Vakar ar lielu prieku redzēju mūsu jaunos un cerīgos kanoistus un smaiļotājus olimpiskajā airēšanas kanālā, izkļūstot no priekšbraucieniem. Tad bija jādomā, kā Eiropā laurus plūca Daina Šveica un Maija Kaufmane pārairu divniekā, kā četrinieks ar stūrmani Maskavas olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudraba medaļas, ka Ivans Klementjevs uzvarēja kanoe airēšanā Seulas olimpiskajās spēlēs. Es atceros arī Sergeju Zaļupi, kuru visvisādi bīdīja ārā no padomijas "sbornajas".
Tas viss atmodas sākumā vedināja, ka Rīgā jārada apstākļus airēšanas tālākajai attīstībai, ierīkojot Daugavā blakus Lucavsalai airēšanas distanci, kura atbilstu starptautiskajām prasībām. Reizē ar Dainu Šveici un Žoržu Tikmeru – vienu no olimpiskā sudraba četrinieka airētājiem – kāpām kājām pa vēl nepabeigtā televīzijas torņa šauru šahtu līdz pat pašai augšējai platformai, kur bija jūtama torņa svārstīšanās un pūta tik stiprs vējš, ka šķita - tūliņ būsim Daugavā. Gribējām no augšas redzēt, kur un kā būs jaunais airēšanas kanāls, distance. Tās nav, un nav zināms kad tā varētu būt. Jo Rīgas domē, kaut arī tajā ir Ivans Klementjevs, vairāk domā, kā Zaķusalu un Lucavsalu padarīt par kantoru un veikalu pasauli, kaut jau tagad redzams, ka tas ilgi nekam nebūs vajadzīgs. Sportiskās Budapeštas Margitsziged piemērs nav iedvesmojis rīdziniekus. Viņi labāk kuļ Daugavas ūdeņus ar motoriem, jo izskatās, ka ar kaut kādu shēmu palīdzību no tā kādam amatvīram atlec "kabatas nauda". Esmu bijis liecinieks lielām sacensībām Cieceres ezerā. Tagad par to nav daudz kas dzirdēts.
Vakardienas notikumi vieglatlētikā bija daudzu sporta draugu prātos. Īpaši Isinbajevas pasaules rekords kārtslēkšanā, kas notika kā uz pasūtījumu. Treneris Valentins Mazzālitis, kurš savulaik bija labs kārtslēcējs, ievērojis kādu dīvainību, kurai viņš nerod izskaidrojumu. Pirmajos rekordmēģinājumos, kuri bija diezgan bezcerīgi, izskatījies, ka Isinbajevas spēki galā. Brīdi līdz pēdējam mēģinājumam Isinbajeva bija apsegusies ar pārklāju. Pēdējā mēģinājumā viņa pēkšņi bija mainījusies, ieguvusi spilgtu enerģijas uzliesmojumu, spējot izlādēt vēl spilgtas emocijas.
Savainojumi ir daudzu sportistu lāsts. Trenētie muskuļi spējīgi attīstīt lielu spēku, bet, ja pieliktais spēka virziens ir nepareizs, pašam sportistam zaudējot koncentrāciju, tad savainojums ir klāt kā likts. Milzīga loma ir sportista paškontroles spējām. Tā Jānis Lūsis savā ilgajā sporta karjerā spējis izvairīties no jūtamiem savainojumiem, jo viņa treneris Valentins Mazzālītis spēja piespiest Jāni pašu domāt par savu mešanas tehniku un aicināt palīgā treneri, ja radās kādas neskaidrības. Man ir aizdomas, ka slavenajam ķīnietim un Staņislavam Olijaram, atrodoties stiprā treneru un funkcionāru aizbildniecībā, pietrūka šīs paškontroles un patstāvīgas domāšanas par treniņa procesu.
Visvairāk esmu satraukts, ka manas bērnības sapnis par baltām tenisa čībiņām, lai varētu soļot kā Daliņš, nav sapnis tagadējiem bērniem un onkuļiem, kuri bērniem māca dzīves gudrības. Soļošana vieglatlētikas pašvakajā galmā ir bārenīte. Sarīkot soļošanas svētkus Valmieras stadionā, pieaicinot izcilus meistarus, ir viena lieta. Bet organizēt daudz dažādu sacensību ar skolēnu piedalīšanos, kā tas ir, piemēram, Vācijā, ir pavisam kas cits.