemties.

Sporta spēļu komentētājiem ir tāda pagalam nodrāzta, galīgi jau nodilusi frāze: "Tiesnesis saskatījis pārkāpumu." Bet to pašu pārkāpumu ir saskatījis arī TV skatītājs. Taču kāpēc komentētājs nevar paskaidrot, kas un kāpēc "pārkāpts", kāds sods, kādas sankcijas par to ir, vai būs un kāpēc?

Varbūt komentētājam vienkārši nav ko teikt vai viņš nezina, ko sacīt, tāpēc iztiek ar dežūrfrāzi. Varbūt baidās kļūdīties, pārteikties vai pārsteigties?

Sportiskais Saeimas deputāts Jānis Jurkāns kādā intervijā izteicās, ka viņš grib skatīties spēli, nevis tās laikā klausīties visādas "baikas". Tāpēc izslēdzot skaņu. Kā tu to komentē?

Principā es viņam piekrītu, taču radioreportāžās bez "baikām" neiztikt, jo ar ko aizpildīt reklāmu pauzes? Protams, ja "baiku" stāsta tad, kad briest vārtu moments, tas nekur neder. Es nesen hokejā "baikas" dēļ nogulēju vārtu guvumu. Par laimi, tos vārtus neieskaitīja…

Bet futbolam un hokejam ir atšķirīga specifika, jo, pirmkārt, spēle pati par sevi ir lēnāka par hokeju, laukums milzīgs un, ja vēl komandām vairāk rūp savu vārtu drošība, nevis pretinieka "svētnīcas" iekarošana, tad ar mikrofonu nākas uzkurināt tempu, padarot spēli radioklausītājiem emocionāli interesantāku, nekā tā patiesībā ir. Par laimi, tas attiecas tikai uz pelēcīgām visai viduvēja līmeņa spēlēm. Labs, augstas klases futbols paņem tevi visu tā, ka pats nemani. Un hokejs reizēm arī.

Sporta cienītāji (pēc manām domām, līdzjutēji ir tie, kas izsaka līdzjūtību nelaimes gadījumā vai arī jūt līdzi zaudētājiem), karsēji un mērenie – visi pazīst, atzīst un ciena Gunāra Jakobsona balsi kā virtuozu pavadījumu solistam – futbolam vai hokejam. Viņa balss var plūst rāmi un mierīgi kā upe, bet atbilstoši situācijai laukumā pārvēršas spiedzīgā ātrrunā, caur klausītāju ausīm uzburot vārtu momentu, gandrīz vai redzamu bildi par laukumā notiekošo tesiņu. Un pārsteidzošākais ir tas, ka sprādzienam tuvajos decibelos nepazūd neviena spēlētāja vārds, netiek norītas galotnes, vai katrs komentētāja teikums ir tik klārs, kāds kādreiz bija Valmierūdens.

Katra reportāža runātāju iztukšo, paņem savu, kaut gan Gunārs laikam nevienam nekad nav teicis – klausies, liecies mierā, esmu noguris. Viena lieta – ieinteresēt, uzmundrināt radioklausītāju, kā ēdienam piemetot piparus vai piešaujot kečupu, taču pavisam cita, ja spēle ir vairāk nekā parasta sporta sacensība. Ja emocijas sit visaugstāko vilni, ja spēlei ir arī savs zemteksts, tad baltkvēlē ir pats komentētājs. Tā Dāvids Ērenštreits – aculiecinieks – stāsta, ka pēc Latvijas hokejistu uzvaras pār Krieviju Sanktpēterburgā Gunāru knapi pazinis, jo, kā saka krievi, viņam nebija sejas.

Tajā reportāžā komentētājs bija iekšā līdz matu galiem.

Vienalga, kā to sajūtu sauc – par skudriņām, šermuļiem (vai sermuliņiem), kas tevi pārņem un skrien caur kauliem –, bet pirmo reizi Gunārs to piedzīvoja savā pirmajā olimpiādē 1972. gadā Saporo. Otrreiz – Sanktpēterburgā, bet trešo – neaizmirstamajā 2004. gadā Latvijas futbolistu debijas reizē Portugālē.

…Mēs nejauši satikāmies pie Latvijas fanu autobusiem tūdaļ pēc daudzsološi sākušās un nelaimīgi beigušās (1:2) cīņas ar Čehiju, kurā mūsu futbolisti savu valsti pārstāvēja godam.

Gunārs nešaustīja tiesnesi, nevaimanāja par veiksmes trūkumu. Viņš nebūt nebija izsists no sava parasti stabilā līdzsvara. Tik vien kā mierīgi noteica: – Vēl jau spēlēsim ar Vāciju (it kā vācieši futbolā būtu ja ne eskimosi, tad vismaz čukči…) Viņš bija savā formā arī pēc tādas spēles, ko tikko bija vadījis tik temperamentīgi.

