Velo ceļojuma – Prāga – Parīze – devītā diena man ar Jāni Šipkovu kļuva par skarbāko visa brauciena laikā. Riteņbraukšanai nelabvēlīgi laikapstākļi, Francijai svētdienai raksturīgās iezīmes kļuva par visai smagu pārbaudījumu. Tomēr veicām 121,04 km garu distanci, nonākot vēl vienu soli tuvāk Parīzei.
Ceļojuma devīto dienu sākām no Francijas austrumu pusē esošās Nancy pilsētas. Iepriekšējā dienā izpētītās laikapstāķļu interneta vietnes svētdienai saulainu laiku nesolīja. Pats rīts gan bija cerīgs, bet, tuvojoties pusdienas laikam, debesīs savilkās tumši lietus mākoņi. Turklāt gaisa temperatūra vien pāris grādu virs nulles un visu dienu pūta auksts vējš. Tiklīdz apstājies, tā jūtams drēgnums. Kā sāk mīties, tā kļūst silts. Atlika kustēties.
Meklējām izeju no Nancy, kas izrādījās ar vairākiem šķēršļiem. Pēc viena no tiem nokļuvām uz autobāņa, kur velosipēdisti kategoriski nedrīkst atrasties un ir bīstami. Vācijā ar divriteni uzbraukt uz bāņa nebija iespējams, bet Francijā tas ir pavisam vienkārši. Nekavējoties meklējām izeju. Uz lielceļa pavadījuši mazāk nekā 10 minūtes, atradām iespēju no tā nokļūt, tiesa, starp caurumu, kas savieno metāla žogu un betona sētu.
Kamēr žogam cēlām pāri divriteņus, klāt bija policija. Jānis devās uz pārrunām, skaidrojot, ka pievīla navigācija.
Kārtības sargi izturējās ar sapratni un ieteica izvēlēties ceļu uzmanīgāk. Laikā, kamēr atradāmies uz bāņa, viņi bija saņēmuši trīs zvanus no autovadītājiem.
Tomēr trāpījām uz bāņa. Vācijā tas nebija iespējams. @energodata veica pārrunas ar policiju, mūs palaida sveikā pic.twitter.com/bzIxZTOcQT— Gatis Kreceris (@kreceris) April 24, 2016
Izbraucot klajākā vietā, apzinājāmies, ka sasniegt plānoto Saint-Dizer būs grūti, jo pūta nejauks pretvējš. Laiku pa laikam lija lietus un brīžiem sejā sitās krusas graudi.
Svētdienās Francijā cilvēkus provincē nemana. Tam par iemeslu, visticamāk, arī nelabvēlīgais laiks. Mazpilsētās visi veikali slēgti, kafejnīcas slēgtas, degvielas uzpildes stacijas slēgtas. Tās aprīkotas ar automātisko norēķināšanās sistēmu. Pirms izbraukšanas no Nancy apmeklējām veikalu, lai iegādātos banānus, šokolādes batoniņus, jo zinājām, ka ceļā varam palikt bez siltas maltītes, kā arī notika.
Braucām gandrīz neapstājoties, ja neskaita zaļo pieturu apmeklējumu. Stāvot uz vietas, aukstajā vējā sala gan kājas, gan rokas un galva. Tādēļ mināmies. Mināmies ar cerību kādā no ciematiņiem atrast vietu, kurā paēst. Vienā pēc otra visas ēdināšanas pakalpojumu iestādes bija slēgtas. Tomēr Ligny-en-Barrois pēc ilgiem meklējumiem atradām atvērtu kafejnīcu. Netālu no tās risinājās kāds vietējo iedzīvotāju sarīkots festivāls. Ēdiena izvēles iespēju nebija. Mums pasniedza pa bagetei ar šķiņķi, tēju un pankūku. Tā kā bijām izbadējušies un nosaluši, tas šķita lieliski.
Franči ir inovatori, te tramvajs brauc pa vienu sliedi. @kreceris meklē kur brokastot. Viss slēgts. pic.twitter.com/noL1DgEM7x— Janis Sipkovs (@energodata) April 24, 2016
Pēcāk turpinājām ceļu uz Saint-Dizer. Un otro reizi vienas dienas laikā mūs pievīla navigācijas aplikācija «Navigon». Pirmajā variantā nobraucām aptuveni 10 km pa grants ceļu, otrajā izmetām lieku padsmit kilometru līkumu. Ja nebūtu lijis un ik pa laikam uznākusi krusa, tas nešķistu nekas traks. Šoreiz par «Navigon» piedāvāto variantu sajūsmas nebija.
Neilgi pēc plkst. 19 iebraucām Saint-Dizer, kur pirmais no uzdevumiem bija atrast ēdināšanas iestādi. Tas realizējās. Siltu maltīti pirmo reizi dienā baudījām pašā vakarpusē. Jānis bija norunājis tikšanos ar latvieti Jāni Čeksteru, kurš mūs devās apciemot, veicot vairāk nekā divu stundu braucienu ar auto.
Pasēdējām kafejnīcā, patērzējām, un pašā vakarā vakarā viņš noorganizēja fotosesiju ar profesionālu tehniku. Jānis mums uzdāvināja paša gatavotu kūku, mēs pretī sniedzām brauciena oficiālo vimpeli.
Ceļojuma desmitajā dienā apmešanās vieta nav zināma. Skaidrs, ka tā būs vēl vienu soli tuvāk Parīzei.
/nginx/o/2018/07/19/10921156t1h39f7.jpg)
