Vakardienas notikumi vieglatlētikā bija daudzu sporta draugu prātos. Īpaši Isinbajevas pasaules rekords kārtslēkšanā, kas notika kā uz pasūtījumu. Treneris Valentins Mazzālitis, kurš savulaik bija labs kārtslēcējs, ievērojis kādu dīvainību, kurai viņš nerod izskaidrojumu. Pirmajos rekordmēģinājumos, kuri bija diezgan bezcerīgi, izskatījies, ka Isinbajevas spēki galā. Brīdi līdz pēdējam mēģinājumam Isinbajeva bija apsegusies ar pārklāju. Pēdējā mēģinājumā viņa pēkšņi bija mainījusies, ieguvusi spilgtu enerģijas uzliesmojumu, spējot izlādēt vēl spilgtas emocijas.
Savainojumi ir daudzu sportistu lāsts. Trenētie muskuļi spējīgi attīstīt lielu spēku, bet, ja pieliktais spēka virziens ir nepareizs, pašam sportistam zaudējot koncentrāciju, tad savainojums ir klāt kā likts. Milzīga loma ir sportista paškontroles spējām. Tā Jānis Lūsis savā ilgajā sporta karjerā spējis izvairīties no jūtamiem savainojumiem, jo viņa treneris Valentins Mazzālītis spēja piespiest Jāni pašu domāt par savu mešanas tehniku un aicināt palīgā treneri, ja radās kādas neskaidrības. Man ir aizdomas, ka slavenajam ķīnietim un Staņislavam Olijaram, atrodoties stiprā treneru un funkcionāru aizbildniecībā, pietrūka šīs paškontroles un patstāvīgas domāšanas par treniņa procesu.
Visvairāk esmu satraukts, ka manas bērnības sapnis par baltām tenisa čībiņām, lai varētu soļot kā Daliņš, nav sapnis tagadējiem bērniem un onkuļiem, kuri bērniem māca dzīves gudrības. Soļošana vieglatlētikas pašvakajā galmā ir bārenīte. Sarīkot soļošanas svētkus Valmieras stadionā, pieaicinot izcilus meistarus, ir viena lieta. Bet organizēt daudz dažādu sacensību ar skolēnu piedalīšanos, kā tas ir, piemēram, Vācijā, ir pavisam kas cits.