Lai cik daudzpusīgs ir cilvēks, kurš savas zināšanas, erudīciju un nevainojamo manieru dēļ prot vadīt gan liela vēriena koncertus, gan ievērojamas un mazāk ievērojamas jubilejas, sporta federācijas pasākumus, gan "Sporta laureāta" vakarus un komentēt sporta spēles, viņš ne reizi vien (visbiežāk jau neseno jubileju – 70 gadu dzīves un 50 darba sakarā) "pratināts", lai atzīstas, kurš tad viņa sirdij vistuvākais sporta veids.

– Mūziķu valodā runājot, futbols – tā ir klasika, hokejs – estrāde. Laba, protams, taču tikai estrāde, – saka Gunārs. Viņa atbilde vienmēr ir noteikta un viena vienīga kā dzimtene – futbols! Hokeja fani ir laba (un daudz) alus cienītāji, bet Gunārs Jākobsons ir tikpat laba un vēl labāka – t. i., augstas klases – futbola cienītājs. Bet pasaules kājbumbas čempionāti atšķirībā no hokeja notiek tikai reizi četros gados…

Bet tava starptautiskā debija notika 1954. gadā un hokejā, kad Rīgas "Daugava" uzvarēja Bukarestes kausa izcīņā…

Jā, toreiz tas bija vesels piedzīvojums. Tiešās reportāžas dēļ pat tika mainīta programma, nobīdot Maskavas ziņas uz citu laiku. Bet Maskavas pēdējās ziņas Latvijas PSR bija "svētā govs", kurai ne pirkstu nedrīkstēja piedurt.

Mikrofons Bukarestē bija stadiona atklātajās tribīnēs, cilvēki, protams, rumāņi, apkārt. "Daugava" uzvarēja ar vienu vārtu starpību. Es smaidīju, bet apkārtējie bija saniknoti. Viņi bariņā nostājās man priekšā un sāka skandēt: so – ba – ka! (tulk. no krievu val.). Laikam citu krievu vārdu viņi nezināja. Tāpēc šajās trīs zilbēs ielika visas savas dusmas par zaudējumu.

Par savu sirdslietu – futbolu – Gunārs stāsta nesteidzīgi, bet ar īpašu tīksmi, it kā atrastos Ērika Hānberga un Jāņa Kuzuļa vadītā Omulības klubiņa sanāksmē.

Gunāra futbola laiki ir vairāki, un par tiem viņš ar lepnumu saka: mans futbols! Tas ir pagātnes, jaunības, romantisma un leģendu apvīts.

"Daugavas" ziedu laiki – sešdesmitie gadi, kad spēlēja Tučkus, Goša (Smirnovs), Gunārs Ulmanis, Vilnis Straume, Hundadze, Simbricevs, kad Rīgā pirmo reizi viesojās īsti Brazīlijas profi – "Gremio", kad stadiona tribīnes stenēja, vaidēja no skatītāju pārpilnības, un tauta sajūsmā gavilēja. Tas ir mans futbols.

Goša Smirnovs vienā spēlē divreiz lika kapitulēt pasaulslavenajam vārtsargam Ļevam Jašinam, un ne velti viņš iekļuva arī PSRS otrajā izlasē.

Uz treneri maskavieti Pjotru Stupakovu un viņa uzaicinātajiem futbolistiem latviešu sabiedrībā daudzi skatījās šķībi, taču ne tikai rezultāti, bet arī pati spēle atsvēra un attaisnoja visu. Galu galā šodien esam atgriezušies pie tā paša – tikai atklātas spēlētāju pirkšanas, un šo preci saucam par ārzemju leģionāriem.

Vēl arī 1967. gads, kad mūsu puiši Laizāns, Goša, Zālītis, Ulmanis, Andžāns, Petrovskis u. c. Ulberga un ungāra Šomlaja vadībā tik cerīgi, bet sportiski traģiski cīnījās par iekļūšanu PSRS futbola visaugstākajā sabiedrībā… Arī tas ir mans futbols. Protams, pāri visam, visaugstāk ir Latvija – Portugāle! Lūk, šo futbolu nemainu ne pret ko (pat pret 11 olimpiskajām spēlēm un 28 pasaules hokeja čempionātiem ne).

Tā kā Gunārs Latvijas futbolā runā jau vairāk nekā 50 (1) gadus, futbola simtgade bez viņa nemaz nav iedomājama. Lai nu ar ko vēl, bet ar Latvijas futbolu Gunārs pa šiem gadiem ir saaudzis tik cieši, kā Aleksandrs Čaks ar Rīgas bruģi un krogiem.

