/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/13/8870068t1hca4a.jpg)
Šī ir speciālreoportāža no Gata Krecera līdzbraucēja Jāņa Šipkova. Beidzot ar divriteņiem esam ceļā no Prāgas uz Parīzi! Piektajā dienā veicām 119,95 kilometrus garu posmu.
Ar velo Prāga - Parīze. Policijas žestu valoda, lapsenes uzbrukums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šim ceļojumam gatavojāmies gandrīz gadu. Plānošana ir galā, un tagad baudām to. Šogad esam pieredzējuši veloceļotāji, somas sakrāmētas, pārdomājot katru sīkumu. Štutgartē uz veloceliņa sazīmējām velotūristi, aprunājāmies kā ar lietpratēju, viņa nevarēja saprast, kā ar tik mazām somām var braukt tik lielus gabalus. Esam Bavārijā, šeit nav neviena līdzena ceļa, no kalniņa ripot ir feini, bet uzmīties augšā nav viegli. To mēs zinājām un tāpēc ceļojam ar vieglām somām.
Mums nav pat velo saslēdzēja, nav rezerves riepu. Ir ļoti maz apģērba, drēbes smird, tas ir fakts. Štutgartē mums sarunātas naktsmājas pie Gata draudzenes Dinas māsas Ingas un viņas ģimenes. Te mums ieplānota veļas diena. Pēc velo novietošanas garāžā un sasveicināšanās mūs iestumj dušā un drēbes veļasmašīnā. «Burusports» mums laipni sagādājis vienāda izmēra drēbes. Kā rīt atšķirsim, nav zināms. Gatim ir saberzta vieta, kur sākas kājas, tur bagātīgi klājās bērnu pūderis. Gribu bikses bez ķīmiskiem piemaisījumiem. Rīts laikam sāksies ar strīdiem.
Trešdien Māris Ceplītis mums uzrīkoja veselu fotosesiju pie Blaufelden pilsētiņas robežas. Mārim iegādāts milzu fotoaparāts ar dažādiem objektīviem. Viņš strādā autobusu parkā par šoferi, sabildējis autoparku visos gadalaikos un izveidojis uzņēmumam kalendāru. Radoša personība. Paciemojāmies vien īsu brīdi, bet paspējām izrunāties no sirds, par Latviju, par radiem, par nākotnes plāniem, par nacionālajām īpatnībām.
Skaisti. pic.twitter.com/Qo1fo4Nl2O— Janis Sipkovs (@energodata) April 20, 2016
Piemēram, ja Vācijā cilvēks brauc ar riteni pa ceļu, tad pārējie nedomā par to, kur un kāpēc viņam jābrauc; ja cilvēks brauc, tātad viņam vajag. Tāpēc es brīnījos, kāpēc vācu šoferīši mūs ar Gati nelamā un nepīpina. Vācijā zemnieki braukājot ar bērnu bariem traktoru kabīnēs, mācot darba tikumu, neviens neiedomājoties par to sodīt. Pēc rīta fotosesijas šķiramies, spiežam rokas, aicinām viens otru atkal ciemos. Dodamies ceļā, bet pēkšņi mums pakaļ dzenas Māra auto, vajagot uzbildēt vēl vienu bildi. Kur mēs visi trīs redzami.
Debesīs nav neviena mākonīša, braucot sākam vilkt pa kārtai nost. Vakarā redzamas sekas, man nosvilusi viena roka, Gatim ausis ir īpatnēji sarkanīgas. Pats galvenais, vējš bija mugurā. Ticiet man, velo ceļotājam var novēlēt labu ceļavēju un viņš to novērtēs. Mēs arī sākam izvēlēties maršrutus ar mazākiem kāpumiem. Fiziskā sagatavotība mums vērtējama kā vidēji zema.
Labas zīmes ceļā ir upes un dzelzceļa sliedes, upei jātek mums vēlamajā virzienā. Baudījām ielejas, kurās ir gan upe, gan sliedes. Pārsteigums, bet šodienas maršrutā bija daži nekvalitatīvi veloceliņi. Citu reto velobraucēju iedrošināti, sākam braukt pa ceļiem. Tās nav autostrādes, bet mazi ceļi ar nelielu satiksmi. Tos izvēlamies arī tāpēc, ka tie ir mazāk pauguraini.
Braucam. pic.twitter.com/z0QvSpMHUg— Janis Sipkovs (@energodata) April 20, 2016
Blakus ceļam esošais grumbuļainais veloceliņš iet augšā un lejā, bet ceļš ir līgans. Baudīdami ainavas, klidzinām, te pēkšņi aiz muguras ļoti skaļi atskan «ACHTUNG, ACHTUNG», sirds izlec ārā no krūtīm. Divi policisti uz močiem grib ar mums sākt sarunu. Valodas barjeru atrisina nepārprotams žests uz šaubīgā paskata veloceliņu. Nu mums ir skaidrs, pa ceļu var braukt vien tad, ja tuvumā nav manāms veloceliņš.
Sākam pagurt, to saprotam, jo pauzes nemanot kļūst biežākas un garākas. Te padzeram kafiju, te iekožam dienišķo kebabu. Pie kāda veikala malkojot ūdeni, sajutu dūrienu pakausī, iedzēla lapsene. Sākam apsvērt, vai tā nebūs kāda slikta zīme. Sākot atkal braukt, visas muļķīgās domas izšķīst ainavās, ceļa līkumos un vācu ikdienas novērojumos. Brīžiem šķiet, ka notikusi bioloģiska katastrofa, braucot caur daudzajiem ciematiņiem, redz atvērtas garāžas, kūpošas tējkannas un citas dzīvības pazīmēs, bet ko pasveicināt nav.
No Blaufeldenas līdz Štutgartei ir 119,95 km ar divriteni. Gandrīz visu ceļu bija pavējš, smukas ainavas. pic.twitter.com/ne1DKNv4Wv— Gatis Kreceris (@kreceris) April 20, 2016
Vakarā esam Štutgartē, te mūs uzņem sirsnīgi. Gatis te jau ir bijis, palīdzējis remontēt mājokli, radu būšana. Namatēva gatavotās vakariņas un futbola mačs TV ekrānā. Dortmundes «Borrusia» - Berlīnes «Hertha» 3:0. Saprotam, ka šis ir pēdējais saplānotais ceļojuma punkts. Kur brauksim rīt, vēl nezinām. Pie vakariņu galda pētām kartes un domājam par nākamajām naktsmājām. Galamērķi mēs zinām, Parīze.
Nobeigumā gribu iedrošināt citus velotūrismam. Ar velosipēdu braucot, var apskatīt daudz un iztērēt maz. Internetā var atrast naktsmājas, daudzās valstīs pārtika maksā tikpat, cik Latvijā. Var lidot, līdzi ņemot velosipēdu, un par to jāmaksā tikpat, cik par lielu koferi. Dienā braucot pa 70 km, nepaspēj nogurt un paliek ļoti daudz laika apskates objektiem. Braucot mazākus gabalus, var ņemt līdzi vairāk mantu, arī telti, mazu katliņu un pavardu. Var ceļot ar mazu somu un kredītkarti. Plašas iespējas svaigā gaisā, turklāt pēc kārtīgas mīšanās var garšīgi paēst, neraizējoties par figūru.