Ceļojuma 10. diena. Ar Gati Kreceri esam nobraukuši pirmos 1000 km. Atpūtas brauciens pārvērties cīņā ar vēju un dabas spēku izbaudīšanu. Krusas graudu izmērs un ātrums seju kapāja pietiekoši maigi, lai varētu turpināt ceļu. Posmā veicām 106,76 km. Parīze ir vienas brauciena dienas attālumā. Kāda būs vienpadsmitā diena, vēl nezinām.
Desmitā diena
Jubilejas diena. Pirmdien mums somas vieglas jo vieglas. Visi apģērba gabali ir savilkti mugurā. Startējām no pilsētiņas Saint-Deniz. Pilsētā izvietotie multifunkcionālie ekrāni vēstīja par āra temperatūru plus 6 °C. Tas iepriecināja, jo, ja būtu mīnusos, tad ceļi būtu slideni. Rīts sākās ar pārrunām par brokastīm, šoreiz grūti sapratāmies, tomēr vajag plašāku franču valodas vārdu krājumu.
Francijā mēs visur tiekam cauri, zinot divus maģiskus vārdus: «kafē olē» un «žamboon».
Kafē olē jeb baltu kafiju dabūjām, bet kaut ko ēdamu ar šķiņķi jeb ar žamboon ne. Iztikām ar kārtējām kontinentālajām brokastīm. Labi, ka mums bija Jāņa Čekstera kūka. Visu apēst nespējām, uzcienājām arī hoteļa darbinieci. Saldumu daudzums vēderā bija pietiekams, diemžēl piekombinēt klāt kādu omleti neizdevās.
Visu rītu ārā gāza kā ar spaiņiem. Gatavojāmies startam ilgi, jo laikam zemapziņa visādi pretojās apziņas apņēmībai doties ceļā. 12:00 startējām, pieturējām veikalā, uzpildījām rezerves: ūdens, šokolādes un brūnais saldūdens ar gāzi.
Rīta maršruts mūs veda gar kanālu. Šķiet, to pašu kanālu, gar kuru mēs laiku pa laikam braucam visas dienas, būdami Francijā. Šodien maršruts ir īpašs ar to, ka kanāla projektētājs bija pacenties būvprojektā iezīmēt pilnīgi taisnu svītru, kas dabā pārvērtusies par 40 km sirreālu ceļa posmu.
Gar kanālu mums braukt patīk, ir pārgājušas fobijas par iestūrēšanu ūdenī. Te mēs varam braukt blakus un tērzēt, turklāt ceļš ir līdzens un mums ir labs temps.
Aiz kanāla otrā pusē manījām armijas lidlauku, virs galvas dārdoņa. Vispār Francijā mēs redzam militāristus, te pa ielu ar automātiem staigā, te pa šosejām vadā kaujas tehniku.
Slavenā un skaistā Francijas pilsēta. @kreceris atkal badā. Aukstums pastiprināti kurina nost brokastis. pic.twitter.com/dakkZJ8gcs— Janis Sipkovs (@energodata) April 25, 2016
Nonākuši Vitry-le-Francois pilsētā, ieturējām pusdienas, te Francijā ap 14:00 visu slēdz ciet, arī dažas ēstuves. Viņiem ir pusdienas pārtraukumi. Vasarā esot ļoti karsti dienas vidū.
161 pic.twitter.com/HkQ8ithQEZ— Gatis Kreceris (@kreceris) April 25, 2016
Pēc pusdienām izvēlamies šoseju N4. Tā izrādījās kļūda. Sākumā lielceļam bija maliņa, pa kuru velosipēdists var braukt, bet pēc pāris kilometriem ceļa braucamā daļa dramatiski sašaurinājās, bet smago auto satiksme pastiprinājās.
Šis aspekts kļuva mazāk būtisks brīdī, kad vējš sāka pūst mūs nost no ceļa. Vēja spēks palika mazāk būtisks brīdī, kad asa krusa sāka kapāt seju.
Varētu vaimanāt un sūdzēties par šodienas apstākļiem, bet paši izvēlējāmies doties ceļā ar velosipēdiem, vieglāk būtu ar mašīnu, vilcienu vai helikopteru. Vakarā tomēr bijām priecīgi un apmierināti ar pavadīto dienu.
Uz «trakās» N4 šosejas bieži stājāmies pārplānot ceļu, bet visas iespējas pa šaubīgiem grants ceļiem. Garastāvokli nedaudz uzlaboja sasniegtais ceļojuma 1000. kilometrs. Šo braucienu bijām plānojuši kā atpūtu, bet šodien bija smags darbs. Atmiņā svaigie iespaidi par jaukajām ainavām Bavārijā un iespēju vizināties ar velo vienā krekliņā. Savāda sajūta, pāris dienas nesenie piedzīvojumi Vācijā šķiet kā tāla pagātne.
Laimīgi tikām uz mazajiem lauku ceļiem, atkal varējām braukt blakus. Tomēr vējš ir tik spēcīgs, ka no kalna lejā velosipēdi neripo. Esam gatavojušies lietiem, bet ne vētrām ar krusu. Mums ir īpaši ūdensdroši apliekamie ap apaviem, nesaprotamā kārtā kājas mums bija slapjas.
Īsajās sarunās apmainījāmies ar ķermeņa daļu uzskaitījumu, kas sāp, kas nosalis, kas nav sajūtams. Redzējām Francijas lauksaimniecību: plaši lauki, rapsis, labība, arumi, un skaidrs, ka vējam ir kur ieskrieties.
Uz vakara pusi mūs sāka mākt bažas par naktsmājām. Ieplānotā pilsēta Sezanne bija vēl 45 km attālumā, bet mūsu garīgās un fiziskās rezerves jau noplicinātas. Gatis nevar samierināties ar spēcīgo pretvēju, jāminas ar spēku bet ātruma nav, kilometri nedilst. Skaitļojām vidējo ātrumu un pētījām kartes. Es sāku ziņot sociālajos tīklos par mūsu bažām.
Cik labi, ka mūsu gaitām seko līdzi tautieši Francijā. Jānis Čeksters sāka meklēt iespējamos variantus. Linda Baltere brīvi pārvalda franču valodu un apzvanīja viesnīcas. Cik tas izrādījās noderīgi, mēs gandrīz devāmies uz miestiņu, kurā bija viena pilnībā aizņemta viesnīciņa.
Kāds hotelis ir te tuvumā? pic.twitter.com/Bf3XKk5zfM— Janis Sipkovs (@energodata) April 25, 2016
Rezultātā esam viesnīcā. Istabiņā var regulēt elektrisko apkuri, mēs žāvējam drēbes. Ziņojam jaunumus sociālajos tīklos. Esam ļoti tuvu Parīzei, varētu to sasniegt vienā dienā. Kā rīkosimies, vēl nezinām. Pētīsim laika prognozi. Ieklausīsimies savās sāpošajās kājās.