Jā, par krogiem. Gunāra pirmais skolotājs bija pēckara Latvijas slavenākais radiodiktors un sporta žurnālu ierunātājs Boriss Podnieks. Pēc spēles skolotājs un praktikants sēdēja 3. tramvaja galapunktā Grīziņkalnā (pie "Daugavas" stadiona) un pucēja līdz Suvorova (tagad Čaka) ielai. Tur, kur tagad ir "Lido" ēstuve, bija mājīgs, ne tikai futbola puikas (bet arī futbolistu) iecienītais pagrabiņš ar lepni latvisku nosaukumu – restorāns "Staburags". Deju mūzika, galvenais instruments – vijole, tumši zaļš tapsējums, atsevišķas kabīnes. Tajās, it kā viens no otra slēpdamies, pēc futbola sanāca ne tikai pārīši ar savām (vai svešām) sievām, bet arī nopietni futbola, kā šodien mēdz teikt, eksperti.

"Stabītī" (tā tautā sauca šo krogu) un ne jau pie tukša galdiņa Boriss Podnieks skoloja jauno radiocensoni.

Otrs skolotājs Gunāram bija… viņš pats. Papildus klausījās tā laika slavenos krievu futbola komentētājus – vecmeistaru Vadimu Siņavski, vēlāk – Nikolaju Ozerovu. Bet, kad nebija ko klausīties, brīvajos brīžos runājās pats ar sevi. Skaļi un ar izteiksmi.

Bet vēl agrāk – jau savā pirmajā darba vietā pie Kultūras un atpūtas parka (tā kādreiz sauca Mežaparku) mikrofona izdomājās visādi, kā skanēs viņa balss uz pilnu tribīņu fona. Par fonu noderēja radiozāģis, ar ko attiecīgās iestādes Latvijā slāpēja Amerikas balsi. Gunārs šim zāģim pa virsu ierunāja un tad klausījās, analizēja, prātoja. Protams, nebija tāds simts decibelu troksnis, pēc kura Gunāram hokeja čempionāta laikā vēl pusi dienas pēc reportāžas džinkstēja ausīs.

Vēlāk nāca reportāža no zvejnieku sporta svētkiem Artura Mūrnieka vadībā, kurš bija klāt arī Gunāra pirmajās futbola un hokeja reportāžās. Bet pa kuru laiku viņš izgāja futbola tiesneša kursus, pa kuru pabeidza juristus, to laikam zina tikai viņš pats. Un apprecējās, kļuva par tēvu dēlam un meitai. Ģimenes dzīvei liktenis deva smagus triecienus, taču šoreiz ne par to. Šis stāsts ir par stipra un piedzīvojumiem bagāta cilvēka kaleidoskopisko dzīvi, par pelnītu popularitāti un autoritāti sportistu, sporta un ne tikai sporta sabiedrībā, visā Latvijas tautā.

Gunār, vai tu nekad neesi iedomājies "atkvalificēties" par juristu? Izglītība tev ir, atpazīstamība – kolosāla, advokāti un tiesneši tagad ir īpaši vērtīgi un cienījami cilvēki…

Ja es 1991. gadā pēc pašas priekšniecības vēlēšanās nebūtu pārcelts uz Latvijas televīziju par galveno redaktoru, mēs šeit laikam nesēdētu. Kursabiedri, ar kuriem joprojām tiekos, mani ir aicinājuši. Bet toreiz es iesēdos televīzijā uz pieciem gadiem, jo pavērās plašas iespējas: formula, NHL, NBA, olimpiskās spēles, mums pat pietrūka komentētāju, darba bija vesela jūra. Es vienā gadā biju sešos ārzemju komandējumos. Organizēju bezmaksas tiešraides no Seviljas (Spānija – Latvija futbolā), par ko spāņi sākumā prasīja tūkstošiem dolāru.

Kā tev, vecam puikam, šķiet, cik ilgi noturēsies šodien vietā un nevietā, kad gandrīz vai katrā lietā (ieskaitot auto vai bikšturus), par cilvēkiem nemaz nerunājot, saskata un runā vien par "seksiskumu" – seksīgumu?

Tas šodien ir modīgi. Mūsu jaunībā par to nerunāja, taču mums bija bērni. Tagad visi un visur runā, bet bērnu nav…

Par sievietēm varu spriest, bet par seksīgajiem vīriešiem, hm… Viens otrs oficiāli seksīgākais manā skatījumā ir tāds: ne seksa, ne keksa. Taču modīgi. Bet, ja ilgi valkā vienu un to pašu, tas ātri novalkājas vai vienkārši apnīk.

Vai esi autobraucējs vai kājāmgājējs?

Trolejbusbraucējs. Kājām no radiomājas garām Brīvības piemineklim līdz pieturai.

Kam pieder tavs brīvais laiks?

Ziemā mans hobijs ir darbs, vasarā laiks pieder Tūjai. Tur es stādu puķes, pļauju zāli, piekopju māju. Agrāk ņēmos ar bitēm, bet ar tām jau nekad neko nevar zināt. Tāpēc vairs neņemos.

Vai nav apnicis atbildēt uz jautājumu, kā tev ar veselību?

Nē, kā ir, tā ir.

Es tādās reizēs atbildu: kamēr neviens nevaicā, par to nedomāju. Kad apvaicājas, palieku domīgs.

Arī es padomāšu…